1919. gada 3. martā. Lielinieku frontes sabrukums 0
Pirms simt gadiem vācu “Dzelzs divīzijas”, landesvēra un pulkveža Oskara Kalpaka komandētās Latvijas Pagaidu valdības vienības faktiskā vācu ģenerāļa Rīdigera fon der Golca vadībā no Ventas sāka plašu pretuzbrukumu Padomju Latvijas lielinieku armijas pozīcijām.
Ir ziņas, ka arī lielinieki pavasarī gatavojās sākt uzbrukumu Kurzemē ar mērķi ieņemt Liepāju un, iespējams, turpināt triecienu Austrumprūsijas virzienā, tātad ieejot jau Vācijas teritorijā.
Uzbrukumu gatavojot, tika pievilkti papildspēki no Vitebskas, veikta mobilizācija. Taču pretlielinieciskie spēki apsteidza sarkanos par vairākām dienām. 3. marta uzbrukums tiem bija pilnīgi negaidīts un demoralizējošs.
Vēsturnieks Jānis Šiliņš lēš, ka sarkanās armijas rindās frontē kopā ar rezervēm bijis ap 14 tūkstošiem vīru, kamēr vāciešiem un latviešiem ap 13 tūkstošiem vīru. Tomēr pretlieliniecisko spēku kaujas spējas bija nesalīdzināmi lielākas. Sīvu pretestību vācu daļām izrādīja sarkanie latviešu strēlnieki, kamēr “internacionālistu” vienības no Krievijas un Baltkrievijas steidza atkāpties.
Pēc pirmās pretestības salaušanas landesvēristi jau 15. martā ieņēma Tukumu, 18. martā krita Jelgava, 23. martā – Bauska un lielinieku Kurzemes fronte faktiski sabruka. Rīgā sākās panika, cietumos steidzīgi šāva apcietinātos “tautas ienaidniekus”, padomju iestādes ķērās pie steidzīgas evakuēšanās. Pēdējā ienesa vēl lielāku haosu. Tomēr frontes līniju izdevās stabilizēt pie Lielupes.
Ieņemtajos apgabalos sākās vācu “baltais terors” pret latviešiem, kas landesvēristu acīs teju visi bija “lielinieki”, vainīgi vai līdzvainīgi Pētera Stučkas režīma pastrādātajās zvērībās.
