Laukos
Dārzeņi un augļi

“Cilvēkiem saistības nepatīk”. “Zelta ābeles” vadītājs – par kooperāciju augļkopības nozarē0

Foto Anita Pirktiņa

Kooperācijas attīstība Latvijā joprojām virzās kā pa celmiem. Šķiet, pagaidām vienīgā nozare, kas mācējusi rast patiesu jēgu kooperācijā, ir graudkopība. Ne lopkopība, ne dārzkopība diemžēl ar to lāgā lepoties nevar. Protams, katrai nozarei ir sava specifika, katrai ir atšķirīga vieta un izpausmes tirgū, taču jebkurā gadījumā, apvienojot domas, spēkus, jaudas un resursus, rezultātam vajadzētu būt labākam. Reālā dzīve nereti rāda pretējo – kopīgi radītais vieš neuzticību, neērtības, liek iespringt un uzņemties atbildību, ko ne katrs gatavs darīt. Ikviens grib, lai viņam viss būtu, bet par to nekas nebūtu… Kāda un vai vispār kooperācija vajadzīga ābolu audzētājiem, stāsta Gints Neimanis, LPKS Zelta ābele valdes priekšsēdētājs. Pats Gints jau 19 gadu nodarbojas ar augļkopību savā saimniecībā Rīvēni, kas atrodas Kocēnu novada Dikļu pagastā.

Gints Neimanis.
Foto: Anita Pirktiņa

– Kā ir veidojies augļkopju kooperatīvs Zelta ābele?

– Kooperatīvs ir dibināts 2008. gada augustā. Šajā laikā savu pastāvēšanu beidza LPKS Lieldārzi – biedru savstarpējo domstarpību dēļ. Biedru šajā kooperatīvā bija diezgan daudz, bet katrs ar savām interesēm. Pēc Lieldārzu izjukšanas daļa tā bijušo biedru sanāca kopā, lai lemtu par jauna kooperatīva izveidi, jo acīmredzot viņi bija ieinteresēti kooperācijā. Tas sakrita ar laiku, kad Eiropā parādījās atbalsts ražotāju grupām un organizācijām. Tāpēc, veidojot Zelta ābeli, jau statūtos bija ierakstīts, ka kooperatīva biedri pretendēs uz šo atbalstu.

Sākotnēji kooperatīvā bija deviņi biedri, bet šobrīd to ir tikai astoņi, jo savlaik kooperatīvu pameta tie, kuru pamatnozare ir dārzeņkopība, un dārzeņkopjiem, kā zināms, ir savi kooperatīvi.

Zelta ābeles biedri faktiski darbojas visā Latvijas teritorijā, izņemot Latgali. Lielākais ābeļdārzs ar 150 ha ir saimniecībai Poceri, taču integrētai audzēšanai tā pieteikusi tikai ap 40 ha, pārējais ir vecais dārzs, Auseklītim – arī ap 40 ha, bet vidēji biedriem ir 10–15 ha. Mazākie dārzi ir 7–8 ha lieli. Atklāti sakot, es neredzu jēgu stādīt lielus dārzus, jo tas prasa ļoti daudz resursu, tostarp darbaspēka, kas šodien ir reāls deficīts. Manuprāt, jātiecas nevis pēc lielākām platībām, bet pēc iespējas iegūt lielāku ražu no hektāra.

Ja runājam tieši par ābeļu, bumbieru audzētājiem, tad jāteic, ka patlaban mums ir tikai divi kooperatīvi – Zelta ābele un Augļu nams. Ir atsevišķi kooperatīvi ogulāju audzētājiem. Bet Latvijas tirgus ir tik mazs, ka būtībā augļkopjiem pietiktu ar vienu kooperatīvu, vismaz ābeļu un bumbieru audzētājiem noteikti.

– Joprojām ir ļoti daudz augļkopju, kas nav nevienā kooperatīvā.

– Tas ir fakts. To ir daudz vairāk nekā to, kas ir kooperatīvos. To pat var vienkārši izrēķināt – ja Zelta ābelē ir astoņas saimniecības, Augļu namā mazliet virs desmit, tad par ko vispār runājam?

