“Man Latvija ir cilvēki, kas spēj celt, nevis zagt” – Aivars Lembergs par tautas mugurkaulu
0
Ko Tev nozīmē Latvija? Ilggadējs Ventspils mērs Aivars Lembergs
Pirmais, kas man ieskrien domās, atbildot par Latviju, ir tas, ko es atceros no bērnības. Dzīvoju Jēkabpilī un tās apkārtnē. Tad ceļojumi pa Latviju, tad Rīga, un tad Ventspils, tas tāds liels dzīves skrējiens, kas izveido ārkārtīgi daudzveidīgu varavīksni, kas kopā veido Latviju, kurā centrālais ir cilvēki. Par cik man, vadot pilsētu, bija diezgan plaši starptautiskie kontakti, tad es labāk jutu Latviju kontekstā ar pasauli, jo bez pasaules konteksta Latviju īsti izprast grūti. Jeb arī – tas tad ir pārāk lokāli.
Es tomēr pirmā vietā lieku cilvēkus un katrs no viņiem bijis kaut kad stiprs, vājš, bet es nolieku malā visu, kas ir bijis ar piedegušu maliņu un atstāju tikai to svaigo un pozitīvo. Un man liekas, ka pozitīvā kopums veido šo Latvijas nākotni.
Kaut kā es biju domājis, kas Latvija man ir tajā deviņdesmitajā gadā, kad man bija iespēja balsot vai nebalsot par Latvijas neatkarību. Es toreiz cerēju, ka Latvija jaudīgāk izmantos savu unikālo iespēju. Bet droši vien dažām neveiksmēm ir kaut kādas, es teikšu, ģenētiskas saknes, ja mēs paskatāmies Latvijas vēsturi. No trīspadsmitā gadsimta Latvija faktiski bija pakļauta. Vienalga, vai tas bija Livonijas ordenis, vai vācu ordenis. Vai tie bija zviedri, vai tie bija poļi. Viņi visi veidoja latviešus, lībiešus un citus Baltijas iedzīvotājus, lai viņi būtu paklausīgi.
Un tad nāca laika maiņas, kurās visvairāk cieta tas jaudīgākais cilvēks, pastāvīgākais, ar savām domām, ar savu rīcību, ar savu redzējumu. Kungs grib lai dara tā, kā kungs grib. Tādēļ tika iznīcināts mepakļāvīgais, kas grib izdarīt tā, kā pats grib. Nu, visļaunāk šādā veidā rīkojās Krievijas carisms.
Latvijas vēsture – mazs brītiņš – juku laiki, mazs brītiņš – neatkarība, un tad atkal Krievija, tad atkal vācieši, tad atkal padomju okupanti. Skaties, ik pa brīdim. Vācieši ienāk. Tad Pirmais pasaules karš, krievi visu aizved prom. Sākot ar iekārtām, beidzot ar kvalificētiem cilvēkiem. Viena daļa neatgriežas. Nonāk pilsoņu karā Krievijā. Un tad četrdesmit pirmais un četrdesmit devītais gads. Pašus labākos iztīra.
Bet! Zini, kas mani ļoti priecē? Ļoti. Kad es braucu pa laukiem un redzu, ka nav iznīdēts saimnieka gars, jo galvenais ir saimnieks. Lauki ir sakopti. Ir jaunas fermas, lieliska tehnika un tā visa strādā. Ekselenti! Un tie rezultāti ļoti precīzi pierāda, ka lielākais stulbums, ko izdarīja Staļins, bija kolhozi. Alternatīva ir saimnieks zemei, bet saimnieks zemei ir saimnieks arī tautai, valstij. Ģenētika ir nīcināta, bet nav iznīcināta. Tas ir tas pats, pats vērtīgākais.
Šogad zēni uztaisīja izcilu filmu, un man ir tāda sajūta, ka pat es kaut ko labu esmu izdarījis. “Straumi”.
Pasaules mērogā. Pasaulē ir septiņi miljardi cilvēku. Cik tādā Amerikā ir tādi, kas kaut ko līdzīgu dara, uz datora, bet mūsējie uztaisa savu ģeniālo “Straumi” .
Nu tas ir kolosāli. Nu vai sportā, piemēram, vai mūzikā. Es aizbraucu uz Milānu, bet tur uz skatuves ir Latvija. Tā kā man tie panākumi, kur ir Latvijas garīgais un fiziskais, tie ir ārkārtīgi nozīmīgi. Tur ir māka, tur viņi ir tādi, kādiem viņiem vajadzētu būt.
Bet tagad ienāk jauna paaudze, un man Latvija ir ar cerībām. Viņiem ir liels pluss. Viņiem ir ļoti lielas ambīcijas. Viņiem nav padomju mantojuma tādā ziņā, ka nenākas skatīties uz augšu un mēģināt uzminēt, ko domā Maskava vai Rīga, vai čeka. Viņiem tā nav. Un līdz ar to viņiem ir ambīcija realizēt savu es. Bet nu tur atkal viens mīnuss, jo viņi to visu grib izdarīt rīt uz pusdienu laiku. Bet tas vienmēr tā bijis un kādam jau arī tas izdosies. Jo es vienmēr skatos uz cilvēku, arī toreiz, deviņdesmitā gada ceturtajā maijā, kuram bija ko zaudēt, ja viņš iet pret sistēmu. Ja būtu iegriezies savādāk, ja Gorbačova vietā tūlīt nāktu Vladimirs Vladimirovičs, es būtu tālu Sibīrijā, labākā gadījumā, jo es biju no tā sauktās nomenklatūras, bet ar balsojumu bija nodevis nomenklatūru. Tādas lietas nepiedod. Tie, kas bija bundzinieki un kļuva par Tautas frontes vadītājiem, žurnālisti, kas mainīja savu krāsu, tiem nebija nekāda riska. Tur bija izšķiršanās un paldies Dievam! Laiks iegriezās un pierādīja, ka tā bija ne tikai iecere, bet arī realizācija.
Pasaulē parādās spīdekļi ar saviem lieliem plusiem un arī ar bezgala daudz mīnusiem. Šis laiks ir ASV prezidenta Donalda Trampa laiks pasaulē. Ar milzīgu ambīciju – Amerika pirmajā vietā. Un no viņa var mācīties – Latvija pirmajā vietā jebkurā brīdī, jebkurā sekundē, minūtē, stundā, diennaktī, nedēļā, mēnesī, gadā, gadsimtā. Visu laiku – Latvija pirmā vietā. Pat tad, kad varbūt jādara, kas nav izdevīgi Latvijai. Atrast, lai tomēr to lietu pagrieztu kaut vai tik, cik melns aiz naga, bet par labu Latvijai. Tās īpašības šobrīd vienai daļai mūsu lielāku un mazāku vadītāju pietrūkst. Bet es to norakstu uz to robu ģenētikā.
