Artis Pabriks
Artis Pabriks
Foto: Paula Čurkste/LETA

Artis Pabriks. Vai varam ticēt NATO? 49

Dr. Artis Pabriks, domnīcas Ziemeļeiropas politikas centrs direktors

Reklāma
Reklāma
7 dārzeņi, kas palīdz atbrīvoties no taukiem vidukļa zonā, ja tos patērē katru dienu
Klusā okeāna ūdeņos atklāta būtne, kuras dzīves ilgums ir cilvēka prātam neaptverams
Kokteilis
Saulrietu tests: izvēlies vienu attēlu un uzzini, ko tava izvēle atklāj par tavu iekšējo “es”
Lasīt citas ziņas

Šogad aprit jau 20 gadi kopš Latvija ir NATO dalībvalsts. Mēs veiksmīgi izmantojām tā laika ģeopolitisko situāciju un, pateicoties ASV un dažu Eiropas valstu atbalstam, īstenojām Latvijas lielāko stratēģisko mērķi pēc neatkarības atjaunošanas – iekļāvāmies NATO un nedaudz vēlāk arī Eiropas Savienībā. Vēsturiski Latvija vienmēr ir piederējusi Eiropas kultūrtelpai, un tas ir tikai dabiski, ka Latvija atkal iekļāvās pārējā Eiropā, no kuras mēs bijām vardarbīgi atrauti tuvumā esošo lielvaru ambīciju dēļ. Bez dabiskās piederības Eiropai mūsu dalība NATO ir ar skaidru mērķi – nepieļaut mūsu neatkarības zaudēšanu un atkal nekļūt par Krievijas impērijas upuri, zinot, ka Krievijas tieksmes iekarot blakus esošo Baltiju ir pastāvējušas gadsimtiem ilgi.

Lai arī NATO ir iespējami labākais starptautiskais risinājums Latvijas drošībai, kāds mūsu vēsturē jebkad ir bijis, lielu daļu mūsu sabiedrības joprojām nodarbina jautājums, vai krīzes un iespējama kara gadījumā NATO un sabiedrotie mūs aizstāvēs? Šis jautājums ir bijis aktuāls visus šos gadus, bet visvairāk tas izvirzījās priekšplānā, redzot brutālo Krievijas iebrukumu Ukrainā.

CITI ŠOBRĪD LASA

Krievijas iebrukums pārsteidza NATO valstis nesagatavotas gan praktiskā, gan psiholoģiskā ziņā. Pēdējie 20 gadi Rietumos bija pagājuši, veidojot biznesu ar Krieviju, mierinot sevi, ka Krievija ir mainījusies un nevienu neapdraud. Rietumu kādreiz lielie un labi bruņotie spēki tika samazināti līdz minimumam. Piemēram, Vācijā, kas ir lielākā Eiropas valsts, varam runāt varbūt par pusotru kaujas spējīgu divīziju. Rietumu militārā industrija ir smagi cietusi no atbruņošanās – daudzas nozares ir sašaurinātas vai pārstājušas eksistēt.

Psiholoģiski Eiropas sabiedrības un to politiķi joprojām cīnās ar domu, ka tiem blakus norisinās karš, kas ar savu intensitāti un brutalitāti sāk atgādināt Otro pasaules karu. Tādēļ ir dabiska vēlme risinājumus redzēt tik ierastajos Eiropas kompromisos, dialogā un diplomātijā, bieži vēl neaptverot, ka, kāmēr Krievija netiks sakauta kaujas laukā, vienīgais diplomātiskais risinājums šim karam ir Rietumu piekāpšanās uz Ukrainas un pēc tam jau uz Krievijai blakus esošo valstu rēķina. Lai arī Rietumu valstis ir sniegušas ievērojamu finansiālu un militāru palīdzību Ukrainai (ASV – 41 miljrd. eiro, Vācija – 6,7, Francija – 3,8), šeit nav ko slīgt pašapmierinātībā un pašapmānā. Īpatsvara ziņā pret IKP tā ir daudz mazāka nekā Latvijas sniegtā palīdzība Ukrainai, bet galvenais, ka tā nav pietiekama un ir novēlota, lai šo karu uzvarētu.

Daļa no Rietumu politiskajiem līderiem joprojām tic, ka risinājums ir nevis militārā palīdzība, bet sarunas un piekāpšanās, jo viņu valstu eksistence nav apdraudēta un iekšpolitikā dominē nevis Krievijas draudi, bet citas aktualitātes. Piemēram, nesen Minhenes drošības konferencē, ASV senators J.D.Venss atklāti pateica, ka “mēs neražojam tik daudz ieročus, lai atbalstītu bezgalīgu karu Eiropā”. Tas liek uzdot jautājumu, vai ieroču un gribas palīdzēt pietiks, ja Krievija uzbruks kādai no Eiropas NATO dalībvalstīm?

Arvien vairāk politikas un militāro vērotāju norāda, ka ASV iekšpolitika ir ne tikai sašķelta, bet tajā pieaug izolacionisma tendences. Savukārt, raksturojot Rietumeiropu, nāk prātā vestures mācības par “Dīvaino karu” (Phony War), kad pec Vācijas uzbrukuma Polijai 1939. gada 1. septembrī, karam nesagatavotās Rietumvalstis turēja solījumu un atklāja Rietumu fronti pret Hitleru, bet tā arī ar savām vairāk nekā simts divīzijām neko neiesāka pret Vācijas vāji sagatavotajām divdesmit trīs divīzijām. Toreiz trūka apņēmības, un, redzot kāda ir attieksme pret Ukrainu, daudziem ir jautājums, vai šoreiz apņēmības pietiks? Atbildi uz šo mēs pilnīgi droši varētu zināt tikai konkrētā kara situācijā, bet to neviens no mums negrib piedzīvot.

Reklāma
Reklāma

Ko darīt? Es uzskatu, ka vienīgais pareizais ceļš ir ticēt, bet pārbaudīt un atcerēties sakāmvārdu, ka Dievs sargās, ja paši sevi sargāsim. Pirmkārt, ir jāforsē Latvijas militārā un civilā gatavība karam, investējot militārajā industrijā un spējās. Ir skaidrs, ka aizsardzības budžetam būs jābūt vismaz 3,5%, kā tas ir ASV, varbūt pat vairāk. Lielā mērā tas ļautu attīstīt arī Latvijas ekonomiku un labklājību vienlaikus ar drošības jautājumu risināšanu. Otrkārt, ar steigu ir jāveido vēl ciešāka militārā sadarbība ar kaimiņvalstīm – Igauniju, Lietuvu, Poliju, Somiju, Zviedriju, Dāniju, Norvēģiju un Ukrainu. Šīs valstis līdzīgi mums Krievija apdraud eksistenciāli, un cieša sadarbība var būt nopietns pretspars Krievijas agresijai. Treškārt, jāpieliek visas pūles, lai skaidrotu tādām valstīm kā Kanāda, ASV, Vācija un Apvienotā Karaliste, ka ja tās pieļaus nodevību pret Ukrainu, piekāpjoties Krievijas draudiem, tad Transatlantiskā alianse būs beigusi eksistēt, Eiropas drošība būs apdraudēta un Rietumu pasaule globāli marginalizēsies.

Sagaidot Latvijas dalības NATO 20.gadadienu, varam lepoties ar sasniegto, bet draudi Latvijas brīvībai joprojām pastāv, un mums priekšā ir liels darbs, kas mums pašiem ir jāpaveic, jo citi mums palīdzēs tikai tad, ja paši būsim izdarījuši visu, lai nezaudētu pašu dārgāko – mūsu brīvību.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.