Krista Draveniece: Ne vīrs, ne Cipule jāzākā par traģisko notikumu Daugavā, patiesībā vainīgs kas pavisam cits
1
Man bija jāstrādā rīta maiņā piektdien, kad naktī vieglā automašīna iebrauca Daugavā. Atceros, ka meklējām video, jo tas šo neikdienišķo ziņu, protams, padara interesantāku. Gan jau kādi jaunieši dullojās, nav jau pirmā reize… bet šodien man vēl joprojām ir tāda rūgtuma garša kaklā, kad saprasts, ka pie stūres bija mamma, sieva, mediķe un cilvēks, kuram vienkārši kārtējo reizi neviens nevarēja palīdzēt.
Tas videonovērošanu kamerās noķertais mirklis, kad auto strauji pagriežas un iebrauc ledus aukstā ūdenī. Tas burtiski liek sirdij sažņaugties.
Es arī lasīju tos komentārus par briesmīgo vīru, tad par šausmīgo Cipuli un mediķu darbu, kurā visi izdeg, bet patiesībā vainīgs bija pavisam kas cits. Šoreiz ne par nodevību un smago darbu NMPD mums jāatgādina sev, bet par mentālo veselību. Nē, šo sievieti, diemžēl nevarēja izglābt, ne pārdrošs ledus aukstā ūdenī ielēcis garāmgājējs, ne ugunsdzēsējs, ne darba maiņa vai jauns vīrs.
Visas mammas (un arī tēti), kuri šo lasa, saprot, ka cilvēks pie pilnas apziņas nekad neatstātu savus bērnus, nepalīdzot viņiem pieaugt un pienācīgi nepalaižot lielajā dzīvē ar visu iespējamo drošības sajūtu, prieku, lieliskām bērnības atmiņām un mieru sirdī.
Ne pirmā izdegusī darbiniece, ne pirmā, kurai laulības problēmas, par ko, protams, puse Latvijas pēdējās dienās gudrākas un patiesībā mēs nekā nezinām. Mēs nezinām, kas notiek aiz aizvērtām durvīm, mēs nevaram spriest par darba grafiku, mīlestību un iemeslu. Varam tikai mācīties, ka bieži vien pēdējais brīdis, kad nevienu citu izeju vairs neredzam, pienāk pēkšņi. Mēs visi vēlamies būt laimīgi, bet šodien ir viegli aizmirst, kā to laimi kalt, nekas šai dzīvē nav par velti.
Statistikas datus par pašnāvību skaitu ik gadu Latvijā es nepievienošu, jo man šķiet, ka pēc šādām traģēdijām, mēs katrs tomēr iedomājamies par to vienu cilvēku savā dzīvē, kurš paņēma strauju pagriezienu un ietriecās tumsas dzelmē.
Mums ir vispirms jāsargā sevi. Kā tur bija ar to skābekļa masku krītošā lidmašīnā – no sākuma jāuzliek sev un tikai tad bērniem. Mums jābūt stipriem, mums jābūt veseliem, mums jābūt laimīgiem, lai varētu parūpēties par visiem apkārtējiem. Mentālās veselības jautājums 21. gadsimta skrienošajam cilvēkam nav aktuāls bieži vien līdz ir par vēlu. Sargāsim sevi! Līdzjūtība ģimenei un tuviniekiem!
