“Trīs diennaktis meklēju mammu…” Pacientu un viņu tuvinieku iesūtīti stāsti par piedzīvoto slimnīcās birst kā lavīna 0
Pēc tam, kad publicējām rakstu par publiskajā telpā aprakstītajām nepatīkamajām pieredzēm Latvijas slimnīcās, redakcijā saņēmām vēl desmitiem ziņu no cilvēkiem, kuri paši vai viņu tuvinieki piedzīvojuši attieksmi, kas liek sirdij sažņaugties.
Nolēmām šos stāstus apkopot un publicēt, jo tie atklāj kādām sāpēm un pārdzīvojumiem nācies iet cauri mūsu līdzcilvēkiem. Tajā pašā laikā – šie stāsti ir nepārprotams signāls par mūsu veselības aprūpi. Signāls, kuru nevar ignorēt.
Vēlamies uzsvērt, ka šie stāsti nav pārbaudīti – tās ir atsauksmes par Latvijas slimnīcām, kas balstītas uz cilvēku personīgajām pieredzēm.
Lūk, cilvēku pieredzes un viedokļi par notiekošo Latvijas slimnīcās!
Haralds rakstīja par savas mammas skaudro pieredzi: “Nedod Dievs nokļūt mūsu slimnīcās tādā veselības stāvoklī, kad pats neesi spējīgs par sevi pastāvēt. Arī manas mammas pēdējie mēneši Gaiļezera un pēc tam Alūksnes slimnīcā bija drausmīgi. Ar caurulēm degunā, mutē un kaklā, ar piesietām rokām pie gultas. Ar sejai nepiemērotas skābekļa maskas deguna noberzumu līdz kaulam. Kad bija noteikts, ka medicīna mammas gadījumā ir bezspēcīga, arī tad neļāva viņu vest mājās nomirt kāda bija viņas pēdējā vēlēšanās. Pārņēma sajūta, ka tiek pelnīts uz visu, kur vien iespējams.”
“Līdzīgi bija ar manu mammīti. Ar gūžas lūzumu viņu ievietoja Dobeles slimnīcā. Ķirurgs Dr.Balodis, zinot, ka pats šo operāciju nespēj veikt, 10 dienas neko nedarīja, lai nosūtītu uz Traumatoloğijas institūta slimnīcu! Tika piesieta pie gultas, jo gribēja celties un iet uz tualeti… Medmāsa tik noteica: atkal appļūtījusies, un bez ceremonijām grieza uz lauzto pusi, lai mainītu pamperu! Cilvēciņš sāpēs kliedz!!! Pēc tam, kad dakterim iedevu “pateicību”, tūlīt uztaisīja galvas datortomogrāfiju, nākošā dienā nosūtīja uz Rīgu – uz operāciju! Mammīte pirms kritiena bija adekvāts cilvēks, kurš pats par sevi varēja parūpēties! Kā vēlāk paskaidroja daktere, kas veica operāciju Rīgā, ka pie lūzumiem veciem cilvēkiem ir pēc iespējas ātrāk jāoperē! Jo, kad normāla asins cirkulācija ir pārtraukta pie lūzuma, smadzenēm nepietiekoši tiek piegādāts skābeklis, kas atstāj neatgriezeniskas izmaiņas. Demence, ja tā ir, saasinās par 40-60%!!! Tas notika pirms 4 gadiem,” savas ģimenes pieredzē dalījās Sandra.
Par Dobeles slimnīcu rakstīja arī Gita: “Arī Dobeles slimnīcā nav labāk. Mammu aizveda uz slimnīcu ar augstu asinsspiedienu. Mājās atvedām ar galīgi sajukušu galvu. Ilgs laiks pagāja, kamēr palika normāla. Tēvam Dobelē, dakteris tieši acīs pateica, ka vīrietim tik ilgi nav jādzīvo. Viņam bija 84 gadi. Spēcīgs, vēl daudz pa māju strādāja.”
Zane vēlējās dalīties par kāda cilvēka pieredzēto Jelgavas slimnīcā. Viņa rakstīja: “Vēlos iesniegt sūdzību par Jelgavas slimnīcas Iekšķīgo slimību nodaļas personāla rīcību un iespējamu pacientu aprūpes nolaidību. Pacients ir 68 gadus vecs invalīds ar garīgu atpalicību, kurš sirgst ar sirds mazspēju un atradās ļoti smagā vispārējā veselības stāvoklī. Neskatoties uz to, pacients tika izrakstīts mājās ļoti sliktā stāvoklī.
Ierodoties slimnīcā, lai pacientu vestu mājās, saskārāmies ar šokējošu situāciju.
