Mobilā versija
-2.2°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
18. janvāris, 2012
Drukāt

Trīs galvenie televizora izvēles jautājumi

Svarīgākā labas mājas ierīce esot gulta, jo tajā pavadām trešdaļu dzīves, otrajā vietā droši vien daudziem ir televizors. Cik sava laika tam atdodam? Trīs stundas, piecas vai astoņas kā gultai? Iespējams – tas ir pārāk daudz, bet ne par mazkustīga un pārāk pasīva dzīvesveida kaitīgumu šoreiz stāsts. Mēģināsim aizpildīt šīs stundas ar baudu un pirksim jaunu TV.


 

Cik lielu?

Manam vecajam (2006. gads, jau plakanais “LG”) bija 32 collas pa diagonāli. Lielajā istabā tālākais skatītājs atradās nepilnus piecus metrus no ekrāna un jutās gluži apmierināts, līdz kaimiņa mājās neieraudzīja 46 collu jaunumu. Taču uz lielo ekrānu der paskatīties ilgāk, apsēsties tuvāk, kā dažam, iespējams, nāksies arī savās mājās. Vai tas nav tomēr pārāk uzmācīgs?

Ja nerunā par cilvēkiem, kuri mājās vēlas tuvoties vai pilnībā panākt kinozāles efektu, spēkā paliek vecais labais trīs diagonāļu likums. 46 collas ir viens metrs un 20 cm, tātad šāds ekrāns skatāms vismaz no 3,5 metru attāluma. Bilde būs tīkama arī krietni lielākā tālumā, bet tuvāk tā nospiedīs un tuvplānos redzamo personāžu sejas būs lielākas nekā istabā esošajiem cilvēkiem, tādēļ nedabiski. Tātad – pirms dzīties pakaļ kaimiņam, jāizmēra sava TV istaba. Izrādīsies, ka vairākumam vidusmēra mājokļu 40 collu televizors ir lielākais pieņemamais.

 

LCD vai plazma?

Varētu runāt par moderno displeju tehnoloģijām ar elektroniskiem, ķīmiskiem, fiziskiem terminiem, kas grūti baudāms pat augsti izglītotam lasītājam. Ja kāds grib līst šajos džungļos, internetā var rakstīt “Google” meklētājā, piemēram, LCD vs plasma un studēt.

“Biezie” televizori, kuros ekrāna punktus traki ātrā skrējienā izgaismoja no tā tālu stāvoša katoda raidīts stars, ir aizgājuši. Šodiena ir plānie displeji. Plazmas un vēl nedaudz plānāki šķidro kristālu (LCD) ekrāni (ja dzirdat par LED – tas ir LCD paveids, ar diodēm kā gaismas avotu). Abi labi. Plazmai melnāki melnie toņi, tā mazāk piemērota spilgti apgaismotām telpām, vairāk atstaros, piemēram, logā lēkājošus saules zaķīšus (stikla ekrāns). Galvenie argumenti par labu LCD tomēr citi. Pirmkārt, plazmas TV ir, kā saka, aizejoša tehnoloģija. Tās attīstībā vairs netiek vērienīgi investēts, kā tas ir ar LCD. Otrkārt, plazma tērē ievērojami vairāk elektrības (lielu ekrānu patēriņš 500 – 700 W, piesildot pat telpu). Ja jūsu televizors fonā darbojas visu dienu, mēnesī tas var aprīt pat 10 – 20 latus vairāk nekā LCD, kas iztiks ar 150 – 250 vatiem. Toties plazmu var nopirkt lētāk. Sevišķi, ja par spīti augstāk rekomendētajai pieticībai tēmējat uz 50 collām. Mana izvēle bija LCD (40 collas).

 

Internets, 
HD līmenis…

Arī izvēlētajā displeja sistēmas un izmēra grupā vēl ir virkne iespēju, vairākus simtus latu vērtas. Ja galvenokārt skatīsieties “Viasat” vai “Lattelecom”, vai virszemes apraides televīzijas kanālus, nav jēgas fanātiski meklēt augstākās iespējamās attēla rezolūcijas. Tādas vienkārši nespēsiet realizēt – pārraižu kvalitāte Latvijā HD līmeni vēl nesasniedz un tuvākajā laikā nesasniegs. Es atteicos arī no tagad tik populārajām televizorā integrētajām interneta iespējām, turklāt katram, pat visvienkāršākajam mūsdienu televizoram, ir vismaz viena HDMI ieeja, kurai datoriņu, fotoaparātu, videokameru u.tml. vajadzības gadījumā var ar vadu pievienot.

 

Zīmoli

“LG”, “Sony”, “Panasonic”, “Samsung” un daudzi citi zīmoli ir ar augstu prestižu, ar firmas garantijām un servisa centriem. Viens padoms – pirkumu tomēr labāk izdarīt lielā specializētā veikalā, kur ir viss, kur pārdevēji nav ieinteresēti kādu no šiem izcelt vai nopelt. Viņiem vienalga, uz kuru šoreiz savu daļu nopelnīt.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+