Latvijā
Vēsture

Dziednieki paaudzēs. Stāsts par leģendāro onkologu un seksologu Jāni Zālīti 16


Kadrs no zinātniski populārās filmas – Jānis Zālītis hipnozes seansa laikā.
Kadrs no zinātniski populārās filmas – Jānis Zālītis hipnozes seansa laikā.
Kadrs no zinātniski populārās filmas – Jānis Zālītis hipnozes seansa laikā.

“Viņš ārstēja cilvēka miesu, garu un dvēseli,” tā onkologu, seksologu un psihoterapeitu Jāni Zālīti raksturo viņa kolēģe un darba turpinātāja ārste Aija Tula-Rijkure. Padomju laikā, kad “seksa nebija”,  viņš uzrakstīja pirmo grāmatu latviešu valodā par cilvēka seksualitāti un dzimumaudzināšanu – “Mīlestības vārdā”.  Tā izraisīja īstu revolūciju un bija atrodama, vai nu slēpti, vai atklāti, katras latviešu ģimenes grāmatplauktā. 19. maijā Jānim Zālītim apritētu 85 gadi.

 

Ārste Aija Tula-Rijkure uzskata – kā hipnotera-peits Jānis Zālītis arī šodienas Latvijā palicis nepārspēts. Metodi var apgūt, bet Zālītim bija liels suģestēšanas talants. “Tēvam piemita īpaša harisma un enerģijas potenciāls, kas viņa rokrakstu padarīja neatkārtojamu,” saka Jāņa Zālīša dēls, psihiatrs Pēteris Zālītis. “Turklāt Jānis Zālītis atšķirībā no daudziem citiem izciliem speciālistiem ļoti labprāt dalījās ar savām zināšanām. Viņš vienmēr uzsvēra, ka hipnote-rapeita darbs nav iedomājams bez izglītības medicīnā.” “Lielisks rakstītājs un stāstnieks, ļoti vīrišķīgs. Un džentlmenis it visā,” atceras Aija Tula-Rijkure.

 

Tanīskalnā

Vislabāk uz Raunu pa Jāņa Zālīša “pēdām” doties, kad izlasīta viņa grāmata “Sestā simfonija. Dzīvesstāsts” (2006). Deviņdesmitajos gados Zālītis par grāmatu honorāriem no ie-vērojamā Raunas ārsta Rūdolfa Skaidrā mantiniekiem iegādājās tā saucamo “daktera māju” blakus Tanīskalnam un ierīkoja savu psihoterapijas klīniku. Šeit viņš palīdzējis tūkstošiem cilvēku. Tagad Raunā pacientus pieņem Jāņa Zālīša dēls Pēteris Zālītis. Namā, kam piešķirts kultūras pieminekļa statuss, iekārtotas piemiņas istabas gan Rūdolfam Skaidrajam, gan Jānim Zālītim. “Šī ir mana vīra Ilgoņa ideja,” uzsver Nadežda Zālīte. Nadeždu un Jāni Zālīti saistīja divdesmit pieci laimīgas laulības gadi, un viņa ir pateicīga liktenim, ka tagad kopā ar Ilgoni var rūpēties par Zālīša mantojumu. Atklājot pastāvīgo ekspozīciju “AMOR VIA MEA” – “Mans mīlestības ceļš”, skanēja Pētera Čaikovska Sestā simfonija – mūzika, kura Zālītim izteica visu cilvēka mūža dramatismu un devusi nosaukumu dzīvesstāstam. Tā skanēja, arī atvadoties no Jāņa Zālīša.

Piemiņas istabā fotogrāfijās redzamas ārsta dzīves gaitas un daudzi no “Sestajā simfonijā” aprakstītajiem cilvēkiem. Hronoloģiskā secībā sarindoti Jāņa trīs dubultportreti ar sievām Alīnu, Birutu un Nadeždu.

