Praktiski
Dārzs

Ziemas ķiploki. Padomi, kad un kā stādīt, kā kopt un kad novākt 0

Foto-Shutterstock

Izaudzēt ķiplokus nav nekāds nieka darbs – svarīgi tos īstajā laikā iestādīt un novākt, lai labi glabātos līdz pavasarim.

Ķiplokiem vajag auglīgu augsni

Pirms ķiploku stādīšanas augsni apar vai uzrok vismaz lāpstas dziļumā. Ja trūdvielu saturs ir neliels, vēlams iestrādāt kūtsmēslus (tiem jābūt tik labi satrūdējušiem, lai dārzkopim pašam nav nepatīkami bez cimdiem organisko mēslojumu paņemt rokās). Svaigus kūtsmēslus izmantot nedrīkst. Augsnes ielabošanai noder arī zāļu jeb t.s. melnā kūdra. Pamatmēslojumā rudenī dod kompleksos minerālmēslus aptuveni 50 gramu uz kvadrātmetru.

Ķiplokiem vajadzīga auglīga augsne. Smagā māla zemē, kā arī nabadzīgās smilšainās augsnēs ķiploki attīstās lēni un slikti nobriest. Vislabāk tie aug gaiscaurlaidīgā smilšmāla augsnē. Lai augsni uzturētu brīvu no slimībām, jācenšas strikti ievērot augu seku. Ķiploki ir gaismas prasīgi augi, tiem netīk noēnojums. Daļēji noēnoti, kad ķiploki stādīti starp citu augu rindām vai ļoti blīvā stādījumā, vai arī ieauguši nezālēs, sīpoli nevar normāli attīstīties, tāpēc samazinās raža.

! Piemērotākais laiks ziemas ķiploku stādīšanai ir 10.–15.septembris līdz 20.–25.oktobris, respektīvi, Latvijas ziemeļu daļā to vajadzētu darīt ātrāk, bet dienvidu daļā – vēlāk.

– Nav nekāda vaina, ja ķiplokus stāda jau augusta beigās, bet tad jārēķinās, ka līdz rudenim paspēs sadīgt ziemotspējīgās nezāles, tādējādi pavasarī pirmais darbs būs ravēšana. Stādot tradicionālajā laikā, t.i., oktobrī, reizē ar tulpēm, nezāles neuzdīgst, taču jāievēro svarīgs nosacījums – par stādāmo materiālu drīkst izmantot tikai ķiplokus, kas novākti laikā. Šādiem ķiplokiem iestāsies piespiedu miera periods, tie labi iesakņosies, līdz pavasarim mierīgi dzīvos zem zemes un asnus neizdzīs pat garā, vēlā rudenī, – uzsver ķiploku kolekcionārs Gunārs Birznieks no Alūksnes novada. Ja novākšana nokavēta, tad gan ķiploku daiviņas jāstāda vēlu – novembra sākumā vai siltā, garā rudenī – pat novembra beigās, jo sīpolaugi strauji dīgs.

Sēklas kodināšana nepasargā no infekcijām

Ķiploku galviņas sadala daiviņās neilgi pirms stādīšanas, lai neiekalst daiviņas pamatne, citādi būs traucēta sakņu augšana. Nereti mazdārznieki pirms stādīšanas ķiplokus kodina, mērcējot tos kālija permanganāta šķīdumā (1 g/10 l) aptuveni 20 minūtes. Gunārs Birznieks pārliecinājās, ka šāda kodināšana nedod pilnīgi nekādu rezultātu infekciju iznīcināšanai, tāpēc neiesaka šo metodi izmantot arī citiem. Viņš stādāmmateriālu nekodina nemaz; vienīgā “ķīmija”, ko dārznieks lieto jau vairākus gadus savā dārzā, ir tikai minerālmēsli.

Optimālais augu skaits ķiploku stādījumos atkarībā no daiviņu izmēra ir 25–40 augu uz kvadrātmetru. Mazdārzos ķiplokus parasti stāda rindiņā citu no cita 6–10 cm attālumā. Lai stādījums neciestu kailsalā, alūksnietis ķiplokus stāda 7–10 cm dziļi (3–5 cm ir krietni par seklu). Bezsniega ziemās vērtīgākos eksemplārus kolekcionārs drošībai papildus piesedz ar mulču 3–4 cm biezā kārtā – ar zāģu skaidām vai kādu citu materiālu.