Pacienta stāvoklis bija acīmredzami kritisks – lūpas bija ļoti izkaltušas un apkaltušas, kas radīja pamatotas aizdomas, ka pacientam ilgstoši nav dots ne dzert, ne ēst. Trīs dienu laikā pacients bija ievērojami izkāmējis. Īpaši satraucošs bija fakts, ka pacienta drēbes atradās sasietā atkritumu maisā. Izņemot drēbes no maisa, konstatējām, ka tās ir pilnībā slapjas, un pacientam nebija ko uzvilkt. Rodas pamatots jautājums – kāpēc slapjas drēbes tika ievietotas maisā un sasietas, nevis nodrošināta pienācīga aprūpe un higiēna? Pacientam bija redzamas pazīmes, kas liecina par iespējamu atstāšanu novārtā.
Izrakstīšanas dokumentos bija norādīts, ka pacienta stāvoklis ir slikts, un mums tika ieteikts, ierodoties mājās, nekavējoties izsaukt neatliekamo medicīnisko palīdzību. Diemžēl ceļā uz mājām pacienta stāvoklis tik ļoti pasliktinājās, ka viņš gandrīz nomira – mājās vairs nebija iespējams pat izmērīt pulsu. Šī situācija liek nopietni apšaubīt ārstniecības personu profesionalitāti un atbildību. Mans radinieks nesaņēma pienācīgu medicīnisko aprūpi, kā arī netika nodrošinātas elementāras pamatvajadzības – ēdināšana, dzirdināšana un higiēna. Arī sanitārpersonāla attieksme un aprūpe bija nepietiekama. Uzskatu šādu attieksmi pret pacientu par necilvēcīgu un nepieņemamu. Ja ārstniecības persona nav gatava strādāt ar pacientiem, īpaši ar smagi slimiem un invalīdiem, būtu nopietni jāapsver citas profesionālās darbības iespējas.”
“Mēs arī redzējām, kā veci cilvēki Jelgavas slimnīcā tiek sazāļoti. Attieksme slikta. Lielu daļu tabletes metām laukā… Pēc apmēram pusgada Ziemassvētkos izsaucām ātro palīdzību, atbrauca iešpricēja vēnā. Mamma braukt uz slimnīcu negribēja, jo saprata, kāda bija attieksme. Pēc iešpricētās potes vēnā mamma neizturēja, pārdozēja. Atbraucot, kad jau bija nomirusi, nekaunīgi meloja, ka neko nav špricējusi. Nožēlojām, ka policiju neizsaucām, lai gan vajadzēja,” rakstīja vēl kāds lasītājs.
Inese dalās stāstā par savas mammas pieredzi: “Mana 83 gadus vecā mamma tieši tā pat bija pārzāļota, ka neko nesaprata, kad sāku staigāt pakaļ ārstējošam ārstam un uzdevu visu laiku jautājumus par visu, tad devas samazināja… Arī pa vairākām stundām sēdēju blakus un runāju ar māsām, kas tiek darīts… Rehabilitācija pēc slimnīcas nebija viegla.”
“Mana vīra māte pastaigas laikā neveiksmīgi krita un salauza plecu, viņu nogādāja Tukuma slimnīcā, tā vietā, lai veiktu operāciju, viņai nemākulīgi pāri krūtīm uzlika milzīgu ģipsi, no kura viņa pati pēc pāris dienām izmaucās ārā, jo tas neciešami spieda. Kad jautāju ārstam, kad tiks veikta operācija, saņēmu atbildi, cilvēks esot pārāk nemierīgs, tāpat visi kauli pēc operācijas izkustēšoties, gan jau varbūt saaugšot tāpat. No tās reizes mamma palika guloša un drīz no mums aizgāja,” ar skaudro stāstu dalījās Annija.
“Nedod Dievs nokļūt slimnīcā garo svētku laikā un vecuma nespēkā! Izbaudīju pirmo, kad “ārstējošo” ārstu pirmo reizi sastapu tikai 5.dienā, un savām acīm redzēju otro, jo mūsu palātā gulēja 90 gadīga sieviņa! Vislielākie pārmetumi jāvelta tieši zemākajam med.personālam, jo, vismaz svētku laikā, valdīja pilnīga patvaļa – sākot no telpu uzkopšanas darbiem līdz guļošo slimnieku apkopšanai! Pilnīgs “putnu tirgus” no agra rīta līdz vēlai naktij nodaļas gaitenī, nerēķinoties ar slimnieku vajadzībām pēc miera un atpūtas! Protams, šī kritika nav domāta tām darbiniecēm, kas savu darbu veica atbildīgi, laipni un profesionāli! Arī tādas bija, un darīja mūsu dzīvi gaišāku,” stāstā un personīgajā viedoklī dalījās vēl kāda portāla lasītāja.
