Baltkrievi maina naudu, izģērbjas un strādā. Jura Lorenca ceļojuma reportāža 1
“Kas nu būs, kas nu būs!” šos vārdus jūnija nogalē Baltkrievijā varēja dzirdēt it visur. Šķita, ka mūsu kaimiņvalstij tuvojas ja ne orkāns, tad vismaz pamatīga vētra. Iemesls uztraukumam un vaimanām gan bija visai prozaisks – 1. jūlijā valstī mainījās nauda.
Pareizāk gan būtu teikt – nevis pati nauda, bet tikai banknotes. Baltkrievijas rublis tiek denominēts, tam nosvītro četras nulles. Saprotams, vienlaikus 10 000 reizes samazinās cenas veikalos un valūtu kursi. Tagad neviens tūrists pēc 50 eiro samainīšanas vairs nevarēs lielīties: “Beidzot esmu miljonārs!”
Garas rindas veikalos
Un tomēr pie miera un stabilitātes pieradušajiem baltkrieviem šī naudaszīmju maiņa šķita īsts pārbaudījums. Vakarā pirms liktenīgās “X dienas” daudzi veikali un restorāni darbu beidza vairākas stundas pirms noteiktā laika – “lai sagatavotos”. Laikraksti drukāja ieteikumus laikus nomaksāt rēķinus, samainīt valūtu, pietaupīt skaidro naudu un “katram gadījumam” iegādāties pirmās nepieciešamības preces. Dzirdot manus mierinājumus, ka Latvijā pāreja uz eiro savulaik notika pavisam gludi, cilvēki vien neticīgi grozīja galvu.
Vienīgā neērtība, ar ko cilvēki sastapās 1. jūlija rītā, – garas rindas veikalos. Kasieri vēl nebija pieraduši pie jaunās naudas, kas sāka kursēt paralēli “vecajai”. Daži pircēji izskatījās pavisam apjukuši, grozot rokās tik vērtīgās kapeikas, par kurām viņi, šķiet, jau bija paspējuši aizmirst. Patiesībā Baltkrievijā izaugusi vesela paaudze, kas savā mūžā vēl nekad nav lietojusi metāla naudu. Līdz šim pati sīkākā “vecās naudas” vienība bija 100 rubļu kupīra, tās vērtība ir vien puse no eiro centa.
Tas viss mainījās vienā naktī. Tagad par 1 krievu rubli maiņas punktā pretī dod vien 3 baltkrievu kapeikas, ko var uzskatīt par savdabīgu psiholoģisku uzvaru. Jaunā nauda ir skaista, katra naudaszīme veltīta kādam Baltkrievijas vēsturiskajam novadam un Minskai, uz tām attēlotas baznīcas, senas pilis, arī nesen uzceltā Nacionālā bibliotēka. Vairs nav redzamas padomju laika celtnes (galvenais “vecās naudas” motīvs), pazudis pat Lielā Tēvijas kara simbols – Brestas cietoksnis, kas bija redzams uz nu jau no apgrozības izņemtās 50 rubļu zīmes. Tās vērtību inflācija bija pilnībā iznīcinājusi. Līdzās jaunajām banknotēm “vecie” baltkrievu rubļi būs apgrozībā vēl pusgadu, līdz 2017. gada 1. janvārim.
“Vajag izģērbties un strādāt”
Šīs vasaras saulgriežu laiks mūsu kaimiņvalstī izvērtās karsts ne tikai klimatiskā (cilvēki runāja, ka tik tveicīgu jūniju vēl neesot piedzīvojuši), bet arī politiskajā ziņā. 22. un 23. jūnijā Minskā notika Baltkrievijas Tautas sapulce ar 2500 delegātu piedalīšanos, savdabīgs alternatīvais parlaments jeb “veče”, kurā sprieda – kā mums dzīvot tālāk. Ar garu runu uzstājās arī prezidents Aleksandrs Lukašenko, kurš cita starpā izteica arī šādu gudrību: “Inovācijas, informācijas tehnoloģijas, privatizācijas – ar tām viss skaidrs, to vajag un to visu jau esam piedzīvojuši. Bet patiesībā mūsu dzīve ir pavisam vienkārša – vajag izģērbties un strādāt.”
Šie vārdi – “izģērbties un strādāt” – burtiski dažu stundu laikā paspēja kļūt par folkloru. Minskas ielās cilvēki sastopoties jautāja: “Vai tu jau izpildīji prezidenta novēlējumu?” Internetu pārplūdināja fotogrāfijas, kurās biroju, frizētavu, veikalu, restorānu darbinieki, pat zemnieki savās darba vietās pozē pilnīgi pliki, vien ar pannām, avīzēm vai lāpstām piesedzot ķermeņa intīmākās vietas. Nezinu, vai latvieši būtu tik naski uz šādu humora izrādīšanu. Šajā rīcībā gan nebija ne mazākās nepatikas pret prezidentu, viņš tiešām tiek uztverts kā “batjka”, tēvocis, kurš savā laucinieka vienkāršībā reizēm atļaujas šādus neparastus gājienus. Cilvēkus vairāk saniknoja tas, ka katram “večes” delegātam valdība bija sagatavojusi dāvanu – planšetdatoru, par kuru daudzi baltkrievi var tikai sapņot.