Ir tā, ka uz Zelta ābeli laiku pa laikam kāds augļkopis piezvana un izsaka vēlmi iestāties, taču tās pamatā ir tikai vēlēšanās saņemt atbalstu savas saimniecības modernizācijai, jo tiem, kuri startē modernizācijas projektos, nāk klāt punkti par to, ka esi kooperatīva biedrs. Te skaidri redzams, ka cilvēks nav ieinteresēts kaut kādā sadarbībā, bet tikai meklē pašlabumu.

– Respektīvi – vēlas izmantot iespējas, taču nevēlas uzņemties nekādus pienākumus?

– Diemžēl tā ir. Jo kooperatīva biedriem ir jāuzņemas arī zināmas saistības. Piemēram, lielākā daļa izaudzētās produkcijas ir jārealizē caur kooperatīvu. Tikai 25% drīkst realizēt tieši no saimniecības. Un šīs savukārt ir prasības, kas tiek izvirzītas ražotāju grupām, lai tās tiktu atzītas. Daudziem tas nepatīk, jo viņi jūtas ierobežoti.

Acīmredzot, strādājot individuāli, cilvēki jūtas komfortablāk, brīvāk. Jebkuras saistības uzliek pienākumus, kas nereti šķiet apgrūtinoši.

Piemēram, Lietuvā ābeļu un bumbieru audzētājiem nav neviena kooperatīva, lai gan tur ir lieli dārzi. Kā smej paši lietuvieši – viņi par kooperatīvu uzskata biedrus, kuriem ir vienāds uzvārds. Respektīvi – ģimeni.

– Izskatās, ka augļkopjus pati kooperācijas būtība nemaz neinteresē?

– Tā izskatās. Un mēs arī necenšamies uzņemt kooperatīvā fiktīvus biedrus.

Piecu gadu laikā savas ražotāju grupas ietvaros esam īstenojuši ļoti izdevīgu investīciju projektu – modernizējuši augļu glabātavas, iegādājušies nepieciešamās iekārtas un tehniku. Par saviem līdzekļiem šādas investīcijas mūsu saimniecības nebūtu varējušas atļauties un arī diezin vai, startējot atsevišķi uz šiem projektiem, būtu realizējušas.

No vienas puses, tieši šīs modernizācijas iespējas bija mūsu biedrus vienojošais faktors, taču vienlaikus mēs caur kooperatīvu tirgojam arī savu produkciju, piedāvājam to mazumtirdzniecības tīkliem, piedalāmies Skolas augļa programmā. Kooperatīva biedri apgādā diezgan daudz skolu ar āboliem. Pārējais tirgus ir visai niecīgs.

Diemžēl tāpēc, ka LPKS rīcībā nav piemērotas noliktavas, nepraktizējam augu aizsardzības un mēslošanas līdzekļu pārdošanu saviem biedriem. To katra saimniecība risina pati. Taču šogad Polijā nopirkām betona stabus ābeļu balstīšanai, kā arī bambusa kociņus ābeļu piesiešanai, ko pēc vajadzības izmantos visi Zelta ābeles biedri.

– Kāda tad šobrīd ir kooperatīva misija un vīzija?

– Protams, ar savu misiju un vīziju mums vajadzētu censties strādāt tā, kā to dara poļu augļkopju kooperatīvi, kur tiek strādāts ne tikai pie kopīgas loģistikas, augļu glabāšanas, tirdzniecības utt., bet arī augļu audzēšanas, šķirņu izvēles. Tur viss ir pavisam skaidri un vienkārši – biedri izaudzēto aizved uz centralizēto kooperatīva glabātavu, un vairs viņiem ne par ko nav jāraizējas. Kooperatīvs viņiem pārskaita naudu par nodotajiem augļiem, atskaitot daļu par augļu uzglabāšanu, šķirošanu, fasēšanu, transportēšanu. Mums tā gluži nesanāca. Jau pirms kooperatīva dibināšanas daudziem biedriem bija savas augļu glabātavas, tādējādi nekāda centralizētā noliktava viņiem nebija aktuāla. Arī šķirošanas, fasēšanas, transportēšanas izdevumus katra saimniecība sedz pati. Taču mūsu biedriem bija būtiski savas glabātavas paplašināt, modernizēt.