– Jāņem vērā, ka 1 cm bieza, irdena sniega kārtiņa sīpolaugus pasargā no viena grāda mīnusos. Tātad, ja uzsnieg 5 cm irdena sniega, ķiploki zem tā rudenī pirms iesakņošanās iztur mīnus 5 grādu salu, – skaidro ķiploku audzētājs.

Labākais stādāmmateriāls ir no četrdaivu galviņas

Ķiplokiem labāko stādāmmateriālu iegūst no četrdaivu galviņas. Galviņu lielums, tostarp daiviņu skaits, atkarīgs no klonu grupas. Pēc daivu savstarpējā izvietojuma izšķir vairākas ķiploku klonu grupas. Latvijā visizplatītākā ir ziedstumbru veidojošā t.s. svītraino klonu grupa, kam sīpolu zvīņu krāsa ir tumšāk vai gaišāk violeta (stādīšanai der visas daiviņas, arī tās, kas atrodas galviņas vidū – nav jābaidās, ka no tām izaugs neizskatīgi, kroplas formas ķiploki). Prāva svītraino ķiploku galviņa sastāv no 5–7 dažāda lieluma daivām, bet mazākām galviņām daiviņu skaits ir 2–4 (nereti četras daivas, kas aug sīpolā, ir daudz lielākas nekā, ja sadala piecu daivu galviņu, tāpēc tās stādīt izdevīgāk – izaugs lielāki ķiploki). Mazāk populāra Latvijā ir perlamutra klonu grupa – šie ķiploki veido ļoti skaistas galviņas, bez vidējām daiviņām. Šiem ķiplokiem sīpols lielākoties sastāv no 2–4 daivām, retāk 5–7.

Sezonas laikā ķiplokiem vajadzīgie kopšanas darbi – papildmēslošana, laistīšana, ravēšana. Papildmēslojumu dod 2–3 reizes, izmantojot amonija vai kalcija nitrātu un kompleksos minerālmēslus. Augšanas perioda sākumā, kad aktīvi aug lapotne, ķiplokiem nepieciešams daudz ūdens. Ja trūkst mitruma, tie priekšlaikus pārstāj augt, līdz ar to samazinās galviņu lielums un raža.

Ziednešus izgriež, taču neizmet

Ja mērķis nav iegūt arī mazos gaisa sīpoliņus tālākai pavairošanai, ziedneši jāizgriež – jo ātrāk to izdarīs, jo mazāk tie ietekmēs ražu. Nogrieztie ziedneši nav jāizmet – tos var sasmalcināt un izkaisīt starp citiem kultūraugiem, lai atbaidītu kaitēkļus. Ziedkātus var arī izmantot uzturā (tos novāc, kamēr vēl nav nobriedušas sēklu galviņas). Nevajag lakstus siet mezglā – tas pilnīgi neko nedod, drīzāk veicina saslimšanu, īpaši slapjā un aukstā vasarā.

Lai nenokavētu īsto novākšanas laiku, Gunārs Birznieks vienmēr uz pāris simtiem augu atstāj vienu ar nenolauztu ziedpumpuru, ko iezīmē ar piesietu plastmasas maisiņu. Sākumā ziedkāts noliecas uz leju; kad tas sāk slieties stāvus, iztaisnojas – tā ir zīme, ka ķiploki jāvāc. Visagrākie ir pie mums maz izplatītie universālā tipa ķiploki, tiem normālā vasarā ražu var vākt ap 10.–15.jūliju. Svītraino ķiploku klonu grupu vāc ap 20.–25.jūliju. Paši pēdējie nogatavojas perlamutra grupas ķiploki (tie ir vēli, liela auguma, sasniedz līdz 2 m) – tie vācami augusta pirmajās dienās.

Ja nokavē īsto brīdi, ķiploku ārējās sausās zvīņas pārplīst, daiviņas sadalās jau uz lauka, līdz ar to augsnē paliek daudz daiviņu. Pārāk vēlu vāktus ķiplokus vairāk arī inficē slimības.

Ķiploku ražu ieteicams novākt sausā laikā, lai galviņas var apkaltēt saulītē. Nevajag mazgāt, citādi būs sarežģīti uzglabāt. Stublājus var nogriezt tūlīt pēc augu izrakšanas, nogriežot kātu līdz 7–10 cm.

LA.lv