“Es dzirdēju, kā ārsts pateica, ka viņš ir miris, bet es kliedzu, ka nav” – smags stāsts no mammas, kuras dēliņa dzīvība izdzisa BKUS 26
Viņa nezina, vai pagājusī vasara bija saulaina, vai rudenī nokrita kokiem lapas un vai šoziem jau ir bijis sniegs. Kopš 2025.gada 27.jūnija, kad pārstāja pukstēt viņas divgadīgā dēliņa sirds, Katrīna [ētisku apsvērumu dēļ vārdi šajā rakstā ir mainīti, taču man tie ir zināmi] spēj tikai raudāt un eksistēt.
Arī viss, ko lasīsiet turpinājumā, ir izrunāts ar grūtībām un asarām, taču Katrīna ir sākusi runāt. Tas jau ir ļoti daudz.
Katrīna man uzrakstīja pēc tam, kad plašāk izskanēja ziņa par traģisko notikumu BKUS. Tas esot viņai devis cerību tikt sadzirdētai. Tiesa gan, arī iepriekš esot ar vairākiem medijiem centusies sazināties, taču kaut kādu iemeslu dēļ intereses neesot bijis.
Stāsts ir garš un smagākais iespējamais. Stāsts par pārcilvēcisku spēku, kāds mātei nepieciešams, lai dzīvotu tālāk. Un stāsts par jautājumiem, kas palikuši neatbildēti.
“Alberts piedzima 2022. gada rudenī, mēs tik ļoti gribējām otru bērniņu! Un viņiem abiem bija tik maza vecuma starpība, ka viņi kļuva par labiem rotaļu biedriem. Viss bija lieliski, Alberts laiku pa laikam paslimoja, kā jau visi bērni, ar iesnām, klepu, bet visādi citādi bija ļoti veselīgs bērns, kurš gāja bērnudārzā. Viņam patika braukt pa peļķēm ar skrejriteni, dauzīties, kustēties,” atceras mamma Katrīna.
26.jūnijs
Vasara sākās labi – svinējuši Līgo svētkus, 25. jūnijā puisēns vēl devies uz bērnudārzu, juties pavisam labi (ko apliecina arī izziņa no bērnudārza).
Bet 26.jūnija naktī bērniņam paaugstinājās temperatūra – tā nebija kritiska, ap 37,8 grādiem, taču puika dīdījies, nevarējis pagulēt, tāpēc mamma nolēmusi ielikt svecīti pret temperatūru.
Otrā dienā nolemts abus brāļus atstāt mājās, lai pavērotu, kā viņi jūtas. Alberts pamodies bez paaugstinātas temperatūras, taču saguris, prasījis padzerties un paskatīties multfilmu. Tā nu abi ar brāli sēdējuši dīvānā un skatījušies. Pa laikam mazais bērniņš iemidzis, tad atkal pamodies un vērojis brāli. Nekas nešķitis citādi kā citās slimošanās reizēs, jo bērni vienmēr šādi slimojot – kļūstot vājāki, miegaināki.
Ap plkst.13.00 Alberts vēmis, taču nedaudz. Apetītes nav bijis, taču mamma priecājusies, ka dzēris labi, jo daktere vienmēr sakot, ka slimošanas laikā galvenais ir dzert. Vājums saglabājies, bet temperatūra bijusi vien nedaudz paaugstināta. Pēc aptuveni stundas vēlreiz bijusi vemšana. Un tad vēl divas reizes bijis slikti. Vecāki secinājuši, ka droši vien tas ir kāds vēdera vīruss.
“Viņš nebija apātisks, pat palūdza padzerties jogurtu, gribēja sēdēt klēpī, ik pa laikam kur pastaigāja pa dzīvokli, bet, protams, bija saguris. Pēc pāris stundām sākās arī caureja. Pēc tam ieliku viņu vannā mazgāt, teicu, lai turas pie vannas malas, lai nepaslīd, bet pēkšņi Albertiņš kļuva ļengans un saļima vannā.
