BKUS strupi atteic Elīnas meitai atslēgas kaula operāciju, bet savā neatlaidībā diennakts laikā viņa atrod ķirurgu un sola cīnīties līdz galam citu bērnu labā 0
Uzņēmēja Elīna kopā ar ģimeni katru gadu dodas sagaidīt jauno gadu uz slēpēm Slovākijā. Pēdējais dienas nobrauciens izrādījās liktenīgs. Kāds pārgalvīgs slēpotājs lielā ātrumā no mugurpuses notrieca viņas meitu Madaru.
Smags trieciens, kritiens, kā rezultātā meitene lauza atslēgas kaulu, ārzemju mediķi ieteica operāciju veikt Latvijā, bet tobrīd nevienam pat neienāca prātā, kas tas būs tik sarežģīts process – tikt līdz ārstam, kurš var palīdzēt bērnam nelaimē. Bet par visu pēc kārtas. Lūk, Elīnas un Madaras stāsts, kuru mamma cītīgi ir aprakstījusi sociālajos tīklos, izgaismojot lielus robus mūsu veselības aprūpē.
“Madara gulēja sniegā un uzreiz pateica, ka viņai ir lauzts atslēgas kauls labajā pusē. Cilvēkam, kuram nekad mūžā nekas nebija lauzts. Tālāk viss kā filmās – sniega motocikls, ātrā palīdzība, asaras, divas slimnīcas.
Slovāku ārsti vienisprātis – lūzums jāoperē, jo kauliem ir ievērojama nobīde. Iesaka operāciju veikt Latvijā. Sazvanām BKUS, izstāstām situāciju, un laipni tiekam informēti, ka mūs gaida.
Dodamies uz Latviju. Tāds iekšējs patoss – mūs gaida Latvijas ārsti, mums palīdzēs. Padsmit stundas ceļā. Vētra Polijā, Lietuvā.
Madara raud pie katras bedres, pie katra līkuma. Sāp.
Slovāki iedevuši dažādus pretsāpju medikamentus, ik pa četrām stundām tie tiek dzerti pamīšus. Skaitām katru kilometru. Dzīve krustu šķērsu tiek pārdomāta. Vainas sajūta, bezspēcība, nožēla, dusmas, vājums, cerība.
Ierodamies Rīgā agrā rīta stundā. Pārguruši, negulējuši, saņurcīti. BKUS esam ap plkst. 8.00. Svētdiena. Uzņemšanā citus pacientus nemana – viss notiek raiti.
Jau reģistrācijā tiek paziņots, ka atslēgas kaulus Latvijā bērniem neoperē.
Apmēram 9.20 esam kabinetā. Madarai ļoti sāp, viņa ir savilkta gan emocionāli, gan fiziski. Pretī divas medicīnas darbinieces. Jūtama absolūta neieinteresētība, cinisks tonis. Rokās turu izrakstus no Slovākijas un rentgena disku. Neviens no tiem pat netiek paņemts rokās vai apskatīts.
Tikai nicinošā tonī jautājums: “Rentgens normālā formātā nav?”
Mūs nosūta uz atkārtotu rentgenu. Atgriežoties – vienai darbiniecei uz datora ekrāna atvērts Google Images ar ortožu bildēm, kādu mums kaut kur jāatrod, jānopērk, jāuzliek un Madarai jānēsā. Ar piebildi, ka tagad svētku laikā nekur nenopirksiet.
Nulle ieinteresētības. Nulle vēlmes iedziļināties. Saruna vienos vārtos, un mēs jau esam ārā no kabineta.
Saņemu, atvainojos, pilnīgi pastulbu izrakstu, kur minēts, ka reizi nedēļā jāmaina apsējs. Kāds apsējs? Kas ir apsiets? Kur to apsēju meklēt? Vai man kaut kas jāapsien? Kas tieši?
Jāseko adekvātam imobilizācijas stāvoklim. Kāds tas ir? Jāiegādājas un jānēsā 8-veida ortoze. Kā to uzlikt neatsāpinātam pacientam? Cik stipri pievilkt? Vai man ir šādas zināšanas? Vai tiešām ir adekvāti to prasīt no mammas?
Varbūt vajadzēja iedot atslēgas vārdus ChatGPT, ko rakstīt, lai mamma pati adekvāti “sasadakterē” lauztu atslēgas kaulu ar izteiktu nobīdi, kad bērnam uz aci ir šķībi pleci?
Medicīnas darbiniece ir nelokāma – pats sadzīs, bērniem Latvijā atslēgas kaulus neoperē. Stingri. Nelokāmi. Esam mājās. Madara guļ čokurā sāpēs. Pretsāpju medikamenti ik pēc četrām stundām. Īsti nepalīdz. Ar aci redzu – pleci ir šķībi, lūzuma vietā bedre. Rentgens rāda – kauli ir izbīdījušies. Skaidrs, ka kaut kad jau saaugs. Kaut kā saaugs.
Bet nemiers dīda. Un es skaidri apzinos – nekas tur labi nebūs. Nekas tur labi nesadzīs. Tāpēc veicu ierakstu FB un meklēju palīdzību.
