Romāns Meļņiks: Reformas nenovēršamas. Mēģināsim gūt labumu no tā vai vien “baudīsim” pātagu cirtienus?
0
Paklausījos Saeimas debates par klimata likumiem – beigu beigās pieņemtajiem grozījumiem likumā “Par piesārņojumu” un izskatīšanai komisijā pieņemto Ekonomiskās ilgtspējas likuma projektu.
Nepatīk. Nemaz nepatīk, kas notiek. Visādā ziņā. Gan tas, ka Eiropa joprojām raujas glābt pasauli, tās klimatu, graujot savu autobūvi un veicinot vienas Āzijas valsts monopolstāvokli transporta jomā. Un tas situācijā, kad pārējā pasaule, tā teikt, kvēpina uz velna paraušanu. Nepatīk arī tas, ka mums – Latvijai – faktiski nav izejas, ir jāiet to pašu ceļu, jo ir saistoši kopīgi pieņemtie lēmumi. Un arī tas, ka tā vietā, lai domātu, kā mums no šīs situācijas iziet ja ne kā pārliecinošiem uzvarētājiem, tad vismaz ne galīgiem zaudētājiem, politiķi nododas tukšu putu kulšanai, nejēdzīgiem strīdiem, sevis izrādīšanai.
Proti, pat, ja Saeima nepieņemtu gari un plaši apspriestos likumus, jāsaprot, ka tas neatceltu kopējos emisiju mazināšanas mērķus, nenovērstu soda naudas par to nepildīšanu. To 9. oktobra Saeimas sēdē, kur izskatīja grozījumus likumā Par piesārņojumu, tiešā tekstā apliecināja arī klimata un enerģētikas ministrs Kaspars Melnis: “Latvijai jau ir uzsāktas trīs pārkāpumu procedūras, un uz šodienu soda naudās ir sarēķināti jau ap 300 miljoniem. Tas ir tas, ko mēs vienkārši būsim spiesti no mūsu valsts budžeta samaksāt… no mūsu valsts drošības budžeta. Un tas, ko ir ļoti būtiski saprast, – tas pilnībā nekādi nemainīs situāciju, ka mums tie mērķi un saistības būs jāizpilda. Mums tāpat tās direktīvas būs jāievieš, tikai mēs vēl turpināsim maksāt sodu. Un tas ir ļoti būtiski.”
Te jāpiebilst, ka nav gluži tā, ka pie varas esošie paši ļoti rautos pildīt visu, ko apņēmušies. Latvija nav ieviesusi Atjaunojamo energoresursu direktīvas 2. versiju, kuru ES pieņēma pirms gadiem pieciem. Un, lai neietu tiesā, tad Eiropas Komisija, tā teikt, piemiedza abas acis, jo Latvijas valdība svēti sasolījusi tūlīt, tūlīt ieviest atjaunojamo energoresursu direktīvas jaunāko – 3. versiju. Tāpēc tik sparīgi virza ar to saistītos likumprojektus.
Esam kā slazdā? Jā, apmēram, tāda sajūta ir. Vai ir izeja? Jāmeklē! Pragmātiski. Proti, ja pieņemam, ka situācija ir tāda, kāda ir, ja saprotam, ka spēles noteikumus pēc būtības nevaram atcelt, nedz arī mainīt, tad jāskatās, kādas ir iespējas, ko varam izmantot esošajos apstākļos. Pavisam tieši – ja ir Eiropas prasības, tad kādu naudu no Eiropas varam gūt, lai šīs prasības izpildītu. Un, ja ir prasības, piemēram, mazināt fosilo energoresursu patēriņu, varbūt mēs varam jo īpaši censties tos aizstāt ar pašražotiem videi draudzīgiem – ne tik daudz, lai izlēktu ar savu pārcentību, bet gan lai radikāli mazinātu importu, samazinot ārējos maksājumus un attīstot enerģētiku pašu mājās.
Ir alternatīvas? Kādas? Nepildīt saistības un par to aizvien biežāk maksāt sodus, vienlaikus atsakoties no Eiropas fondu naudām enerģētikas modernizēšanai? Tas nešķiet neko diži izdevīgi gan no valsts kopumā, gan katra nodokļu maksātāja viedokļa.
Varbūt var pildīt saistības, bet vēlāk? Apmēram pirms gada par to bija asi strīdi saistībā ar transportu. Bet te pretjautājums – vai atstāt visu uz pēdējo brīdi ir prāta darbs? Tad taču nebūs vieglāk. Varbūt tomēr labāk ir lielo mērķi sadalīt mazos – solīti pa solītim sasniedzamos mērķos un sākt virzību jau tagad, lai beigās nav visiem spēkiem un par katru cenu jāšturmē?
Vai saistības, kas tā vien šķiet, ka ir pārlieku ambiciozas, mēs vispār varam izpildīt, lai iztiktu bez sodiem? Šaubos. Bet, nostājoties pozā, mēs, kā izskatās, vairāk cietīsim nekā tad, ja tieksimies stingro prasību rāmī saskatīt arī pa izdevīgai iespējai.
