Jēzus Kristus tēla asociatīvais atveidojums uzticēts aktrisei Laurai Siliņai.
Jēzus Kristus tēla asociatīvais atveidojums uzticēts aktrisei Laurai Siliņai.
Publicitātes (Mārča Baltskara) foto

Agresijas lāsts. Recenzija par Regnāra Vaivara izrādi „Suņu ciema Nelaimes lācis” 17

Autors: Maija Svarinska, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Krievija identificē divas “smirdīgas” valstis, kas būtu tās nākamais mērķis
Kokteilis
Personības tests: jūsu dzimšanas mēneša zieds atklāj par jums vairāk, nekā spējat iedomāties 17
“Kā krāpnieks zināja, ka neesmu izņēmusi paciņu?” Lasītāja atmasko neīsto “Latvijas Pastu” 1
Lasīt citas ziņas

Regnāra Vaivara Nacionālajā teātrī iestudētā izrāde “Suņu ciema Nelaimes lācis” izsaukusi pretrunīgus vērtējumus.

“Regnārs Vaivars neapšaubāmi ir savā veidā izlēcējs – visinteresantākajā nozīmē, proti, režisors, kas nenogurdams tracina ar estētiskām provokācijām. Bet vienlaikus viņš var pārsteigt arī ar savu jūtīgumu, smalku un dziļu varoņu attiecību izpēti.” Tā rakstīju žurnālā “Teātra Vēstnesis” (2017/1), iesākot garu dialogu ar režisoru Regnāru Vaivaru, ar kuru sarunas laikā mums bija pamatīga saķeršanās par teātra kritiķa profesijas izpratni.

CITI ŠOBRĪD LASA

Šajā kontekstā, manuprāt, man nevajag recenzēt R. Vaivara jauno izrādi “Suņu ciema Nelaimes lācis”, ko viņš iestudējis Nacionālajā teātrī. Nevajag tādēļ, ka es šo darbu nespēju pieņemt.

Jau pašā sākumā, ieejot teātra foajē, mani pārsteidza apskatei izlikts in­scenēts skatiņš: jauna sieviete cītīgi mazgā kājas inteliģenta paskata jaunam vīrietim. Zinot, ka R. Vaivars pats ir rakstījis šim uzvedumam paredzēto lugu, kā arī to, ka viņu šim darbam iedvesmojusi Larsa fon Trīra slavenā filma “Dogvila”, sapratu, ka šajā etīdē viņš izmanto evaņģēlisku epizodi par Jēzu Kristu, kas mazgā kājas saviem mācekļiem. Tādēļ, sākoties izrādei, uzreiz arī kļuva skaidrs, ka Jēzus Kristus tēla asociatīvais atveidojums uzticēts sievietei – aktrisei Laurai Siliņai.

Atkārtošu vēlreiz, ka es šo izrādi negrasos recenzēt. Nav iespējams pat novērtēt aktieru darbu, jo gandrīz viss notiek it kā pustumsā, tikai brīžiem viedtālruņu fiksētās sejas parādās uz videoekrāna skatuves dibenplānā. Skatījos izrādi kopā ar priesteri Juri Jalinski (viņš līdz ar citiem mācītājiem izrādes programmiņā ir aplūkojis Mateja evaņģēlija 5. nodaļas izteikumu “kas tev sit labajā vaigā, tam pagriez arī otru”). Viņu tad arī palūdzu izteikt savas domas par redzēto. Uzvedums ir veltīts nopietnai kristietības tēmai, tādēļ mana nīgrā mīmika, domājot par šo inscenējumu, šķiet, šoreiz ir nevietā. Patiesi principiāla ir režisora izvēlētās reliģiskās tēmas profesionāla analīze.

UZZIŅA

“Suņu ciema Nelaimes lācis”, iestudējums Nacionālajā teātrī

* Režisors un dramaturgs Regnārs Vaivars, scenogrāfs Valters Kristbergs, kostīmu māksliniece Madara Botmane, skaņu dizainers Gints Rutks, videomākslinieks Toms Zeļģis, gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš, producents Rihards Gāle, grima māksliniece Madara Botmane.

* Lomās: Laura Siliņa, Uldis Anže, Kārlis Reijers, Ivars Kļavinskis, Romāns Bargais, Maija Doveika, Daiga Gaismiņa, Marija Bērziņa u. c.

Reklāma
Reklāma

* Nākamās izrādes: 9., 10., 30. novembrī.

VIEDOKĻI

Dievs ilgojas pēc tuvības ar cilvēku

JURIS JALINSKIS, priesteris: “Nemācēšu spriest par šīs izrādes tehniskajiem un mākslinieciskajiem parametriem – tas lai paliek šīs jomas speciālistu ziņā, tomēr izrādes vēstījums man bija ļoti iedvesmojošs un svarīgs (..).

Ja dažos vārdos vajadzētu pateikt, par ko ir šī izrāde, tad, manuprāt, tā ir par Dieva tuvumu, par Viņa pacietīgo klātbūtni pasaulē un mūsu vidū.