Mīts par “laimeszemi” Baltkrieviju
Patiesībā gan jāsaka, ka naudas maiņai ir vairāk politiska un simboliska nozīme, tā neatspoguļo Baltkrievijas ekonomikā notiekošos procesus. Minimālā alga šajā valstī patlaban ir vien 115 ASV dolāri, vidējā – 290 dolāri (kas gan ir divas reizes vairāk nekā Ukrainā). Bet pats prezidents Lukašenko savulaik apsolīja, ka 2015. gadā vidējā alga būšot 1000 dolāru! Tagad tiek meklēti vainīgie: saimnieciskā krīze Eiropā, Ukrainas notikumi, naftas cenu krišanās, sankcijas pret Krieviju utt. Uz Krievijas problēmu fona baltkrievi sākuši meklēt jaunus sadarbības partnerus Ķīnā, Irānā un bagātajās arābu valstīs. Bet naudas valsts budžetā trūkst, aizvien grūtāk ir uzturēt sociālistisko “baltkrievu labklājības” modeli – lētos sabiedrisko pakalpojumu un transporta tarifus. Baltkrievi joprojām maksā vien 40% no apkures un siltā ūdens tarifu pašizmaksas – pārējo sedz valsts.
Cilvēki šeit nelabprāt runā par politiku, parastā atbilde ir: “Viegli nav, bet nekas, izturēsim. Ne to vien esam pārdzīvojuši!” Daudz runīgāks bija kāds viesnīcā pie brokastu galda sastapts krievs, kurš ar sievu un diviem bērniem bija ieradies Minskā no Pēterburgas. Lūk, viņa pārdomas: “Sākumā gribējām braukt apskatīt Rīgu. Bet, kad sarēķinājām Šengenas vīzu izdevumus četriem cilvēkiem, izvēlējāmies Minsku. Un labi vien ir – vismaz bērni tagad zina, ka pasaulē ir kāda zeme, kurā runā krieviski, bet kas tomēr nav Krievija. Pie mums joprojām valda mīts par “laimeszemi” Baltkrieviju, savdabīgu Padomju Savienību ar “cilvēcīgu seju”, kur rūpnīcas nav sagrautas un visiem ir darbs, kur dzīvokļu īre neko nemaksā, kur nav bagāto un nabago, kur pēc vecajiem padomju “gostiem” (standartiem. – Red.) gatavo garšīgus pārtikas produktus un pats “batjka” personīgi uzrauga, lai tajos nebūtu kaitīgās e-vielas un konservanti. Ka ir viena vieta pasaulē, kur bērni pēc skolas nevis sūc vārtrūmēs aliņus un smēķē, bet vienotā solī maršē uz sporta treniņu vai tautas deju pulciņu. Zeme, kur cilvēki naktīs var droši staigāt apkārt, jo viņus sargā varonīgi miliči, bet slepkavām un varmākām draud nāvessods. Un pats jocīgākais ir tas, ka vismaz pa daļai tas tā patiešām joprojām arī ir. Jautājums tikai – cik ilgi vēl? Krievija arī vairs nav tik bagāta, lai to visu uzturētu.”
Neatkarības un “Višivankas” diena
Savukārt 3. jūlijā Baltkrievijā svinēja Neatkarības dienu, kas tika atzīmēta ar militāro parādi, tautas svētkiem (“narodnoje guļaņije”) un uguņošanu. Kāpēc tieši 3. jūlijā? 1996. gadā prezidents Lukašenko sarīkoja referendumu, kurā ierosināja Neatkarības svētkus atzīmēt nevis 27. jūlijā, kad Baltkrievijas PSR pasludināja valstisko suverenitāti (1991. gadā), bet gan Minskas atbrīvošanas dienā no vācu fašistiem (1944. gada 3. jūlijā). Tā nu iznāk, ka Baltkrievija savu nacionālo identitāti šodien saista tieši ar Lielo Tēvijas karu.
Bet dienu iepriekš, 2. jūlijā, laukumā pie Minskas Sporta pils svinēja “Višivankas dienu”. Pasākums bija veltīts baltkrievu nacionālajam simbolam – izšūtajam tautiskajam kreklam jeb “višivankai”. Uzrunu teica “višivankā” ietērpies kultūras ministrs, uzstājās folkloras ansambļi un vietējās estrādes zvaigznes. Viss pasākums notika tikai baltkrievu valodā.
Cik ilgi vēl?
Atstājot Baltkrieviju, bieži domāju par mana sarunu biedra no Pēterburgas uzdoto jautājumu “cik ilgi vēl?”. Patiešām – cik ilgi vēl pašā Eiropas centrā varēs pastāvēt šis dīvainais ekonomiskais modelis, savdabīgs valsts kapitālisma un sociālisma sajaukums? Iespējams, ka tā ir savdabīga “civilizācijas izvēle”, sabiedriskais līgums, ko baltkrievi vismaz pagaidām akceptē. Naudas jau nekad visam nepietiks. Ja cilvēki nav īpaši bagāti, bet tomēr ir gatavi uzturēt lētus sabiedrisko pakalpojumu tarifus, neskaitāmas sporta būves, labus ceļus un stipru armiju, tad viņiem no kaut kā ir jāatsakās. Piemēram, no jauna viedtālruņa, automašīnas līzinga vai vasaras atpūtas Turcijā. Bet var pienākt brīdis, kad šīs stabilitātes un drošības vietā cilvēki izvēlēsies saimniecisko modeli, kas varbūt sola lielāku individuālo labklājību, bet nes sev līdzi arī nenoteiktību un riskus. Visu to, ko mēs tik labi pazīstam Latvijā.