 

Iegravēts uz mūžu

Jānis savu māti Lidiju sauca par Mīļo – tā vedeklu iedēvēja tēvatēvs, Brantu puses Lejas Aleņu mājas saimnieks Augusts Zālītis jeb vecais Alenis. “Sestā simfonija” ir veltīta Lidijai Zālītei. Dzīves otrajā pusē Lidija ilgus gadus dzīvoja kopā ar Jāņa un Nadeždas ģimeni. Vienmēr aizņemtais Jānis pret māti nekad neatļāvās būt nevērīgs, atceras Nadežda. Grāmatā ir gan dēla lepnums par mātes skaistumu un muzikālo apdāvinātību, gan skumjas, ka viņai neizdevās īstenot sapni kļūt par dziedātāju. Arī atklātība, ka vecāku laulībā vēsumu radīja epilepsija, ar ko sirga tēvs Pēteris. Tēvs mira, kad Jānim bija tikai vienpadsmit gadi. Agrais zaudējums viņu ietekmējis uz visu mūžu un viņš nekad nav aizmirsis “tēva rīvei līdzīgo raupjo roku, kas glāstīja mūsu saulē nodegušās muguras – tik sastrādāta tā bija”.

Kā spilgtākās bērnības emocijas viņš atceras mūžīgās bailes, ka saimniecības darbos aizņemtā māte varētu pazust, neatnākt, un to, cik laimīgs un atvieglots juties, kad ieraudzījis Mīļo tuvojamies pa taciņu no kūts. Šīs bailes izdevies uzveikt tikai pēc daudziem gadiem, pateicoties psihoterapijas kursam.

Otrā pasaules kara laikā Jānis glābis mātes dzīvību, kad Lejas Aleņu sētā plosījās padomju armijas specvienības iznīcinātāji. Reiz, atgriežoties mājās, viņš kļuvis par traģiska skata aculiecinieku – Aleņos bija noslepkavota tēvamāte, bet Lidijai ar zemisku nodomu, vēršot pret viņu pistoli, tuvojies iznīcinātāju virsnieks. Jānim rijā linu blāķos bijusi noslēpta vācu snaipera šautene ar visu optiku. “Man nebija citas izejas kā bendes pierē atstāt mazu, sārtu caurumiņu…”

1949. gadā Lidiju ar Jāni, viņa brāļiem Edgaru un mazo Arnīti (brālītis Turalds mira jau kara laikā) izsūtīja uz Sibīriju, uz indīgajiem Vasjuganas purviem. Tur Jānis raka kūdru un gandrīz aizgāja bojā. Pēc smagas izdzīvošanas cīņas gulagā 1957. gadā Lidija ar jaunāko dēlu atgriezās Latvijā. Jāni, kas tolaik studēja Tomskas Medicīnas institūtā un bija pārslimojis smagu tuberkulozi, māte aicināja saudzēt veselību un braukt uz dzimteni. Bet viņš nav bijis pierunājams: “Ja man nav lemts pabeigt institūtu, īstenot savu sapni, kāda jēga tad veselībai, kāda jēga vispār dzīvot?”

 

Aleņu mantinieks

Zālītis uzskatīja, ka savu talantu mantojis no tēvatēva vecā Aleņa – Augusta Zālīša, viņaprāt, sava pirmā skolotāja transoloģijā. Aleņu dzimtas vīri bijuši gan dziednieki, gan sešās paaudzēs – Raunas baznīcas draudzes pērminderi (mācītāju palīgi). Bērnībā Jānis bieži devies līdzi Alenim uz Lieduliešu draudzes namu, kur vectēvs vadījis dievkalpojumus. Pēc tiem “cilvēki runāja, kāds brīnums ar viņiem noticis – atnākuši slimi, bet tagad brauc mājās veseli”.

Tomskas medicīnas institūts piecdesmito gadu beigās, kad mācījās Jānis, bija viena no retajām medicīnas augstskolām Padomju Savienībā, kur fakultatīvi varēja apgūt psihoterapiju, kā arī tās radikālāko metodi – hipnozi. Traģiskajā izsūtīšanas stāstā tā bija viena no laimīgākajām sakritībām, lai Jānis varētu attīstīt no senčiem mantoto talantu.

Studiju laikā zinātniskos eksperimentos ar sunīti Palmu Jānis Zālītis pierādīja, ka galvas smadzeņu pusložu aktivitāti var mainīt ar domu spēku. Tobrīd zinātne vēl nebija atklājusi tumšākās smadzeņu šūnas, kas atrodas pieres daivu priekšpusē un, Zālīša vārdiem, “ir līderes visam jaudīgajam “datoram” – galvas smadzenēm. (..) Tās mobilizējot, var ieprogrammēt cilvēka uzvedību, pacelt no bezapziņas talantus, izārstēt slimnieku, jo šīs šūniņas var novirzīt visus spēkus organismā uz tām vietām, kuras jāārstē.” Ar to ārsts Zālītis nodarbojās visu profesionālo mūžu.