Cik ātri vien spēju, izcēlu viņu, satinu dvielī, runāju un biju pamatīgi sabijusies, jo viņam actiņas sāka lipt ciet. Zvanīju “ātrajiem”, izskaidroju visu situāciju, jautāju, vai ielikt bērnam vēl vienu svecīti, uz ko saņēmu apstiprinošu atbildi. Tikmēr izmērīju temperatūru – 37,7 grādi, lai gan iepriekš temperatūra jau vairs nebija paaugstināta,” Katrīna notikumus atceras burtiski pa minūtēm.
No svecītes gan jēga bijusi maza, jo bijusi trešā caurejas reize, kas izgrūda ārā arī svecīti. Aptuveni pēc 10-15 minūtēm ieradušies mediķi. Tikmēr bērniņa stāvoklis pasliktinājies – ap mutīti kļuvis zils, ķermenis bijis ļenganāks. Mamma saka: “Bija sajūta, ka kaut kas ļoti ātri viņu ēd ārā.”
Stunda pie mājas mašīnā
Ārsti uzreiz sākuši darboties ap bērnu, kurš jau maz reaģējis uz notiekošo, bijis uzreiz skaidrs, ka viņu jāved uz slimnīcu. Tētis mazo paņēmis uz rokām un nesis lejā, kamēr mamma ātri paķērusi līdzi nepieciešamākās lietas.
“Es noskrēju lejā, bet mēs nekur nebraucām. Ārsti nesaprata, kas notiek ar asinsspiedienu, to nekādi neizdevās stabilizēt. Tika izsaukta reanimācijas brigāde, un mēs stundu vienkārši pie mājas stāvējām. Biju pārbijusies. Man jautāja, cik Albertiņš sver, es teicu, ka kādu laiku neesmu svērusi, tāpēc precīzi nezinu, varbūt ap 15-16 kg. Apkārt notika īss haoss, reanimatologi kaut ko rosījās, runāja, ka neesot medikamentu, neviens, šķiet, nesaprata, kas notiek. Sapratu tikai, ka nekur nevaram braukt, kamēr stāvoklis nav stabilizējies,” stāsta mamma.
Pēc stundas tomēr tika nolemts braukt uz BKUS. Bērnam jau bija ievadītas vairākas zāles, mamma redzējusi, ka viņš brīžiem jau paceļ galvu, viņu meklēdams. Viņa mierinājusi, ka tepat tuvumā vien ir.
Slimnīcā
Slimnīcā ieradušies ap plkst.21.00 – gan reanimācijas, gan “ātrās” palīdzības mašīnas drošības labad braukušas kopā. Uzņemšanā paņemtas asins analīzes, uztriepes no kakla, taču bērniņš bijis ļoti slābans. Vienīgi skatījies, lai mamma nekur tālu nepazūd. Katrīna vēlreiz visu notikumu gaitu izstāstījusi. Uzņemšanā pagājusi aptuveni 1-1,5 stunda. Vēlāk, atceroties notikumus, Katrīna ir pārsteigta, ka neviens bērniņu tur nenosvēra. Kā viņi zināja, kādas medikamentu devas dot? Dokumentos esot ierakstīti 16 kg, ko viņa aptuveni minējusi.
“Pēc tam Albertiņu aizveda uz intensīvo nodaļu, kur sākumā nevarēju iet līdzi. Biju vecāku istabā, kur pie manis ap plkst. 23.00 atnāca ārstējošā ārste – pediatre.
Viņa godīgi pateica, ka nezinot, kas bērnam ir par vainu, pagaidām no analīzēm neko nevarot saprast, diagnožu neesot. Nesapratu, kā var nebūt diagnozes, jautāju, kas notiek ar asinsriti, kāpēc ar to ir problēmas, kāpēc hemoglobīns samazinās, taču atbildes nesaņēmu.”
