Anita Daukšte: “Papīru tīģeri” Latvijas kritiskajos dienestos
0
Lielās Piektdienas sarunā TV24 raidījumā “Nedēļa. Post scriptum” teologs un mācītājs Indulis Paičs, atbildot uz manu jautājumu, kāpēc tikai 37% Latvijas iedzīvotāju, pēc aptaujas datiem, būtu gatavi aizstāvēt valsti ar ieročiem rokās, cita starpā norādīja, ka brīdī, ja kaut kas patiešām notiktu, daudzi varētu būt pārsteigti gan par sevi, gan citiem. “Kāds, kurš izskatās gļēvs, atmostas un saprot, ka tas ir jādara, bet tas, kurš teica, ka ies un aizstāvēs, pēkšņi ir citā valstī,” viņš teica.
Tik tiešām – tie, kas aug pārliecībā par savu varonību un gatavību mirt par citiem, var krīzes brīdī gļēvi bēgt, bet tie, kuri patiesībā savas spējas un gatavību vērtējuši pieticīgi, pēkšņi kļūt par varoņiem. Vai pat ne varoņiem – vienkārši cilvēkiem, kam svarīgi īstajā brīdī nostāties vēstures un sirdsapziņas pareizajā pusē.
Taču bez liela un lieka patosa runājot, sabiedrības kopējā gatavība krīzēm, lai kādā jomā tās arī nebūtu, un šeit nerunāju tikai par iznīcinošāko no tām – karu – ir jātrenē.
“Nekad nedari krīzē to, ko neesi izmēģinājis jau “miera” laikos, tas ir, parastos apstākļos,” tā skan krīzes menedžeru mācība. Un atļaušos apgalvot, ka vismaz institucionālā līmenī, proti, to iestāžu un amatpersonu, darbinieku līmenī, kurām ir jābūt prasmēm atbilstoši reaģēt ārpus ierastā lauciņa, mums Latvijā ir lielas problēmas.
Minēšu dažus piemērus. Viens no tādiem ir gadījums ar Vakarbuļļu pludmalē sašauto sievieti, par ko LA.LV portāls vēstīja viens no pirmajiem. Neatstāstot visu garo fabulu un nemeklējot konkrēto vainīgo (kuram, cita starpā sen un viegli bija jābūt atrastam, jo mums taču nav uz katra stūra nopērkami ieroči ar patronām, tātad izņemtā lode ir viegli identificējama vai ne?), ir skaidrs tas, ka šajā gadījumā cilvēkam ar šautu brūci, nonākot lielā (Stradiņu) slimnīcā, netika sniegta palīdzība.
Kļūdu pēc nedēļas (!) laboja Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcā, attiecīgi izņemot lodi. Lai kādus arī Stradiņus attaisnojošos papīrus šim gadījumam tagad nesarakstīs Veselības inspekcija, bet mācība, ko guva ne vien konkrētā sieviete, bet būtībā visa Latvijas sabiedrība – tev nepalīdzēs veselības aprūpes iestāde kritiskā un neordinārā situācijā ar šautu brūci. Un, nedod, Dievs, ja šādu ievainoto būtu vairāk! Nav dzirdēts, ka Stradiņos pēc šī gadījuma būtu veiktas kādas krīzes mācības, dzirdētas ir vienīgi atrunas, cik atbilstoši un pareizi ir rīkojušies mediķi, sūtot mājās cilvēku ar lodi pie mugurkaula.
Otrs piemērs ir ar tiem pašiem droniem, kas ielido un krīt Latvijas teritorijā.
Var simtreiz atkārtot, ka Latvija ir dronu lielvalsts un to, ka mums ar droniem pilnas noliktavas, bet no tā tieši nevienam nepaliek labāk, ja neviens no šiem droniem neceļas gaisā, lai notriektu apdraudējumu virs galvas.
Šajā gadījumā viss bija ļoti jauki ar apziņošanu, ka draudi no gaisa ir, bet…. kur iet un kur slēpties? Brīdinājumi par briesmām bez paskaidrojuma par glābiņa iespējām ir vien sabiedrības psihiskās noturības tests, nekas vairāk.
Un tālākais skaidrojums ir vien tāds, ka “mums vajag vairāk naudas ieročiem”. Drošībai. Jā, vajag gan. Bet drošības sajūtu un drošību kā tādu nevairo ieroču daudzums, bet gan pārliecība par visu aizsardzības un iekšlietu dienestu spēju koordinēti un reāli novērst apdraudējumu un ierādīt rīcības scenāriju glābiņam. Un šis piemērs rāda, ka tas neko labi neizdodas.
Kāpēc minēju šos piemērus, kurus uz savas ādas izjuta varbūt ļoti neliels cilvēku daudzums? Tāpēc, ka tieši šie, absolūti personiskie un it kā no valstiskā mēroga neprincipiālie gadījumi arī nosaka lēmumus aizstāvēt vai neaizstāvēt valsti. Tikai “viens par visiem, visi par vienu” ir tas, kas nostrādā pa īstam. Nevis pārliecība par to, ka ir kāda vispārējā “gatavība”, “NATO 5.pants” , vai vēl nez kas. Nevis ticība runām un uzrādītie papīri par lēmuma pareizību sūtīt uz mājām ar lodi mugurā vai dokumenti par ieroču iepirkumos iztērēto naudu.
Nesen dažāda ranga amatpersonas ļoti naski ķērās pie ASV prezidenta Donalda Trampa izteikumu, ka “NATO ir papīra tīģeris”, atmaskošanas. Droši vien jau Trampam nav taisnība, šis salīdzinājums bija viņa dusmu izpausme. Nerunāsim par NATO. Tomēr “papīrtīģerības” gēns Latvijas dienestiem un amatpersonām piemīt – tie mēdz aplamu reakciju krīzēs pamatot ar skaistiem papīriem.
