Anita Daukšte: Islāma pasaule pieklauvēja. Atvērsim?
0
Ar migrantu skaita palielināšanos Latvijā politiskās partijas savas priekšvēlēšanu aktivitātes nu jau saista labu laiku – vai nu radikāli esot pret, vai arī samiernieciski – “kādam taču arī ir jāstrādā [par Wolt un Bolt kurjeriem]”… Opozīciju vieno nacionāļi, kas ir iniciējuši un vada parlamentārās izmeklēšanas komisiju migrācijas ierobežošanas jautājumos, savukārt pozīcijā esošā Jaunā Vienotība sacer imigrācijas likumus un noteikumus, lai padarītu stingrākas prasības, kas ļauj trešo valstu pilsoņiem ierasties un uzturēties Latvijā.
Visām šīm darbībām ir stingri jānostiprina priekšstats, ka valsts un politiskā elite ir pamanījusi imigrācijas problēmu. Šo problēmu, patiesībā, nav grūti nepamanīt, pastaigājot pa Rīgas centru, taču laikam automašīnu stikli varas kungiem ir bijuši pārsvarā aptumšoti, tāpēc reakcija ir tad, kad, kā saka, ūdens jau smeļas mutē.
Viens ir ļoti stingro migrācijas noteikumu solījumi un visa likuma bardzība pret migrantiem, kurus nu varēs raidīt no valsts ārā pēc 3 administratīviem pārkāpumiem; pēc kāda laika – ja Saeima to pieņems – nenodarbinās migrantus vienkāršākajās profesijās; ārvalstu studentiem prasīs likt eksāmenus un uzrādīt seritfikātus angļu valodā, un ko tik vēl ne.
Noticējāt?! Ha! Jo tie ir likumi un noteikumi, kas uzrakstīti skaidrā latviešu valodā. Proti, valodā, ko šeit iebraukušie trešo valstu pilsoņi nesaprot un, visticamāk, saprast arī negrasās.
Tas nozīmē, ka visi šie noteikumi ir rakstīti nevienam citam, kā jums, cienījamie vēlētāji, lai jūs būtu pārliecināti, ka valsts vīri un sievas izprot jūsu bažas par to, ka nav aiz kalniem brīdis, kad paliksiet drūmā un likumpaklausīgā mazākumā, iepretim vairākumam, kuram nospļauties uz tiem jūsu smalki sacakotajiem likumu un noteikumu blāķiem.
Un viņi nekautrēsies to parādīt. Jau ir parādījuši – 19. martā beidzās Ramadāns, kura beigās musulmaņi svin “Eid al Fitr” svētkus. Šajos svētkos viens no rituāliem ir īpaša lūgšana, kura ir jāizpilda visiem kopā ārpus telpām. Un viss Valsts drošības dienesta monitorings pār musulmaņu darbībām Latvijā ir kaķim zem astes, jo viņi parādīja savu reliģisko tradīciju spēku iepretim Latvijas varasiestāžu dūru vīstīšanai un kontroles solīšanai migrantu ierobežošanai.
Katru bez saskaņošanas piketējošu tantiņu vai onkulīti Pašvaldības policija vai cita policija būtu nekavējoši nogādājusi kur patālāk no cilvēku acīm. Šeit – pilnīga nulle. Nebija redzama ne VDD prevencija, ne policijas darbība.
Visticamāk, nākamgad būs jārēķinās ar vēl lielāku šo publisko lūgšanu cienītāju apjomu Rīgas ielās. Valsts drošības dienests ir pavēstījis, ka “līdz šim Valsts drošības dienests (VDD) Latvijas musulmaņu vidē nav konstatējis terorismu attaisnojošus vēstījumus, aicinājumus iesaistīties vardarbīgās aktivitātēs vai atbalsta paušanu teroristu grupējumiem”. Oho!
Un kas notiktu, ja būtu pamanījis? Pēc šīs publiskās pulcēšanās Rīgas Purvciemā pieļaušanas, šķiet, tieši nekas. Ar šo publisko lūgšanu te ir nodemonstrēta publiski nesodāmības sajūta, pat ja varbūt tas ir bijis neapzināti- sak, “mēs, musulmaņi, tā visā pasaulē savus svētkus svinam”.
Mēs savukārt varam paļauties tikai uz politiķu skaļi pausto apņēmību “cīnīties ar migrāciju”. Paļauties uz solījumiem, ka , atbilstoši Eiropas Migrācijas pakta Solidaritātes mehānismam, Latvijai nebūs jāuzņem papildus migranti “kvotu” ietvaros.
Un vēl būs jāatceras, ka ar islāmticīgajiem nenotiks nekāda integrācija, ar kuras idejām ir notikusi nēsāšanās attiecībā uz krievvalodīgajiem. Kāpēc? Atbilde ir Korānā un, kā grāmatā “Zem Muhameda bārdas” ir rakstījis publicists Lato Lapsa: “Islāmā ir dziļa problēma. Tā ir pasaule, kuras vērtības ir atšķirīgas. Pasaule, kurā cilvēka dzīvībai nav tās pašas vērtības, kāda tai ir Rietumos. Pasaule, kurā brīvība, demokrātija, atklātība un radošums ir sveši.
Pasaule, kura padara tos, kas nav islāma nometnes daļa, par likumīgu medījumu.”
Pagaidām izskatās, ka ar islāma pasauli Latvijā nāksies rēķināties aizvien vairāk un plašāk. Un politiķu priekšvēlēšanu metode ar dažādu noteikumu rakstīšanu un/vai stāstiem, ka “viņi (musulmaņi) taču neko ļaunu nedara” ir tikai veids, kā pateikt, ka problēmu mēs zinām, bet – kā atrisināt – nezinām un nevaram.