Jāteic, viena centralizētā noliktava arī ne vienmēr ir izdevīgs risinājums. Transporta izdevumus tā nesamazinātu, jo tiem, kuri no tās atrastos tālāk, būtu diezgan liela braukāšana. Tad šādas noliktavas vajadzētu izvietot vismaz reģionāli.

– Vai katra saimniecība, kas modernizējusi savu augļu glabātavu, pilnībā izmanto tās jaudu?

– Ne katra. Arī man vēl ir jaudas rezerves, un es faktiski varētu vēl kādam piedāvāt izmantot savu noliktavu. Taču manas saimniecības tuvākajā apkārtnē ābolu un bumbieru audzētāju nav, bet no tālākām vietām diezin vai kādam būtu interese vest savus augļus glabāt pie manis. Tas nebūtu īsti izdevīgi.

Jaunu dārzu stādīšana un veco paplašināšana iet roku rokā ar izaudzēto augļu glabāšanas iespējām. Un tieši šajā brīdī kooperācija kļūst īpaši aktuāla.

– Kāda tad šobrīd varētu būt galvenā kooperatīva biedru priekšrocība salīdzinājumā ar augļkopjiem, kas darbojas ārpus kooperācijas?

– Pirmām kārtām, protams, modernizēšanās iespēja, izmantojot ražošanas grupām paredzēto atbalstu, kura intensitāte šobrīd ir 50%, un, otrkārt, realizācijas iespējas, kurām ir zināma garantija.

Kooperatīvs algo menedžeri, kurš sazinās ar veikaliem, noskaidro, kurš no biedriem nepieciešamo augļu daudzumu var piegādāt konkrētam veikalam, un tā šī realizācija notiek. Tas ir izdevīgi arī mazumtirgotājiem, jo viņi var rēķināties ar to, ka produkciju varam piegādāt no vasaras beigām līdz pat agram pavasarim. Tā kā pagājušajā gadā ābolu raža bija liela, pēdējās piegādes veikaliem veicām faktiski vēl marta vidū. Lielveikaliem šāda sadarbība ir arī drošāka, jo atsevišķam audzētājam āboli var beigties arī novembrī, bet ar mums var rēķināties.

Sadarbojamies faktiski ar visiem lielveikalu tīkliem – Maxima, Rimi, Elvi, Tops u. c.

– Vai augļkopji var savu ražu apdrošināt?

– Pirms kāda laika apdrošinātāji mēģināja kaut kādu piedāvājumu augļkopjiem izstrādāt, bet tā arī nekas reāls nesanāca. Un arī šobrīd neesmu dzirdējis, ka kāda kompānija to piedāvātu. Bet riski, protams, ir – gan jau minētais sals un pavasara salnas, gan krusa, kas pēdējos gados gadās ļoti bieži, zināmā mērā arī sausums. Ja uznāk krusa, tā tāpat kā graudus arī ābolus sasit, un ābols vairs nav tirgus prece. Tas vienkārši sapūst, tādējādi radot augļkopim nopietnus zaudējumus. Polijā, piemēram, lieto pretkrusas tīklus, bet mēs tik lielas investīcijas nevaram atļauties.

– Vai apdrošinātājiem ir kāds skaidrojums, kāpēc augļkopju riskiem nav apdrošināšanas piedāvājuma?

– Tāda īsta skaidrojuma manā rīcībā nav. Iespējams, iemesls ir mūsu pārāk mazais tirgus, un mēs tādējādi apdrošinātājiem neesam īpaši interesanti. Bet cik daudzi augļkopji vispār būtu gatavi apdrošināties? Izmaksas jau nebūtu nekādas mazās, mēs jau zinām, cik lielas ir apdrošināšanas prēmijas.

Vācijā redzēju, ka vietējie āboli veikalos maksā 2 eiro un vairāk kilogramā, pie mums par tādu cenu diezin vai pirktu. Tāpēc visas izmaksas tomēr jāsalāgo ar iespējamiem ieņēmumiem.

