Veči vērotāji 3
Iespējams, ilgais aizliegums privātā īpašumā iegādāties jaunas automašīnas albāņu autoparku padarījis visai amizantu. Populārākais auto uz valsts ceļiem ir mersedess. Tiesa, tā izskats liek domāt, ka nabaga vāģis vai nu izvilkts no pagājušā gadsimta autokapsētas, vai piedzīvojis kādu no kariem. Kaut ar uzsistu bagāžnieku, salāpītiem sāniem un neesošu krāsojumu, Albānijā mersedess esot tāds kā vīrišķības apliecinājums, kam nav obligāta arī satiksmes noteikumu ievērošana.
Nākamais fenomens ir neiedomājamais daudzums benzīntanku, ko rotā vietējās naftas kompānijas daiļskanīgais nosaukums – “Kastrati”. Varbūt pie vainas ir veco “meršu” caurās bākas, taču “tankštelles”, īpaši pa ceļam uz galvaspilsētu Tirānu, ir burtiski ik pēc kilometra.
Kalnu ceļi Albānijā ir ļoti šauri un faktiski bez jebkādiem nožogojumiem. Tie, kas pa tiem braukuši, drūmi smej, ka vienīgie šķēršļi, kas neļaujot nokrist lejā, ir daudzās piemiņas zīmes bojāgājušajiem. To daudzums nepārprotami liecina, ka nogāzties lejā ir samērā vienkārši.
Ceļmalās, īpaši apdzīvotu vietu tuvumā, parasti ir bariņš veču, kas tur burtiski tup un vēro. Stundām ilgi. Nav zināms – ko. Varbūt mašīnas. Vietām manāma kāda būdele, kas drīzāk atgādina vientuļu autobusa pieturu, taču izrādās lokālais bāriņš, no kura pa reizei izčāpo saimnieks un mēģina kādu garāmbraucēju iekārdināt ar vietējo no vīnogām vai plūmēm gatavoto degvīnu jeb rakiju. Starp citu, der pamēģināt.
Daudzi atvēzējušies iespaidīgu privātmāju būvniecībai. Liela daļa albāņu vīriešu strādā tuvējās ārzemēs – Melnkalnē, Maķedonijā, Grieķijā vai Itālijā. Tāpēc pie privātmājām nereti izkārti divi karogi – Albānijas un tās valsts, kurā nopelnīta nauda mājas celšanai. Nepabeigtu jaunbūvju ir ļoti daudz, jo naudiņa celtniecības turpināšanai tiek pelnīta pakāpeniski.
No sociālistiskā laika ietekmes vairāk pasargāti Grieķijas tuvumā esošie ciematiņi. Idilliskas ainavas ar mājiņām uz kalnu fona un mazām pareizticīgo baznīciņām te liek aizmirst par smago mantojumu. Savukārt Adrijas un Jonijas jūras piekrastes ar samērā stihisku savrupmāju apbūvi esot privatizējuši itāļi, kas 20. gadsimta sākumā Albāniju uzskatījuši par savu teritoriju. Šodien gan vērojama otrāda tendence – daudzi albāņi kāro nokļūt Itālijā.
No uzrakstītā noteikti nevajadzētu izdarīt aplamu secinājumu, ka Albānijā nav īsti ko redzēt. Ir. Un pagaidām vairāk ir tieši nepieradinātā skaistuma, ko vēl nav paguvis unificēt starptautiskais tūrisms. Bet piedrazotu vietu netrūkst pat Parīzes centrā…