Mamma nepadodas, ja BKUS atsaka, meklēs ķirurgu pati
28. decembrī publicēju stāstu par mūsu nebūšanām saistībā ar Madaras traumu, par BKUS speciālistu nevērīgo attieksmi, aizsūtot Madaru ar atslēgas kaula lūzumu (ar izteikti izvirzītiem kauliem) mājās, lai pats sadzīst. Kaut kā. Lūdzu ieteikumus, kur vērsties un kur meklēt palīdzību.
Saņēmu milzīgi lielu atbalstu – kontaktus, ieteikumus, pieredzes stāstus, kurus vienoja frāze: “Atslēgas kauls kaut kā saauga, bet problēmas parādījās vēlāk.”
Saņēmu arī ļoti lielu negatīvisma vilni. Kāda ar medicīnu saistīta dāma ar mušmires profila bildi rakstīja, ka par lielu naudu pēc pacienta vēlmēm lāci var pāroperēt par vilku, ka šī neesot nekāda akūta situācija.
Saņēmu daudz dakteru privātos kontaktus, daudz ieteikumu un pozitīvas pieredzes komentāros, un sapratu, ka Latvijā viss patiesībā ir labi- vienkārši mums nepaveicās.
29. decembrī no rīta nosūtu ziņu pirmajam ārstam, kuru visvairāk ieteica līdzcilvēki. Zināju arī Ingas Zvirbules pozitīvo pieredzi, kad Zanguss Pīlaps saglāba viņas roku.
Dakteris atzvana, ir apskatījis rentgena uzņēmumu un saka, ka mums jāierodas jau nākamajā rītā uz operāciju. Šādu vērtējumu sniedz arī citi apzinātie ārsti.
30. decembrī agri no rīta ierodamies Gaiļezera mikroķirurģijas nodaļā. Dakteris ir smaidīgs, sirsnīgs, joko. Stāsta, ka tikko operējis arī kādu 15–16 gadus vecu meiteni ar jau šķībi saaugušiem pleciem.
Ar Madaru esam uztraukušās, taču dakteris un viss slimnīcas personāls burtiski mūs nēsā uz rokām. Tik silta, ieinteresēta attieksme.
Pie mums atnāk anesteziologs, kurš izrādās mūsu kaimiņš Ikšķilē – tepat aiz sētas. Jevgēnijs Stepanovs ir savas jomas speciālists. Ticu, ka viss būs labi. Liela pateicība arī viņam.
Madaru sagatavo operācijai. Viss personāls izrāda no sirds mīļas rūpes par Madaru. Tas tik ļoti sasilda pēc BKUS piedzīvotā. Māsiņas, sanitāres, pat kapelāns ienāk uz vienu mīļu sarunu pirms operācijas.
Operācija norit veiksmīgi, un no daktera saņemu ziņu, ka viss izdevies izcili.
Jau mīņājos pie operāciju bloka, redzu – ved ārā gultu… salecos. Skatos – tukša. Sanitārs paskaidro, ka “to meiteni aizveda uz reanimāciju, tāpēc tukšo gultu ved atpakaļ”. Uz manu izbrīnīto skatienu sanitārs izvelk lapiņu un jautā, kāds manai meitenei uzvārds. Atbildu. Nē, tā ir cita meitene. Atvieglojums, ka ne Madara, bet sirds sāp arī par otru. Vēlāk uzzinu – arī viņai viss ir labi.
Madara mostas no anestēzijas. Noskaņojums un pašsajūta izcila. Priecājas, ka var pakustināt roku, plecu, iztaisnot muguru. Jūtas lieliski.
Sagaidām izrakstu, un pēc ārstu apskates dodamies mājās. Madara – ar taisnu, “saskrūvētu” plecu. Es – ar sirdsmieru, ka viss ir aiz muguras un Madarai nebūs jādzīvo ar šķībiem kauliem.
No visas sirds saku lielu paldies visiem, kas ļāva šim notikt. Vislielākais paldies dakterim Z. Pīlapam. Jūs bijāt mūsu Ziemassvētku brīnums. Cilvēcība un augstas raudzes profesionalitāte. Varam tikai noliekt galvu un pateikt klusu paldies.
Dāmai no mediķu aprindām ar mušmires profila bildi varu atbildēt – Madaras operācija bija bezmaksas, tāpat kā visa pozitīvā attieksme. Ar šo aicinu arī citus vecākus nepadoties klajas netaisnības priekšā.
Es par šo gadījumu vēl pacīnīšos, kaut vieglāk šobrīd būtu vienkārši likties mierā. Pacīnīšos citu bērnu dēļ, kuri var nonākt līdzīgās situācijās.”
Pēc šī stāsta skaidrs, ka Elīna ir mamma cīnītāja un arī šoreiz viņa nepadosies. Elīna gaida BKUS atbildi, vērsīsies arī Veselības inspekcijā, lai izvērtē šo situāciju un ievieš skaidrību, kādēļ vienā klīnikā saka, ka šis gadījums nav operējams, bet citā, ka ir. Jau reiz Elīnai izdevās ar savu neatlaidību panākt izmaiņas BKUS, kad ar nepilnus divus gadus veco Madaru nokļuva BKUS observācijā, viņai bija pieejams tikai viens plastmasas krēsls, kurā pavadīt ilgas mokošas stundas. Viņa gulēja uz grīdas. Pēc šīs šausmīgās pieredzes vērsās pie tiesībsarga, kurš reaģēja uz mammas iesniegumu un tagad BKUS ir pieejami ērti krēsli, kuros vecāki var arī atgulties un pavadīt naktis.
