“Ar ko tas viss beigsies? Variantu nav daudz…” Romāns Meļņiks par Stambulas konvencijas mētāšanu no rokas rokā
0
Priekšvēlēšanu putu kulšanas konvencija. Politiskas miglas pūšanas un uzmanības no citiem jautājumiem novēršanas konvencija. Sabiedrības šķelšanas un grupu sanaidošanas konvencija.
Jā, jā, tā pati, ko šobrīd valdošās koalīcijas partijas šīs pašas Saeimas un valdības darbības laikā pieņēma un ko tas pašas Saeimas vairākums, ieskaitot vienu valdošo partiju, nupat nolēma atsaukt.
Joprojām spēka esošā, jo tās noraidīšanas likumu Valsts prezidents gluži kā basketbola bumbu atsviedis atpakaļ Saeimai.
Konvencija, kas ir kā karstais kartupelis, ko mētā no rokas rokā, jo pārāk karsta, lai turētu, bet arī pārāk iekārojama, lai neatļautos nomest.
Kāpēc tai tik liela uzmanība veltīta? Jo tā īpaši labi noder manipulācijām. Ar sabiedrisko domu. Jo bez sieviešu (un ģimeņu kopumā) pasargāšanas no vardarbības tajā var atrast gan to, kas tur iekļauts, gan to, kas no atsevišķiem vārdiem brīvi interpretējams. Tad nu vieni tur saskata pamatu dzimumu daudzveidības un dzimuma maņas legalizāciju,ko tad aktīvi izmanto lobēšanas gaitās, bet citi tieši par to ceļ vislielāko traci. Savukārt politiķi, tā teikt, saoduši te asins smaku un gatavi par vai pret konvenciju cīnīties kaut līdz nāvei. Vai arī izmantot politisko rēķinu kārtošanai, piemēram, parādot valdības stiprumu vai vājumu.
Valsts prezidents rosinājis Saeimai konvencijas atcelšanas likumu nolikt vistālākā plauktā, neaiztikt līdz vēlēšanām. Tā būs? Pirmajā brīdī gribas teikt – naivi cerēt! Vai tad tāpēc šo dokumentu tieši tagad – gadu pirms vēlēšanām – izcēla dienas kārtībā? Kamēr konvencija nebija pieņemta, par to “vārījās” gadiem. Kad pieņēma, uzreiz viss apklusa, tēma vairs nebija aktuāla. Nu plaša uzmanība atkal tai pievērsta, bumba iesviesta Saeimas laukuma pusē, skaidrs, ka partijas ar to driblēs līdz par vēlēšanu dienai.
Ar ko tas viss beigsies? Variantu nav daudz, bet visi ir ar vienu rezultātu. Vienā vārdā nosaucamu rezultātu – vēlēšanām.
Līdz tām konvencija kaut piecreiz var tikt atsaukta un pēc tam no jauna pieņemta. Valdība var krist dēļ domsarpībām par konvenciju? Iespēja tāda ir, bet nav teikts, ka tā būs. Jo ažiotāža ap šo vienu tēmu ir kā nekas cits ērta, lai novērstu uzmanību no nepopulāriem lēmumiem par kuriem politiskajā virtuvē strīdu nav.
Jā, var būt arī citādi. Kāds ar kādu parunās, kāds kādu pierunās vai varbūt kaut kā īpaši motivēs mainīt savu attieksmi. Un tad tiešām šis seriāls var beigties bez turpinājuma. Internetā jau manāma daža deputāta grēksūdze, taisnošanās par balsojumiem. Jā, kažoka mainītājiem vēlētāji nepiedod, bet vai tāpēc tādu gadījumu nav nemaz?
Taču šāda tēmas, tā teikt, noairēšana malā ir maz ticama. Vismaz priekšvēlēšanu gadā. Jo kult tukšas putas par konvenciju ir ērti. Visiem – ne tikai tās noraidīšanas atbalstītājiem, bet arī (un varbūt pat visvairāk!) tās aizstāvjiem. Jo kamēr par konvenciju vien runā, nav jādomā un jāpiedāvā risinājumi rindu pie ārstiem mazināšanai, bez plašākas uzmanības var palikt skolotāju protesti, uzmanības centrā vairs nav atsevišķu valsts uzņēmumu un projektu nedienas, kā dēļ savulaik amatus zaudējuši ministri…
Vēl vairāk – kamēr lielais tracis ap pašu konvenciju, var nepūlēties ar likumu un citu normatīvu pieņemšanu, kā arī preventīvu mehānismu izveidi, kas mazinātu vardarbību ģimenēs – šīm tehniskajām lietām tāpat neviens uzmanību nepievērstu, brēkājot vien par un ap pašu konvencijas nosaukumu. Sakultās putas aizsedz saturu. Tāpēc arī tās kuļ… Diemžēl. Lai gan ne jau dokumenta nosaukums sargā ģimenes, bet gan reālās, praktiskās darbības uz ko mudina konvencija.
Vai tā, piedodiet, māžošanās ar konvencijas pieņemšanu un atsaukšanu var neglābjami sagraut Latvijas starptautisko prestižu, kā daudzi tagad biedē?
Tā īsti nē. Jo viedokļu dažādība ir vērtība demokrātiskajā sabiedrībā. Un arī citās demokrātiskās valstīs nav nekāds retums, ja parlamentā priekvēlēšanu laikā sabalso ko tādu, ko, līdzībās runājot, skaidrā prātā neatļautos. Turklāt pret vardarbību ģimenēs valstīm jācīnās gan tad, ja šīs tēmas politiskais karogs – konvencija – ir atzīts, gan tad, ja noraidīts. Saprotams, ka ar konvencijas noraidīšanu vien vardarbību ģimenē neviens negrasās legalizēt. Tāpat kā konvencijas spēkā būšana vien no vardarbības nepasargā. Vajadzīga rīcība, bet, kā jau teikts, tā maz kuru šajā laikā interesē.
Bet ziniet, kas ir bēdīgākais visā šajā farsā? Tas, ka šajā bezatbildīgajā partiju priekšvēlēšanu balagānā tiek ievilināta plaša sabiedrība. Cilvēki labticīgi iesaistās šajā putu kulšanā, domājot, ka tā glābs pasauli. Nē! Tā nevar glābt pasauli. Tā var vien glābt tās pašas partijas (gan opozīcijas, gan pozīcijas, jo abas puses šajā putu kulšanā tieši ieinteresētas) no konkrētiem jautājumiem un no atbildības par neizdarīto. Ar bļaušanu var pārliecināt kādu pretējā pusē bļaujošo, ka viņš maldās? Nē! Tikai vēl vairāk mobilizēt cīņai. Vienīgais, ko var panākt abas puses, ir censties pārvilināt savā pusē svārstīgos. Un to arī dara. Radikālāk noskaņoto partiju interesēs, kam svarīgi mobilizēt vēlētājus.
Bet kas bēdīgākais – kamēr abu pušu radikāļi šādi mobilizē savus vēlētājus, tikmēr mēreni, centriski, racionāli domājošais vēlētājs kaunā par notiekošo ieraujas savā čaulā – viņš visdrīzāk uz vēlēšanām neaizies…