 

Trilleris padomju Latvijā

No Sibīrijas Latvijā Jānis Zālītis atgriezās 1961. gadā kopā ar savu pirmo sievu Alīnu. Šī laulība pēc dažiem gadiem izira. Jānis sāka darbu kā Rīgas rajona ātrās palīdzības vadītājs un onkologs Rīgas rajona poliklīnikā. Vienlaikus, ārstējot pacientus ar dažādām veselības problēmām, arī seksuālajā jomā, viņš sāka izmantot hipnozes metodi.

Tad arī Zālīti pastiprināti sāka uzmanīt “stūra” māja un spieda kļūt par čekas ziņotāju. Tam ārsts nekad nepadevās. Dzīvesstāstā viņš apraksta daudzas epizodes, kas uzdzen šermuļus. Viena no dramatiskākajām norisinājās Cēsu ielas 43. namā, kur čekisti viņu ar varu aizveduši, un, lai iebiedētu, iešļircinājuši narkotikas. Jānim izdevies saskatīt uz ampulas preparāta nosaukumu, un viņš uzreiz zinājis, ka tas izraisa narkohipnozi. Atcerējies, ka preparāts pārstāj iedarboties kā miega līdzeklis, ja kādu brīdi pēc ieņemšanas izdodas sasprindzināt visus muskuļus. Viņš imitējis epilepsijas lēkmi – atmiņā atausa bērnībā redzētais. Tas esot paglābis no iespējas, ka čekisti varētu ar viņu manipulēt, pat ja viņš aizmigtu. Pamodies sētā pie minētā nama atkritumu konteineriem.

Septiņdesmito gadu sākumā, strādādams republikas onkoloģiskajā dispanserā, Jānis kopā ar kolēģiem devās zinātniskā ekspedīcijā pa Latviju, lai noskaidrotu, kāpēc strauji pieaug saslimstība ar vēzi. Daudzi ekspedīcijā apskatītie vēža slimnieki vairs nebija ārstējami. Apkopojot anketu datus, iezīmējās secinājums, ka pastāvīga neapmierinātība seksuālajā dzīvē var izraisīt vēzi, īpaši sievietēm. Tas pamudināja Jāni padziļināti pievērsties seksoloģijai. Grāmatā “Mīlestības vārdā”, kuras pamatā ir ekspedīcijā atklātais, Zālītis nerimis uzsver, cik svarīgas ir pilnvērtīgas dzimumattiecības. Un tieši mīlestība ir visīstākā ļaundabīgo audzēju profilakse. “Sievietēs es bieži atradu domubiedrus, jo visi mani darbi nostājās sieviešu pusē.”

 

Panaceja

Rīgas rajona poliklīnikā Jānis Zālītis onkoloģiskajiem slimniekiem, galvenokārt ar mastopātiju slimām sievietēm, sāka vadīt hipnoterapijas seansus. 1963. gadā tika nodibināts hipnoterapijas pulciņš onkoslimnieku rehabilitācijai, un pie Zālīša plūda cilvēki no visas Latvijas. Meklēja palīdzību arī ar dažādām slimībām, kuras izraisa stress – neirozēm, hipertoniju, galvassāpēm, bezmiegu. Pacienti paši organizēja rindas kārtību, bet Zālīša kabinets visiem gribētājiem drīz kļuva par šauru.

1978. gadā pulciņš, pāraudzis klubā “Panaceja”, ieguva telpas Republikas zinību namā – atbilstoši okupācijas varas cinismam, tas bija ierīkots Rīgas pareizticīgo katedrālē. Zālīša lekcijas un hipnoterapijas seansi kļuva neiedomājami populāri – padomju laika reglamentētajā ikdienā, kur bija noteikts, kā jādzīvo un jādomā, te pavērās pavisam cita pasaule.

Šāds klubs nevarēja palikt ārpus Stūra mājas uzmanības. To pastāvīgi esot apsekojuši septiņi dažāda ranga čekas ziņotāji, bet zālē teiktais translēts uz Zinību nama direktores kabinetu un ierakstīts magnetofona lentē. Kad pēc trača ap “Mīlestības vārdā” Jānim Zālītim aizliedza publiski uzstāties, “Panacejai” telpas katedrālē uzteica. Pēc tam par kluba mājvietu kļuva Medicīnas vēstures muzejs.