Pēc sarunas mammai ļāvuši uz brīdi apciemot bērniņu, kurš gulējis gultā bāls un bezpalīdzīgs. Mamma vēl ātri viņu nofotografējusi, lai nosūtītu bildi mājiniekiem, kuri arī satraucās. Ārsti turpinājuši teikt, ka neviens nesaprot, kas notiek. Jāgaida analīzes. Mamma arī nesaprot, kādas zāles tad bērnam tikušas dotas, ja neviens nezina, kas viņam par vainu. Vēlāk jau dokumentos redzams, ka tikušas ņemtas vien standarta analīzes, kurās nosaka hemoglobīna līmeni utt. Un arī to rezultāti jau bijuši iezīmēti kā kritiski.
“Vienubrīd māsiņa pajautāja, vai esam no Rīgas. Apstiprināju. Ieteica man doties uz mājām. Kā viņa man ko tādu vispār varēja teikt? Kā es tādā brīdī varu doties prom un atstāt tur bērnu? Es nebiju gatava no viņa atkāpties ne soli. Ārsti ik pa laikam nāca, bija ultrasonogrāfija, pēc kuras teica, ka vēdera dobumā viss ir labi. Tomēr es redzēju, kā viņš vaid un mokās, cik viņam ir grūti. Ar katru minūti tikai grūtāk, bet diagnozes kā nebija, tā nebija,” jau ar asarām stāsta mamma.
Operācija
Ārsti nolēmuši, ka bērnu jāiemidzina klīniskajā miegā, lai kaut nedaudz mazinātu viņa ciešanas un veiktu turpmākās procedūras. Tā arī izdarīts. Mammai palūgts iziet ārā, jo šis skats nav patīkams. Plkst.1.30 naktī bērniņš iemidzis.
Ap plkst.3.00 pie mammas atkal atnākusi daktere un pateikusi, ka nekas nav mainījies, stāvoklis arvien kļūst sliktāks. Vienreiz jau esot apstājusies sirsniņa, taču mediķi veikuši atdzīvināšanas pasākumus.
“Kādā brīdī pie manis atnāca ārsts – nezinu, vai ķirurgs vai anesteziologs. Arī vārdu neatceros. Viņš jautāja, vai dēls nav sūdzējies par vēdera sāpēm pēdējās dienās. Teicu, ka nē, viss ir labi. Viņam esot aizdomas, ka Albertiņam ir sagriezušās zarnas, tāpēc izveidojusies infekcija. Tā reizēm gadoties. Ja laikus to nerisina, bērns var nomirt, tāpēc steidzami ir jāoperē,” satraucošos notikumus atceras Katrīna, kura tajā brīdī jau nevarējusi vairs saprast, ko darīt. Teikusi vien, lai mediķi dara visu iespējamo, lai glābtu viņas bērnu.
Ārsts gan šajā brīdī neesot pateicis ko svarīgu – ka tobrīd bērna sirds, aknas un nieres jau vairs nefunkcionēja, ka viņš anestēziju var arī neizturēt. Taču operācija un asins pārliešana tika veikta.
Arī te mammai ir jautājumi: kāpēc jāveic operācija vien uz aizdomu pamata? Sonogrāfijā taču bija redzams, kāds ir zarnu stāvoklis. Vai operāciju var veikt bērnam, kuram jau vairs praktiski nefunkcionē sirds, nieres un aknas?
Pēc operācijas mediķi mammu informējuši, ka ar zarnām viss bijis labi, ka būtībā šī procedūra nemaz nebija vajadzīga. Bērniņš pa gaiteni aizvest garām, izskatījies normāli. Bet mammai iet pie viņa neļāva. Viņa turpināja gaidīt un skaitīt lūgšanas.
Zviedru palīdzība
Ap plkst.5.00 no rīta atkal pienākusi pediatre, paziņojusi, ka stāvoklis joprojām ir smags, tik smags, ka vairs nav skaidrs, kā palīdzēt. Tobrīd daktere informējusi mammu, ka sazināsies ar Zviedriju, jo BKUS ir ar viņiem sadarbība.
