Anita Daukšte par degvielas cenām: Valdībai “instrumenti” ir. Bet tos pagaidām nelietos
0
Vēl pirmā amerikāņu raķete bija knapi piezemējusies uz Irānas zemes, kad degvielas cenu tablo pie uzpildes stacijām jau vēstīja – tūliņ būs lielas “ziepes”. Īpaši dīzeļdegvielas cena šāvās augšup līdzīgā ātrumā, kā Irānas raķetes piezemējās tās Tuvo austrumu kaimiņvalstu – naftas ieguvēju un eksportētāju – teritorijās.
Aina pasaules energoresursu biržās bija teju apokaliptiska – bloķētā Hormuza šauruma dēļ atstāt Indiju bez naftas?! To pat ASV administrācija saprata, ka vairāk kā miljards indiešu badā nozīmētu reālu apokalipsi un līdz aprīlim “iepriecināja” Putinu – Indija atkal varēs pirkt Krievijas naftu, kamēr (kā solīts, ātri) noregulēsies situācija Tuvajos Austrumos.
Un kas tad mums par daļu, iesaucās Latvijas iedzīvotājs benzīntankā?! Daudz kas – degvielas tirgotāji iecenoja “nākotnes riskus” – proti – pagaidām degvielas deficīta nav, bet gan jau būšot, nodomāja degvielas tirgotāji. Tieša saistība ar degvielas cenu paaugstināšanu Latvijā, strauji reaģējot uz situāciju pasaules naftas biržās, ja cena iet uz augšu, ir nacionālā tradīcija. Kura nekādi nedarbojas otrā virzienā.
Proti, ja pasaules (vismaz Eiropas) biržās otrdien naftas un gāzes cenas kritās, reaģējot uz Donalda Trampa paziņojumiem par drīzu kara izbeigšanos, tad uz Latvijas degvielas tirgotājiem tas nekā neattiecās. Viņi tomēr ir gudrāki par pasaules politikas veidotājiem,
jo zina, ka kari nebeidzas tad, kad viena puse paziņo par to izbeigšanos, ja otra puse plāno karot pilnā spēkā: Irānai vēl dronu gana, pat ja raķešu nepietiek.
Situācija degvielas uzpildes stacijās nevar neinteresēt Latvijas valdību. Vēl pagājušajā nedēļā valdošo politiķu izteikumi bija mierinoši – “rezerves mums ir, 2022.gadā taču arī degvielas cena uzleca līdz 2,20 eiro par litru, bet viss normalizējās”. Bet galvā viņi ar gandarījumu rēķināja PVN un akcīzes ieņēmumus, kas ieplūda valsts budžetā. Pirmdien, redzot, ka citās Eiropas valstīs politiķi nedomā tikai par īstermiņa ieguvumiem valsts kasē, bet tālākā perspektīvā un degvielas cenu kāpuma ietekmi uz valsts ekonomiku kopumā, valdošie politiķi solīja meklēt iemeslus, kāpēc tirgotāji dara tā, kā dara: paaugstina cenas, kad biržā cena aug, bet nesamazina, kad krīt. Horvātijas un Ungārijas piemērs – ar degvielas cenu griestu noteikšanu – neesot Latvijas variants – ļoti dārgi budžetam.
Otrdien ekonomikas ministrs Viktors Valainis (ZZS) pieļāva – varbūt var padomāt par akcīzes nodokļa samazināšanu ( informācijai – akcīze un PVN veido vairāk kā pusi no degvielas cenas litrā). Zīmīgi, par to ierunājās Valainis, bet ne finanšu ministrs Arvils Ašeradens. Un, ja viņš par to nerunā, tad būtu vietā lietot Rinkēviča teicienu par beigtā ēzeļa ausīm, ko mēs dabūsim, nevis akcīzes samazināšanu. Pagaidām valdība “meklēs risinājumus, kā palīdzēt tautsaimniecībai”. Vēl neesot atrasti. Atļaušos iztulkot saprotamā valodā, ko tas nozīmē: tas nozīmē, ka politiķi imitēs vētrainu darbošanos, turot pigu kabatā, un cerot, ka Tramps un Netanjahu spēs izsmelt to putru, kas ievārīta Tuvajos Austrumos.
Un ja nē, tad, kā brīdināja Eiropas Savienības komisārs Valdis Dombrovskis – ilgstošs karš Tuvajos Austrumos varētu izraisīt “ievērojamu stagflācijas šoku pasaules un Eiropas ekonomikā”. Kā zināms, stagflācija – tas nozīmē ražošanas faktisku apstāšanos, augstu bezdarbu un augstu inflāciju.
Ahā, nodomāja Latvijas valdība – tas jau nozīmēs lielas ziepes visiem. Un gan jau tad Valdis (Dombrovskis) mums pateiks, ko darīt. Nu, un ja nepateiks, arī nav liela bēda – kaut kā ar skaistiem solījumiem novilksim līdz Saeimas vēlēšanām, vēl jau uzreiz tās ekonomiskās sekas nebūs tik skarbas.
Atbildīgi un taisnīgi pret iedzīvotājiem būtu runāt skaidru valodu un likt galdā plānus A, B un pat C, kā tiks risināta situācija. Jā, ne jau valdības dēļ izveidojusies. Bet cenu ieiešana augšupejošā spirālē ar attiecīgu ekonomikas lejupslīdi ir biedējošākais, kas šobrīd uztrauc visus iedzīvotājus.