Ko tad, ja Zaļo kursu atcels? Maz ticams, uz to paļauties diez vai vajadzētu, bet, protams, tāda iespēja ir. Ja līdz tam būsim izmantojuši visus modernizācijai pieejamos ES fondu līdzekļus, tad taču zaudētāji nebūsim, vai ne?
Tagad lielie strīdi par iespējamo degvielas sadārdzināšanos. Neiedziļināšos pušu argumentos, paskatīsimies uz šo jautājumu no lielās bildes skatupunkta. Ja ievieš reformu, skaidrs, ka motivēšanai izmantos visiem zināmo burkāna un pātagas principu. Būs iespēja saņemt papildu finansējumu pārejai uz videi draudzīgiem energoresursiem un būs iespēja saņemt sodu par saistību nepildīšanu. Elektroauto iegādei jau tiek piešķirta dotācija. Vai kāds ir tik naivs, lai domātu, ka ar laiku nebūs arī motivācija ar fosilās degvielas sadārdzinājumu?
Un te atkal – to, ko lems vietējie lēmēji, vēl varam ietekmēt ar protestiem un draudiem nepārvēlēt. Un nebūs arī tā, ka tieši Latvijā sadārdzinās degvielu, bet Lietuvā un Igaunijā nē – tad taču plašā pierobežā dzīvojošie bākas pildīs ārzemēs un Latvijas budžetam attiecīgie nodokļi aizies secen. Tāpēc loģiski, ka pārsteigumi šajā ziņā var būt vien tad, ja kādu prasību par papildu maksājumu ievieš visā Eiropā.
Labi, uzreiz no mīļā dīzelīša neatteiksimies, saprotot, ka jaunos auto ražo īsākam kalpošanas laikam, bet varbūt der sarēķināt, vai citās jomās nesanāk pašiem ietaupījums, ja pārejam uz elektrību. Piemēram, cik gados var atmaksāties gāzes apkures nomaiņa pret siltumsūkni mājai?
Mēs TV24 raidījumos daudz runājam par saules un vēja izmantošanu elektroenerģijas ražošanai Latvijā un arī par ūdeņraža ražošanu elektrības svārstību balansēšanai un eksportam. Jo šie jautājumi tieši šobrīd ir aktuāli. Un ar tiem saistās ļoti daudz neskaidrību, pārpratumu, maldu un arī apzinātas maldināšanas. Tas, kas daudzkārt izskanējis: mēs esam izvēles priekšā – vai nu turpināt maksāt citām valstīm par fosilajām degvielām (ministrs Melnis nesen nosaucis summu – pieci līdz septiņi miljoni eiro katru dienu, tātad simtiem miljonu eiro gadā), vai arī pāriet uz pašražotās (vējš, saule, ūdens utt) elektrības patēriņu, neizdodot naudu ārpus valsts. Līdzībās runājot tas ir kā atteikties no ēšanas restorānā par labu pašaudzētas un pašpagatavotas pārtikas patēriņam. Tas nav tik ērti? Varbūt. Bet līdzekļu ekonomija sanāk milzīga. Un paveras iespējas ietaupītos līdzekļus izmantot citām aktuālām vajadzībām.
Ja paskatās statistiku par, piemēram, vēja un saules elektrostaciju izbūvi Baltijas valstu reģionā, redzam, ka šajā ziņā krietni atpaliekam no Lietuvas un Igaunijas. Tad kurš kaut ko nesaprot un maldās – mēs vai kaimiņi?
Ko vēl te būtu vērts piebilst? Eiropas Komisija un arī visas Eiropas Savienības valstu valdības šobrīd strādā pie nākamā ES fondu plānošanas perioda. Šķiet, tas bija deputāts Patmalnieks, kurš pirms Jāņiem komisijas sēdē, atbildot opozīcijas deputātu iebildumiem, pauda, ka tagad ir tas brīdis, kad vajag rēķināt, cik mums no Eiropas Komisijas vajadzēs prasīt naudu no nākošā plānošanas perioda Eiropas savienības fondu līdzekļiem. Tur katram ciparam vajag pamatojumu. Mēs jau varam likumu nepieņemt, bet tad paliksim arī bez attiecīgai reformai paredzamiem ES fondu līdzekļiem. Un tas pats attiecas arī uz Sociālo klimata fondu, kas sniegs atbalstu neaizsargātām grupām, ko visvairāk skar šī jaunā sistēma. Latvijai no tā pieejamais finansējuma apjoms ir 617,0 milj. eiro.
Kāds kopsavilkums? Daudziem nepatīkamas pārmaiņas mūs skars vai mēs to gribam vai nē. Iebildumus celt varam, protestēt un kritizēt arī, bet ne ignorēt, jo ietekmi tāpat jutīsim. Ko darīt? Manuprāt, labākā izeja (protams, paralēli jau pieminētajiem protestiem un kritikai) ir maksimāli izmantot tās iespējas, kas paveras līdz ar pārmaiņām – gan visa veida finansiālā atbalsta no Es fondiem piesaistē, gan maksimālā pārejā uz pašražotiem un vienlaikus ES atbalstītiem energoresursiem.