Par pieredzēto Ventspils slimnīcā rakstīja Inga: “Ar ātro palīdzību manu mammu aizveda uz Ventspils slimnīcu no Talsiem. Trīs diennaktis meklēju mammu, kur viņa ir? Izgaisa, nav nevienā nodaļā!!! Kā? Šajos laikos ar ātrajiem aizvesta… Uzņemšanā nav, kompī dati ievadīti nav. Draugi pat nāca palīgā. Nav. Un tikai tad, kad piedraudēju, ka no Rīgas izsaukšu Veselības inspekciju mamma atradās. Insults. Ārste vēl saka – ar plaušu karsoni atvesta… kāds plaušu karsonis… Pagrabstāvā trīs diennaktis gulēja nomirt, kad nekur atrast nevarēja. Cilvēks bija pilnīgi vesels, smējās un vakariņas paēda, līdz notika insults. Tā dēļ ātri rīkojos, izsaucot ātro palīdzību. Tur gan bija jauna, zinoša mediķu komanda.”
Vēl kāda lasītāja dalījās sāpēs par sava brāļa došanos mūžībā. Viņa rakstīja: “Lielajā slimnīcā 14. dienā pēc operācijas atsāka injicēt pretsāpju līdzekli – morfiju, lai pacients netraucē. Sāpes nebija tik stipras, bet atsāka dot morfiju. Operēja rezidente. Viņas rupjās kļūdas dēļ radās nopietnas komplikācijas. Nozāļoja tik tālu, ka cilvēks neko nesaprata un nespēja piecelties, paiet. Bet ārsti katru dienu ieskrēja un “uzbrēca”, ko guli, nestaigā?! Bet… lai vieglas smiltis manam brālim un lai ārsti joņo un tiek cildināti.”
Dzidra rakstīja: “Mans vīrs salauza plecu, nonāca Gaiļezera slimnīcas ķirurģiskajā nodaļā. Operācija izdevās veiksmīga, ķirurgs ļoti profesionāls, bet aprūpe minimāla. Mugura bija sīkām, sarkanām pumpiņām, tas esot no zālēm… tā paskaidroja medmāsa. No slimnīcas atbrauca mājās ar drēbju utīm aplipināts… Cīnījāmies ļoti ilgi.”
Cilvēki izteica arī pozitīvas atsauksmes, veltot labus vārdus mediķiem un atgādinot, ka nav tikai sāpīgi un negatīvi pieredzes stāsti.
Inese vēlējās pateikties Rīgas 2.slimnīcas ārstiem. “Vēlos izteikt lielu paldies Rīgas 2.slimnīcas 3.nodaļas ārstiem, jo īpaši dr. A. Lepins, kā arī medpersonālam. Bez jebkādiem izņēmumiem, mans vīrs, kas lauza gūžas kaulu 26.09.2025., tika no Jūrmalas aizvests uz Rīgu, izoperēts un visu to laiku, kuru bija jāpavada slimnīcā, medpersonāls, sanitāri un citi apkalpojošie darbinieki savu darbu veica kvalitatīvi, iejūtīgi, ar sapratni, pozitīvi. Tā kā nav tikai negatīvu stāstu. Un ceru, ka pozitīvais ir daudz vairāk kā negatīvais. Tikai cilvēki ir raduši pateikt, atcerēties negatīvo un noklusēt, nepadalīties ar pozitīvo.”
Arī Biruta saka paldies 2.slimnīcai. “Man žēl, ka jau agrāk nepateicos Rīgas 2. slimnīcas ķirurgiem, un J.Keselim personīgi. Tas notika 2013. gada pavasarī, kad piektdienas vakarā mana 94 gadus vecā māte, insulīnatkarīga diabētiķe dzīvoklī krita un salauza gūžu. Izsaucu neatliekamo palīdzību un cerēju, ka iešpricēs kādu pretsāpju līdzekli. Tomēr mediķes mani pārliecināja, ka māti vēl var glābt, jo gūžas operē arī lielā vecumā. Rīgas 2. slimnīcā mātei nomainīja insulīnu, stabilizēja cukura līmeni, un nedēļas laikā māti izoperēja. Pēcoperācijas periodā viņa piecēlās kājās, sāka staigāt. Savā 95. dzimšanas dienā augustā pati atnāca līdz svinību galdam, un nodzīvoja vēl līdz 101 gadam.”
“No pieredzes varu teikt – Kuldīgas slimnīcā ir pilnīgi cita attieksme!!! Tur pret visiem cilvēkiem izturas vienādi – saprotoši, iejūtīgi!!! Paldies par to,” rakstīja kāds Kuldīgas iedzīvotājs.
Šie stāsti nav jāuztver kā sūdzības. Tie ir signāli par sistēmu, kurā līdzās profesionāliem un iejūtīgiem mediķiem joprojām pastāv gadījumi, kas cilvēkiem atstāj ļoti dziļas rētas. Protams, problēma nav viennozīmīga – Latvijas veselības aprūpē ir arī daudz gaismas. Taču par sāpīgo ir jārunā, lai cieņpilna attieksme pret pacientu ir norma, nevis izņēmums. Un, iespējams, pirmais solis pārmaiņu virzienā ir šo pieredžu neignorēšana.