Jau ienākot Nacionālā teātra vestibilā, sastapos ar neparastu ainu no Pēdējo Vakariņu nama, kura atgādināja par notikumu, kad Jēzus mazgāja saviem apustuļiem kājas (vismaz tā bija lugas pirmizrādes dienā).

Šai sakarā svarīgi ir uzsvērt, ka atšķirībā no citiem Evaņģēlija autoriem apustulis Jānis neatstāsta paša Svētā Vakarēdiena iedibināšanas norisi, bet to aizvieto tieši ar kāju mazgāšanas notikumu (Jāņa Evaņģēlija 13. nodaļa). Kā zinām, Jānis Pēdējo Vakariņu laikā bija piekļāvies pie sava Mācītāja krūtīm un līdz ar to spēja vislabāk nolasīt Jēzus sirdī notiekošo. Tāpēc savā Evaņģēlijā viņš vēlas norādīt uz lielo Dieva mīlestības noslēpumu, kas norisinās Svētā Vakarēdiena laikā, kad pats Dievs nometas ceļos mūsu priekšā, lai mums kalpotu. Dievs pazemībā nometas ceļos katra cilvēka priekšā, lai lūgtu pieņemt Viņa mīlestību. Viņš to lūdz, nevis uzspiež, jo patiesa mīlestība vienmēr ir pazemīga. Patiesa mīlestība vienmēr dāvā otram brīvību.

Šajā kāju mazgāšanas žestā, kas ar savu garīgo vēstījumu caurvij izrādi, mēs varam atpazīt Dieva ilgošanos pēc tuvības ar cilvēku. To varam nosaukt par mīlestību, kas vienmēr ir gatava kalpot un gaidīt, lai tikai varētu pievilkt cilvēku sev klāt. Tas viss tiek darīts ar mērķi, lai arī cilvēkā rastos slāpes pēc Dieva. Šāda mīlestība, kas nometas ceļos un mazgā kājas, mums atklāj, cik katra mīlestība ir delikāta un trausla. (..)

Tieši šādu divējādu cilvēku attieksmi varēju novērot izrādes laikā, kad pie purviem ieskautā ciema iemītniekiem ierodas noslēpumainā persona Lilita. Viņa, atstājot komfortablās tēva mājas, sāk dzīvot kopā ar ciema ļaudīm fiziski un morāli degradētā vidē. Vērā ņemama un simboliska nozīme ir humānajai palīdzībai (ēdiens, veļa, drēbes un visbeidzot – katram sava telts), kuru ciema iedzīvotāji tik ļoti gaidījuši un kuru viņi līdz galam neizskaidrojamā veidā saņem pēc šīs noslēpumainās personas ierašanās. (..)

Līdztekus šādai sākotnēji veiksmīgai līdzāspastāvēšanai izrādē ik pa brīdim ierodas policists (ļaunais gars un ne tikai), kas mudina pārdot, iemainīt vai piedraud atņemt to, kas cilvēkā ir dievišķs. Šāds pamudinājums nerodas vienīgi ārējo spēku un interešu ietekmē, bet uz to vilina arī cilvēka ievainotā un vājā daba, par ko izrādē liecina daudzkārtējie Lilitas izvarošanas gadījumi, kuros iesaistās gan veci, gan jauni (jaunais Jānis II mēģina atdarināt savu tēvu), gan veselie un slimie. Šo brutālo vardarbības veidu režisors, manuprāt, ir izvēlējies, lai spilgti norādītu uz cilvēka nežēlīgo rīcību pret Dievu un līdzcilvēkiem.

Patiesībā runa šeit ir par cilvēka iespēju pateikt Dievam “nē”. Arī šodienas pasaulē, kā zināms, Dievam pateiktais “nē” atskan itin bieži. (..)

Beigās tomēr visiem ir jārēķinās ar aiziešanu no šīs dzīves. Izrādē tas tiek attēlots varbūt pārlieku nežēlīgi, kam it kā negribētos piekrist. (..) Mans secinājums ir šāds: purvā dzīvojošos un nāvei pakļautos var izglābt vienīgi daudziem vēl nezināmā, noslēpumainā Persona, kura neuzkrītoši dzīvo mūsu vidū, kura pazemīgi mazgā mūsu kājas un kura pēc katra sitiena pagriež otru vaigu.”

Inga (izrādes skatītāja): “Izrāde ir šausminoša, nav īsti skaidrs, vai tiešām mūsdienās nepietiek ļaunuma, ko rādīt. Izvarošana nepārtraukti, nošaušana, sāpes… Katram savs, kādam jau droši vien patiks, bet laba saruna izrādes laikā un pēc tās tā arī neradās.”

Ilze (izrādes skatītāja): “Ja režisora mērķis ir raisīt sašutumu, tad tas ir izdevies. Ja grib legāli skatīties uz seksuālo vardarbību, izvarošanu, masturbāciju, pornogrāfiju, tad šī izrāde ir jums domāta. (..) Izrāde liek, protams, aizdomāties, bet palika tāda nospiedoša sajūta, un nezinu, vai šo tematiku nevarēja arī citādi atainot.”

teatris.lv

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.