– Tai pašā laikā skaisto Latvijas ābolu, kas redzami audzētāju dārzos, veikalos tikpat kā nav.

– Arī fakts. Skaidrs, ka rodas jautājums – kur gan tie paliek? Jo tie vietējie āboli, kas redzami lielveikalos, izskatās pavisam citādi – kā zemākas šķiras. Turklāt nez kāpēc tieši Latvijas ābolus lielveikali liek iefasēt polietilēna maisiņos vai tīklos. Nereti tajos tiek ielikts arī kāds iebojāts ābols, un arī tas rada ne visai pozitīvu priekšstatu par mūsu āboliem. Tie labākie āboli bieži vien tiek iztirgoti pastāvīgajām kundēm tieši saimniecībā.

Es, piemēram, esmu ieviesis pašapkalpošanās vitrīnu, ko novietoju ceļmalā pie savas saimniecības.

Katrs, kurš vēlas, var vitrīnu atvērt, izvēlēties sev konkrētas šķirnes ābolus, kas jau pa kilogramam sasvērti maisiņos, un turpat burciņā par tiem atstāt naudu.

Cena ir norādīta, un šajā ziņā paļaujos uz pircēju godīgumu. Protams, gadās arī kāds, kurš nesamaksā, bet kopumā šī ideja strādā. Cilvēkiem patīk, ka pie šīs vitrīnas viss ir ļoti vienkārši un ātri izdarāms, nav jātraucē saimnieks vai jāgaida. Vitrīna faktiski pilda visparastākā plaukta funkciju. Ziemā, lai āboli nesasalst un arī lai vitrīna ir labāk ieraugāma, tajā deg spuldzīte. Tā ka investīciju te faktiski nav nekādu. Man vēl palaimējās, ka vitrīnu dabūju no kāda veikala, kas man to vienkārši atdeva, jo tā vairs nestrādāja kā aukstuma vitrīna.

– Kā jums vispār šāda ideja ienāca prātā?

– Pagājšgad bija ļoti daudz ābolu un bija problēma tos realizēt. Piemēram, daudz palika pāri vasaras šķirne ‘Konfetnaja’, kas parasti visiem ļoti garšo. Sākumā vienkārši uz bluķa ceļa malā nolikām kasti ar ābolu maisiņiem, pēc tam tādu palielāku pūrlādi, bet, kad sākās aukstums un parādījās vairāk nokrišņu, radās ideja par vitrīnu. Cilvēki tiešām to atzinīgi novērtēja, uzsverot, ka veikalā šādus ābolus nopirkt nemaz nevar.

Zīmīgi, ka idejas parasti nemēdz rasties, ja viss ir kārtībā, tās uzrodas, kad ir kādas problēmas un jāmeklē risinājums. Tas faktiski ir visu inovāciju pamatā.

– Skumji, ka veikali pilni importa āboliem, kas arī nav nekādi izcilie, bet vietējiem audzētājiem jālauza galva, lai izdomātu, kā iztirgot savus skaistos un patiešām ļoti garšīgos ābolus.

– Skumji gan. Bet kā tad šī tirdzniecība notiek? Vispirms audzētājs savu produkciju aizved uz lielveikala loģistikas noliktavu, kur tie vismaz pāris dienu nostāv, līdz tiek sadalīti pa veikaliem. Šajā procesā tie neizbēgami apbružājas. Kā jau minēju, lielveikali grib, lai savus ābolus fasējam tīkliņos, bet tie arī atstāj nospiedumus uz augļa nemitīgas cilāšanas, pārkraušanas un transportēšanas laikā. Tīkliņš vairāk piemērots augļiem ar biezāku mizu, piemēram, citrusiem, nevis āboliem, kam miziņa ir ļoti plāna.

– Teicāt, ka ābolam pašam par sevi nav pievienotās vērtības, bet kā tad ar pārstrādes iespējam?