Katrīna stāsta tā, kā to ir sapratusi: “Zviedrijā esot iekārta, ko uzliek uz krūškurvja, kas darbina iekšējos orgānus. Tikmēr mediķi veic izmeklēšanu un cenšas atrast cēloni. Latvijā šādu iekārtu neesot. Vienīgā iespēja ir vest uz Zviedriju. Pie mums diagnozi nevar noteikt, mums nav iekārtu. Es biju bez spēka. Dakterei zvanīja telefons, sapratu, ka no Zviedrijas. Viņa aizgāja prom. Ap plkst.6.00 atgriezās ar dokumentiem, kas man jāparaksta, informējot, ka bērnu vedīs uz Zviedriju. Pēc operācijas viss bija tikai pasliktinājies, es jau biju operatīvi sev nopirkusi lidmašīnas biļeti uz Zviedriju, lai būtu puisītim blakus.”
Šādos gadījumos zviedru mediķi uz Latviju brauc ar helikopteri. Arī te Katrīnai ir jautājumi: “Kāpēc zviedrus nevarēja saukt ātrāk? Bērnam kļuva tikai sliktāk, kāpēc bija jāgaida, ja jau pat piemājas bērns tika reanimēts un vēlāk palika tikai sliktāk? Ārsts man deva mājienus, ka tas izmaksājot 100 000 eiro. Vai tas bija naudas dēļ? Es to naudu būtu dabūjusi jebkur, kaut vai naktī, lai tikai mans bērniņš tiek glābts. Vai tiešām tādā brīdī kādam ir jādomā par naudu? Vai bērna dzīvība nav svarīgāka?”
Pēdējā tikšanās
“No rīta man atkal kādā brīdī atļāva ieiet pie Albertiņa. Mani gan neviens nebrīdināja, kā viņš izskatās. Es iegāju, ieraudzīju un saļimu.
Bērns bija palicis trīs reizes lielāks – piepampis, āda zilganā krāsā, aizpampušām acīm, pa kurām plūda asaras. Tas skats bija biedējošs.
Droši vien tas no nemitīgajiem medikamentiem, kas tika viņā ievadīti, kā arī no orgāniem, kas jau atteikušies darboties. Tāds viņš tur gulēja – uzpūties, pliks, ar vienu zeķīti kājās,” mamma atceras.
Viņa piegājusi pie bērna, lūgusi piedošanu par visu, tobrīd mazajam pār vaigiem ritējušas asaras. Mamma cer, ka viņš viņu dzirdēja. Ilgi gan nevarējusi šo skatu izturēt un izskrējusi ārā no nodaļas.
Ja jau kopš plkst.21.00 vakarā bērnam visas analīzes bija ar sarkaniem – kritiskiem rādītājiem, kas liecināja, ka situācija ir kritiska, ja hemoglobīns asinīs arvien samazinājās, ja viss bija tik slikti, ja sirds palika arvien vājāka, kāpēc mediķi to vilka garumā, turpinot eksperimentēt ar operācijām un arvien jauniem medikamentiem? Tie atkal ir jautājumi, uz kuriem mamma atbildes joprojām nezina.
“Es raudāju to nakti bez apstājas. Ap plkst.8.00 atkal pienāca kāds vīrietis un aicināja parakstīt kaut kādus dokumentus. Es pildspalvu nespēju vairs noturēt rokās, viņš man palīdzēja. Pēc tam pie manis atkal kāds atnāca un aizveda pie Albertiņa. Iegāju un redzēju, kā viņš tur guļ, apkārt ir daudzi ārsti, bet monitorā vairs tikai taisna svītriņa. Es nesaprotu, kāpēc mani tur pasauca? Es to visu redzēju. Es redzēju, kā viņš mirst, kā viņu mēģina atdzīvināt. Es dzirdēju, kā ārsts pateica, ka viņš ir miris, bet es kliedzu, ka nav. Albertiņš nomira manā acu priekšā.
Es biju viņu iznēsājusi, dzemdējusi, bezgalīgi mīlējusi un nu viņš manu acu priekšā nomira…” Katrīnai ir jāievelk elpu, lai turpinātu.