 

Piepildījums

Savu mūža mīlestību Jānis Zālītis satika, kad viņam bija jau 48 gadi, bet Nadeždai, toreiz Daugavpils Pedagoģiskā institūta studentei, tikai 19. Slavenajam ārstam – sarežģīta divu laulību pieredze un dēls Jānis no otrās laulības – par viņa veselību vecākiem vajadzēja rūpēties īpaši. Uz Daugavpili Zālītis bija devies, lai izmantotu vēl pēdējo iespēju uzstāties pirms lektora darbības aizlieguma. Viņš raksta, ka pārpildītajā kultūras nama zālē uzreiz sajutis virmojam karalienes, mīlošas sievietes ādas smaržu, kuru viņa nevarot noslēpt, pat ja ļoti gribētu. Lekcija kā parasti beidzās ar hipnoterapijas seansu. Drosmīgākās aicinātas uz skatuves. Pēdējā piecēlusies un nākusi Nadežda. Jānis vairs nešaubījās – viņš sagaidījis savu karalieni. “Manī auga brīnumaina tieksme rūpēties par viņu.” Pēc diviem gadiem Jānis, kaut arī baidījies no gadu starpības, bildināja Nadeždu. Un saņēma “jā” vārdu.

“Atceros, kā jaunībā sūtīju vēlmi augstākiem spēkiem, lai savā dzīvē būtu laimīga. Ar Jāni es tāda biju. Ne vienmēr mūsu laulība bija ideāla, taču visam pāri bija mīlestība, Jāņa rūpes un gādība par ģimeni. Jānis pats ilgus gadus mācījās veidot attiecības un mācīja to citiem, viņš vienmēr gribēja, lai attiecības ir piepildītas un īstas. Viņš bija piemērs, kā uzmanīgi, pacietīgi un ar mīlestību izturēties pret cilvēkiem. Tas lielā mērā veidojis mani tādu, kāda esmu šodien. Jānis bija ļoti mierīgs un ikvienai konflikta situācijai centās rast risinājumu diplomātiskā ceļā.”

Nadežda atceras, kā Gaujā vasarnīcas kaimiņš reiz izteicis pretenzijas – kāpēc jūs tās avenes esat sastādījis tik tuvu robežai? Likumīgā distance nebija ievērota. Jānis tikai sēdējis un klausījies, kamēr kaimiņš izrunājās. Šķīrās pavisam miermīlīgi. Kaimiņš promejot atzinās – es jau pats nebūtu nācis, sieva lika…

Kaut arī Jānim bija autovadītāja tiesības, pie stūres viņš nekad nesēdās. Bet arī nekad neiejaucās, kad mašīnu vadīja Nadežda. Dažkārt tikai mierīgi pavaicāja – ar kādu ātrumu mēs šodien braucam?

Zālīša pēdējie dzīves gadi bija smagas slimības – vēža – apzīmogoti. “Ļoti grūti redzēt, kā cieš tavs tuvais cilvēks, un nespēt palīdzēt. Viņš jau pats kā onkologs saprata, kas notiek. 2006. gada decembrī, kad iznāca “Sestā simfonija”, Jānis atradās paliatīvajā nodaļā. Viņš bija ļoti gandarīts, ka varēja turēt rokās grāmatu, kurā ielikts tik daudz atmiņu, sāpju un mīlestības,” par smago laiku stāsta Nadežda.

 

Viss tālāk rit

Jānis Zālītis pieredzēja, kā vecākais dēls Jānis kļūst par veiksmīgu uzņēmēju. Šobrīd viņš ir daivinga instruktors. Ģimenē aug divas meitas – Elza, Laura – un audžudēls Dāvids. Bet Pēterim, kam vārds dots par godu vectēvam, ir meita Alise Roze un dēls Krišjānis. “Tēvs tik ļoti vienmēr bija aizņemts ar darbu slimnīcā, lekcijām, saviem rakstiem un grāmatām, ka man viņa tiešām bieži pietrūka. Bet brālim varbūt tika vēl mazāk. Tēvs pret mani bija ļoti mīļš, kaut arī, nenoliegšu, reizēm gadījās pa kādam asumam, kas bija pelnīts,” atceras Pēteris. Viņa izvēle studēt medicīnu Jānim Zālītim nozīmēja ļoti daudz – tā sniedza turpinājuma un dzīves piepildījuma sajūtu.

