Stopiņos atklāj Lielā mēra laika Krievijas cara Pētera I armijas karavīru apbedījumus 0
AS “Augstsprieguma tīkls” (AST) elektrolīnijas “Igaunijas – Latvijas trešais 330kV starpsavienojums” būvniecības laikā, Stopiņu novadā atklātas liecības par cilvēku apbedījumiem, portālu LA.LV informēja AST komunikācijas vadītāja Aija Ikstena.
Apbedījumi varētu būt veikti 18. gadsimtā, liecina piesaistītās SIA “Archeo” arheologu izpēte.
“Veicot arheoloģiskās izpētes darbus, tika atklāti 21 cilvēka apbedījumi. Šonedēļ mirušo pīšļi pārapbedīti Ulbrokas kapos. Izpētē konstatēts, ka mirušie bija apbedīti atbilstoši kristīgajām tradīcijām, izņemot vienu apbedījumu, kur mirušais kapā guldīts ar galvgali austrumu virzienā,” plašāk stāsta arheologs Uldis Kalējs.
Pēc priekšmetiem, kas atrasti pie apbedītajiem – apģērba pogas un monētas, no kurām šobrīd noteiktajām jaunākās ir Zviedrijas karaļa Kārļa XI laikā kaltie šiliņi, secināms, ka apbedījumi attiecināmi uz laika posmu pēc 1660. gada.
Savukārt apģērba pogas un citi atrastie priekšmeti – šaujamieroča kramenīcas krami un svina lodes, liecina, ka apbedītie ir karavīri. Tā kā četros gadījumos pie apbedītajiem atrasti arī piekariņi – no krāsainā metāla darināti pareizticīgajiem raksturīgi krustiņi, tad nešaubīgi apbedītie saistāmi ar Krievijas armijas karavīriem.
Analizējot atradumus kopumā un izvērtējot tos kontekstā ar vēsturisko situāciju, secināms, ka
apbedītie, visticamāk, ir Krievijas cara Pētera I armijas gvardes vienības karavīri un saistāmi ar Lielā ziemeļu kara notikumiem.
Šī kara vidus posmā Pētera I karaspēks 1709. gada novembrī aplenca Rīgu un aplenkums ilga līdz pat 1710. gada jūlijam. Atzīmējams, ka krievu feldmaršals Boriss Šeremetjevs 1709.-1710. gadā savu kara nometni iekārtoja Pierīgā esošajā Dreiliņu muižā.
Šeit arī 1710. gada jūlijā Rīgas pilsētas rāte, ģildes un Vidzemes bruņniecība parakstīja padošanās aktu Krievijas caram. Jāatzīmē arī, ka Rīgas padošanās notika arī bada un mēra epidēmijas iespaidā, norāda Kalējs.
Nevienam apbedītajam nekonstatēja iespējamas kara kaujās gūtas traumas – cirtienu, šautas u.c. iespējamu ievainojumu pēdas.
Apbedīto cilvēku kaulu saglabātības pakāpe gan bija visai viduvēja, un, iespējams, liecības par ievainojumiem līdz ar to arī zudušas. Tomēr kā ļoti ticams karavīru nāves cēlonis varētu būt arī saslimšana ar jau minēto mēri.
Tieši šajā laikā arī Latvijas teritorijā plosījās mēris, ko vēsturiski apzīmējam ar nosaukumu Lielā mēra epidēmija. Vai saslimšana ar mēri tik tiešām bija karavīru nāves cēlonis, iespējams, varēs noteikt tikai pēc no apbedītajiem paņemto kaulu materiāla paraugu analīžu veikšanas.