Jautājumi paliek
Kādu laiku pēc bērna nāves, palātā ar lielām somām ienākuši zviedri, kuru lidaparāts bija nolaidies Rīgas lidostā, tāpēc bijis nepieciešams papildu laiks, lai atbrauktu līdz slimnīcai. Saskatījušies ar mūsu ārstiem un bez vārdiem sapratušies, ka ir par vēlu…
“Es tur sēdēju, neviens man pat nepienāca. Uz grīdas vienkārši raudāju. Vēlāk atnāca kapelāne, teica, lai dodos prom, bet es atbildēju, ka nekur neiešu. Viņi nedeva manam bērnam iespēju dzīvot, viņi neizdarīja visu iespējamo. Kāpēc viņi eksperimentēja un kaut ko gaidīja? Viņi pat vēl tajā brīdī man nevarēja pateikt, no kā bērns nomira. Ārsts vien pateica, ka tāds gadījums ir otro reizi viņa dzīvē. Bērnam vairs bija tikai 7% asiņu, viņš bija sauss. Man bija to visu jāredz. Mediķi 12 stundu laikā, nezinot pat diagnozi, pieļāva, ka mans dēliņš nomirst.”
Analīžu rezultāti, kas viesa kādu skaidrību, pienākuši vien 27.jūnijā plkst.10.11. Taču pat tajos vēl nebija redzams, ka bērnam bija streptokoka infekcija, kā tas vēlāk izrādījās pēc autopsijas rezultātiem (ģimenei tai bija obligāti jāpiekrīt, jo tikai tā bija iespējams uzzināt īstos nāves iemeslus).
Vien oktobrī, kad mamma beidzot saņēmās pētīt dokumentus, viņa pamanīja, ka vienlaikus bijis arī boka vīruss, kas Latvijā sastopams ļoti reti. Tātad bērnam bija divi spēcīgi vīrusi vienlaikus, ko neviens neārstēja, jo neatpazina.
Šobrīd mamma ir vērsusies arī Veselības inspekcijā, ir ierosināts kriminālprocess pret ārstējošajiem ārstiem, taču tas viss var vilkties vēl mēnešiem ilgi. Un ko gan tas vispār dos? Kāda jēga no kompensācijām vai spriedumiem? Un tomēr kaut kādā ziņā griboties panākt taisnību, griboties brīdināt arī citus vecākus, kā rīkoties.
Rētas un vilšanās
Reizē ar dēliņa zaudējumu, Katrīna piedzīvojusi neskaitāmas vilšanās – medicīnā, iestāžu darbībā un arī medijos, jo par viņas dēla nāves faktu ziņoja daudzi mediji, publiskojot, viņasprāt, nepatiesu informāciju, taču viņai pašai nedeva iespēju izstāstīt šo stāstu.
Pilnu stāstu drīz pēc nelaimes viņa esot atklājusi portālam Delfi, taču žurnāliste vēlāk pazudusi un īsti pat nav vairs atbildējusi uz e-pastiem, kuros Katrīna vaicājusi, vai raksts taps. Katrīna ir dusmīga par šādu medija attieksmi brīdī, kad viņai tik ļoti bija nepieciešams atbalsts, cita starpā arī no medijiem.
“Joprojām spēju dzīvot, tikai lietojot stiprus medikamentus un domājot par to, ka man ir otrs bērns, kuram esmu vajadzīga. Atbalsta no malas praktiski nav.
Kaut vai viens piemērs – pēc mazā brālīša nāves nākamajā dienā mediķi ieteica aizvest uz pārbaudēm arī vecāko dēlu. Pati nespēju braukt, mani veda radiniece. Iegājām visi kopā BKUS, bet man sākās panika, ieraugot palātu, kurā Albertiņš tika ievietots. Es visa trīcēju, man bija ļoti slikti.