– Ar to vairāk nodarbojas individuālie audzētāji, bet šo iespēju arī nav nemaz tik daudz. Viens mūsu kooperatīva biedrs spieda ābolu sulu diezgan lielos daudzumos, bet izrādījās, ka nevienam to tā īsti nevajag, jo pašizmaksa iznāk diezgan liela un tādējādi arī cena. Lielveikaliem šāds ne visai labi ejošs produkts arī nav izdevīgs, tikai aizņem plauktā vietu. Labprātāk tie ņem pretī poļu ābolu sulu, kas ir ievērojami lētāka. Un tā ir daudzās pozīcijās. Pārstrāde ir izdevīga tikai tad, ja tai iespējams panākt mazu pašizmaksu.

Es pats pērku pakalpojumu kaltēto ābolu izgatavošanai. Aizvedu pārstrādātājam savus ābolus, un tur manām vajadzībām sagatavo kaltēto ābolu produkciju. No sliktākas kvalitātes āboliem tur gatavo ābolu miltus, ko pēc tam izmanto dažādos mušļos un citos šķiedrvielām bagātos maisījumos. Biezeņiem parasti izmanto ābolus no bioloģiskajām saimniecībām.

Vēl ir iespēja sulas ābolus vest uz Lietuvu vai Poliju. Poļiem pārsvarā ir saldie āboli, kas sulai īsti neder, jo no tiem nevar uztaisīt garšas ziņā labi sabalansētu koncentrātu. Tāpēc viņi labprāt pērk mūsu ābolus. Pirms gada sulas āboliem bija fantastiska cena – 17–18 centu par kilogramu! Poļi pat paši brauca tiem pakaļ.

Ja meklē un interesējas, var visādas realizācijas iespējas atrast. Faktiski zelta vērtībā būtu speciāli algots cilvēks, kurš visus šos tirgus meklētu, pētītu, virzītu, dibinātu kontaktus utt. Bet kooperatīvs diemžēl nevar atļauties tādu speciālistu algot.

– Vai varam runāt arī par bioloģiskajiem ābolu audzētājiem?

– Bioloģiskie ābolu audzētāji, protams, ir. Patlaban arī vienam mūsu LPKS biedram ir pārejas periods no integrētās audzēšanas uz bioloģisko. Tikai jautājums – kur ir šī bioloģiskā produkcija? Es vismaz nezinu, kur tā meklējama.

Man pašam ne vienmēr ir izprotama cilvēku filozofija. Ir tādi, kuri domā – ja dārzā neko nedara, tad izaug bioloģiskā produkcija. Patiesībā bioloģiskajā dārzā ir jāstrādā daudz vairāk nekā integrētajā, ja ir vēlme iegūt kvalitatīvu produkciju. Protams, āboli jau izaug jebkurā dārzā, bet vai tos var saukt par tirgus preci? Es, piemēram, nepirkšu kaut kādu mazu slimīga paskata augli tikai tāpēc, ka tas skaitās bioloģiskais.

Veikalos nereti redzam importa bioloģiskos augļus, kas, starp citu, mēdz izskatīties pat labāk nekā mūsu integrēti audzētie. Protams, arī bioloģiskajiem ir pieejami augu aizsardzības līdzekļi, bet tie ir ļoti dārgi un ne katrs tos var atļauties. Respektīvi – Latvijā bioloģiskais faktiski nevar pārdot savu produkciju par tādu cenu, kas ne tikai nosegtu tās pašizmaksu, bet ļautu arī kaut nedaudz nopelnīt. Mūsu tirgū nav tādas pirktspējas.

Ābele ir dzīvs organisms, kas mēdz slimot un ko mēdz bojāt dažādi kaitēkļi. Ar to ir jācīnās neatkarīgi no tā, vai strādā ar integrētām vai bioloģiskām metodēm. Jautājums – cik dārgu šīs problēmas risinājumu katrs var atļauties?

– Vai LPKS ir domājusi arī par iespēju kooperēties kādas dārzkopju tehnikas iegādē un izmantošanā?

– Arī šajā jautājumā svarīgs ir attālums starp saimniecībām, turklāt tehnika konkrētu darbu veikšanai visām saimniecībām parasti vajadzīga vienā un tai pašā laikā. Piemēram, smidzināšana. Tāpēc šajā jomā kooperēšanās īsti nesanāk. Ja nu vienīgi runa varētu būt par zaru griešanu, kas nav tik strikti piesaistīta laikam.