“Tēvs man ir devis zināšanas psihoterapijā, arī skatījumu, kā vērtēt pacientu, ko es pēc tam izmantoju, mācoties psihiatriju. Tēva dzīvē bija daudz lielas uzdrīkstēšanās. Bet galvenais, viņš spēja palīdzēt cilvēkiem. Un tas viņu darīja laimīgu.”

 

Galerijas nosaukums

 

Jānis Zālītis

* Dzimis 1933. gada 19. maijā Valkas novadā, miris Rīgā 2007. gada 28. janvārī

* Izsūtījuma laikā Tomskas Medicīnas institūta ārstniecības fakultātē ieguvis ārsta izglītību

* Līdz 1995. gadam – Valsts onkoloģiskā centra onkologs un psihoterapeits, pēc tam – psihoterapeits Valsts ģimenes centrā, “Zālīša psihoterapijas klīnikā” Raunā

* Lektors Latvijas Universitātē un Rīgas Stradiņa universitātē

* Latvijas seksologu un seksopatologu asociācijas un Latvijas Transoloģiskās psihoterapijas asociācijas dibinātājs

* Onkoloģijā izstrādājis metodi, kas bez operācijas ļāvusi izārstēt arī ielaistu izejas zarnas vēzi. Tā glābis daudzu cilvēku dzīvību

 

“Mīlestības vārdā”

1981. gadā grāmata ar Jāņa Gleizda aktu fotogrāfijām iznāca 99 tūkstošos eksemplāru. To momentā izpirka. Otrs izdevums tika sagatavots ar Edgara Ozoliņa zīmējumiem, kuros bija attēlotas seksa pozas. To atzina par pornogrāfiju. Tirāžu izņēma no pārdošanas un iznīcināja. 2009. gadā apgāds “Zvaigzne” atkārtoti izdeva grāmatu ar kādreiz aizliegtajām publikācijām.

Daudzas atziņas, kuras savulaik “Mīlestības vārdā” bija kā atklājums, šodien uztveram pašsaprotami.

Šajā grāmatā Zālītis arī uzsver, ka visbīstamākā sabiedrībai un ģimenei ir sieviešu maskulinizācija un vīriešu feminizācija, ka ģimenēs, kurās apzināti netiek izkoptas dzimumu lomas, nav īstas saskaņas ne garīgi, ne seksuāli.

Homoseksuālisms raksturots kā sabiedrībai ļoti kaitīgs: samazinās dzimstība, rodas izvirtība un citas negatīvas parādības. Protams, pirms gadu desmitiem rakstīto nedrīkst izraut no padomju laika konteksta. Kā Zālītis vērtētu izpratni par cilvēku seksuālo orientāciju un brīvību, attieksmi pret dzimumu lomām un ģimeni mūsdienās?

 

Ginekoloģe, seksoloģe Aija Tula-Rijkure: “Darbojoties Eiropas Kontracepcijas, seksuālās un reproduktīvās veselības biedrības valdē, apmeklēju seminārus, kuros mums, starp citu, stāsta, ka ir trīs normāli seksualitātes virzieni: hetero-, homo- un biseksuālisms. Taču, piemēram, īsti homoseksuāli ir tikai aptuveni četri procenti cilvēku. Pārējie par tādiem kļuvuši citu iemeslu dēļ. Vai tikai tāpēc, ka daudzi tā dara, homoseksuālisms būtu jāatzīst par normu? Domāju, ka Zālītis arī šodien tā neuzskatītu. Cita lieta, ka viņš vienmēr kā ārsts pildīja savu pienākumu uzklausīt un atbalstīt seksuāli dažādi orientētus pacientus, lai viņi spētu justies harmoniski un labi.

Viņš arī ļoti iestātos par ģimenes saglabāšanu. Šodien, kad pāri nonākuši krīzē un vēršas pie speciālista, sieva vai vīrs dažkārt dzird – ā, esat precējušies jau 11 gadus? Nu tad šķirieties, meklējiet citus partnerus! Zālītis vienmēr no sirds un dvēseles centās pāri “salīmēt” kopā. Bieži izskatījās bezcerīgi, bet viņam izdevās!

 

LA.lv