Radiniece skrēja pie medmāsām, lūdzot kādus medikamentus un ātri izskaidrojot, ka nupat esmu zaudējusi bērnu. Diemžēl medmāsas atbildēja, ka ir žēl, bet palīdzēt nevarot, šādās reizēs esot jāņem līdzi savi medikamenti. Kādi savi medikamenti? Es vispār nebiju aptvērusi, kas notiek. Bez tam – kad oktobrī palūdzu sagatavot dokumentus, man tos bija jāgaida nedēļu (lai gan notikums bija jau pirms krietna laika) un tajos
bija nepatiesa informācija, ka bērns slimojis jau no 23.jūnija, taču gan bērnudārza izziņa gan mūsu Līgo svētku fotogrāfijas parāda, ka dēls bija pilnīgi vesels,” stāsta Katrīna, slaukot asaras.
Ir acīmredzams, ka sievietei joprojām būtu nepieciešams emocionāls atbalsts, taču viņa tādu nesaņemot. Labi, ka vecākais dēls tagad var apmeklēt smilšu terapiju. Kad vērsušies kādā no atbalsta organizācijām, piedāvātas grupu nodarbības, taču tās notiktu lielākoties kopā ar sievietēm, kas zaudējušas vīrus. Tās ir pavisam citādas skumjas, tāpēc Katrīna uzreiz sapratusi, ka pat nevēlas sākt tur neko par sevi stāstīt.
“Mūsu valstī tā notiek – dzīve atņem visdārgāko, bet tevi vienkārši iemet un peldi tālāk, kā pats spēj. Mēģinām paši tikt galā. Beidzot vismaz esmu saņēmusies sākt par to visu runāt, arī šajā intervijā. Es saprotu, ka man ir jābrīdina citi vecāki – nonākot slimnīcā ar bērnu, vēlams fotografēt un fiksēt visu, kas notiek. Tas var noderēt, jo citādi ir neiespējami pierādīt mediķu atbildību.”
Katrīna arī apgalvo, ka no slimnīcas atbalstu neesot saņēmusi: “Neviens man nav zvanījis, atvainojies, kaut ko paskaidrojis, noskaidrojis, vai nav nepieciešama palīdzība. It kā nekas nebūtu noticis. Varu no sirds pateikties vien savai juristei, kura cenšas mums palīdzēt un atbalsta mūsu ģimeni.”
Tikmēr Albertiņa kaps ir uzpucēts un skaists. Ģimene tur dodas katru nedēļas nogali. Lielais brālis atskaņo mazajam mūziku, visi tur dodas paraudāt. Katrīna nevar beigt dēliņam pie kapa atvainoties, ka nav spējusi viņu nosargāt. Nav ne jausmas, vai kādreiz kļūs vieglāk…
BKUS komentārs par šo gadījumu
Teju katrā situācijā ir vairākas puses, arī šajā, tāpēc sazinājos ar BKUS valdes locekli Zani Straumi, jautājot gan par šo konkrēto gadījumu, gan par kopējo situāciju.
“Bērnu slimnīcā mēs līdzpārdzīvojam visām ģimenēm, kurām nākas saskarties ar bērna nāvi.
Par konkrētiem gadījumiem komentāru drīkst sniegt tikai bērnu likumiskie pārstāvji, Bērnu slimnīca stingri ievēro Pacientu tiesību likumā noteikto medicīniskās informācijas konfidencialitāti. Likumiskajiem pārstāvjiem, kuri vēršas pie mums, atbildam uz katru jautājumu. Tāpat esam gatavi sniegt atbalstu visām ģimenēm, kas zaudējušas bērnu, kurš ir bijis mūsu pacients.”
Tā kā Katrīna apgalvo, ka nav saņēmusi praktiski nekādu atbalstu grūtajā brīdī, jautāju arī, kā slimnīcā ir pieņemts rīkoties šādos gadījumos.
“Ja bērnam ir bijusi smaga hroniska slimība un viņa ģimene jau slimības laikā saņēmusi atbalstu “Atbalsta projektā” (Projekts 4.3.6.3/1/23/I/001 “Atbalsta sistēmas izveide bērniem ar smagām saslimšanām un viņu ģimenes locekļiem), tad pēc bērna nāves slimnīcā tajā pašā dienā piesaistītie projekta speciālisti (pēc nepieciešamības – psihologs, sociālais darbinieks, kapelāns) ir kopā ar ģimeni un sniedz palīdzību, kā arī informāciju, kādu atbalstu un kādā veidā viņi var saņemt pēc tam.
Ja bērns ir bijis Bērnu slimnīcas Paliatīvās aprūpes dienesta pacients, darbinieki labi pazīst ģimeni, jo kādu laiku ir bijuši blakus kā aprūpētāji un padomdevēji. Daudzi vecāki jau iepriekš konsultējušies ar Paliatīvā aprūpes dienesta psihologu un turpina sazināties ar viņu. Tāpat nereti atbalsts nepieciešams arī citiem mirušā bērna ģimenes locekļiem un tuviniekiem. Tiek organizētas arī sērošanas grupas vecākiem, kuri zaudējuši bērnu. Pieteikšanās psihoemocionālajam atbalstam notiek klātienē vai pa tālruni: 29403295
Ja bērnu ir aprūpējis Paliatīvās aprūpes dienests, vecāki var izvēlēties sociālā darbinieka un/vai kapelāna atbalstu saņemt caur Labklājības ministriju.
Ja vecāki bērna ārstēšanas laikā ir palikuši Bērnu slimnīcas fonda Vecāku mājā, nereti pēc atbalsta viņi vēršas pie psihologa vai kapelāna, kurš atbalsta ģimenes caur šo patvēruma vietu. Pieteikšanās Vecāku mājā notiek klātienē vai pa tālruni: 29461313
Citos gadījumos, lielākoties, ja bērna nāve bijusi pēkšņa, krīzes psihoemocionālo, garīgo un sociālo atbalstu sniedz tie Bērnu slimnīcas speciālisti, kuri konkrētajā brīdī ir pieejami. Sociālā dienesta darbiniekiem un psihologiem par bērna nāvi paziņo ārsts, kurš ārstējis bērnu, vai arī Anestezioloģijas un intensīvās terapijas nodaļas ārsts.
Līdzjūtību bērna ģimenes locekļiem var paust katrs no slimnīcas darbiniekiem, kuram ir saskarsme ar ģimeni, savukārt atbalsta organizēšana var ietvert arī intervenci krīzes situācijā. Daudzi pacienti un ģimenes dzīves beigās ļoti paļaujas uz savu garīgumu un ticību, tāpēc būtisks var būt garīgais atbalsts, ko sniedz slimnīcas kapelāns.
Sociālais darbinieks bērna vecākiem vai likumiskajiem pārstāvjiem var sniegt praktisku atbalstu dažādu sociālo jautājumu risināšanā sadarbībā ar valsts un pašvaldību sociālajām vai citām institūcijām.
Ja mirušā bērna ģimenei nepieciešams psihoemocionāls atbalsts arī turpmāk, Bērnu slimnīcā ir rastas iespējas to nodrošināt. Pieteikšanās var notikt klātienē sarunu laikā vai pa tālruni: 26 326 088
Tāpat Bērnu slimnīcas darbinieki vienmēr sniegs ieteikumus, kur vecākiem vislabāk vērsties pēc atbalsta tik grūtā dzīves brīdī, piemēram, krīzes centrā “Skalbes”, programmā “Dzīve un sēras” (nodibinājumā “Torņakalna fonds”), programmā “Kalniem pāri” un citviet. Kad bērna vecāki ierodas Patoloģijas dienestā pēc miršanas apliecības, viņiem tiek iedota informatīva lapa ar nepieciešamajiem kontaktiem.”
Kā notiek sadarbība ar Zviedrijas klīniku? Cik bieži Latvijā to izmantojam?
“Atbildot uz jautājumu par sadarbību ar Karolinskas universitātes klīniku, izsakām pateicību Zviedrijas kolēģiem, kuru EKMO centra komanda nepieciešamības gadījumā ierodas glābt bērnu dzīvības, sniedzot iespēju mākslīgi nodrošināt sirds un plaušu darbību ar speciālu iekārtu palīdzību savā klīnikā. Regulāri konsultējamies ar EKMO centra speciālistiem, vai un kurā brīdī bērnam nepieciešama viņu palīdzība. Sadarbība ar Karolinskas universitātes klīnikas EKMO centru norit kopš 2022. gada un šobrīd Bērnu slimnīcā tiek veidota vienība, kura spētu sagatavot bērnu pārvešanai uz klīniku Stokholmā saskaņā ar kopīgi ar Zviedrijas kolēģiem izstrādāto kārtību “Indikācijas ekstrakorporālai membrānu oksigenācijai (EKMO) un procedūras nodrošināšana”. Konsultācijas un/vai EKMO centra iesaiste neatliekamās palīdzības sniegšanā kopš sadarbības sākuma bijusi vidēji 6 līdz 12 reizes gadā. Mēs esam ļoti pateicīgi ikvienam iesaistītajam, tai skaitā Nacionālajam veselības dienestam par ātro reaģēšanu apmaksas jautājumos, Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta Specializētā medicīnas centra kolēģiem par operatīvu transportlīdzekļu organizēšanu un veiktajām procedūrām Rīgas lidostā.”
Komentē veselības inspekcija
Kā zināms, Katrīna iesniegusi pieteikumu arī Veselības inspekcijai, tiesa gan, tas vēl ir izskatīšanā, līdz ar to skaidrs, ka tikmēr inspekcija pagaidām vēl detalizēti šo gadījumu komentēt nevar.
Vai sūdzību skaits ar gadiem palielinās? Veselības inspekcijā esot saņemtas sūdzības par sniegtās veselības aprūpes kvalitāti BKUS: 2023. gadā – 10; 2024. gadā – 16; bet 2025. gadā līdz septembrim – 14. Visbiežāk sūdzības saņemtas par veselības aprūpes kvalitāti pediatrijas specialitātē.
Kā skaidro inspekcijā, no 2023. gadā saņemtajām 10 sūdzībām 3 gadījumos tika lemts par korektīvo darbību noteikšanu slimnīcai. 2024. gadā no 16 sūdzībām korektīvās darbības noteiktas 2 gadījumos, bet 2025. gada pirmajos deviņos mēnešos no 14 sūdzībām korektīvās darbības noteiktas 2 gadījumos.
Ārstniecības riska fondā par BKUS izskatīti iesniegumi:
• 2023. gadā – Ārstniecības riska fondā kopā saņemti 220 iesniegumi, no tiem 5 par BKUS (1 gadījumā konstatēts kaitējums),
• 2024. gadā – Ārstniecības riska fondā kopā saņemts 221 iesniegums, no tiem 6 par BKUS (2 gadījumos konstatēts kaitējums),
• 2025. gadā līdz decembra vidum – Ārstniecības riska fondā kopā saņemti 320 iesniegumi, no tiem 8 par BKUS (3 gadījumos konstatēts kaitējums).
“Par šo konkrēto gadījumu Veselības inspekcijas Ārstniecības riska fondā ir saņemts iesniegums un ir uzsākta pārbaude. Pacienta atlīdzības prasījumu par viņa dzīvībai vai veselībai nodarīto kaitējumu, kā arī par ārstniecības izdevumu atlīdzināšanu izskata un lēmumu pieņem sešu mēnešu laikā
pēc tam, kad Veselības inspekcija saņēmusi atlīdzības prasījumu. Ja nepieciešams pieprasīt, savākt un izvērtēt papildu informāciju, atlīdzības prasījuma izskatīšanas un lēmuma pieņemšanas termiņš var tikt pagarināts līdz vienam gadam,” norāda Veselības inspekcijas Komunikācijas nodaļas vadītājs Gints Georgs Muraševs.