Pats esmu savlaik vedis savus ābolus šķirot pie kolēģa, jo ābolu bija daudz un paši ar savu šķirošanas līniju vairs netikām galā. Tagad gan esmu šo problēmu atrisinājis – pieņēmu darbā šķirotāju.

Faktiski visām mūsu saimniecībām ir iegādāta pašiem sava nepieciešamā tehnika.

Klimata izmaiņas gan liek domāt par laistīšanas iekārtu uzstādīšanu, bet tā tiešām ir dārga investīcija, jo ar iekārtu vien jau nekas nenotiks, ir jādomā, kā tikt pie ūdens. Vai nu jāveido dziļurbums, vai jārok dīķis. Tā ir vesela nopietnu darbu virkne, kas maksā naudu. Bet par to ir jādomā, nevaram cerēt tikai uz kompensācijām. Tās tāpat nekad nesegs reālos zaudējumus. Nupat Lauku atbalsta dienests paziņoja, ka pagājušās sezonas sausuma radīto seku kompensēšanai izdalīti 4,4 miljoni. Izdalot ar hektāru skaitu, sanāk mazāk nekā 5 eiro par hektāru. Ko ar šādu summu var kompensēt? Neko! Tāpēc vienīgā izeja ir nopietni domāt, kā iegūt normālu ražu, ko var pārdot.

– Kādas pie mums ir vidējās ābolu ražas?

– Pērn bija rekordraža – ap 20 tonnu no hektāra. Bet vidēji tā ir 10–15 tonnas. Daudz kas atkarīgs no dārza atrašanās vietas, no laik­apstākļiem konkrētajā vietā un, protams, no dārza kopšanas. Diemžēl mūsu augļkopjiem ir tendence slēpt patiesās ražas, tāpēc tā statistika ir tāda, kā ir. Protams, savas ražas nevaram salīdzināt ar poļu iegūtajām – tur ievāc pat 50–70 tonnas no hektāra! Jā, tur ir cits klimats, citas šķirnes, lielāks stādījumu blīvums.

– Ko audzējat savā augļu dārzā?

– Šobrīd man ir apmēram 10 ha liels dārzs, ražojošie ir 6,5 ha. Pirms trim gadiem vēl 1 ha platībā iestādīju bumbieres un 2 ha – ābeles. Neesmu starp tiem, kuriem patīk aizrauties ar hektāru palielināšanu. Labāk mazāks, bet intensīvāk ražojošs dārzs – gan investīcijas mazākas, gan tas vieglāk kopjams, gan darbaspēka vajadzība mazāka.

Šķirņu sortiments nav plašs. Audzējam vasaras šķirni ‘Konfetnaja’, poļu šķirni ‘Ligol’, arī ‘Auksi’, ‘Lobo’, ‘Anteju’, ‘Sinap Orlovskij’, ‘Belorusskaja Maļinovaja’. Bumbieres – ‘Belorusskaja Pozdņaja’. Lielākos apmēros bumbieres audzēt ir diezgan problemātiski, jo augu aizsardzības līdzekļu klāsts augļkopībā šobrīd jau katastrofāli samazinājies, bet bumbierēm insekticīdi ir diezgan aktuāli.

– Kāds un vai varētu būt pozitīvais efekts no abu ābolu un bumbieru audzētāju kooperatīvu apvienošanās?

– Grūti pateikt. Ja runājam par sadarbību ar lielveikaliem, tad, arī apvienojoties vienā lielākā kooperatīvā, mēs diezin vai viņiem varēsim diktēt savu cenu. Jo bez mums tāpat būs arī citi piegādātāji, kuri, visticamāk, nosauks zemāku cenu. Galvenais – lai to preci kāds paņem un pārdod! Tādējādi paši audzētāji nereti nosit cenu un tad paši brīnās. Turklāt nav arī tā, ka zemākas cenas gadījumā tiek pārdots ievērojami lielāks produkcijas apjoms. Cik nu cilvēki pērk tos ābolus, tik pērk. Cena ne vienmēr ir noteicošākais faktors. Lielveikalus gluži labi apmierina, ka piegādātāji ir vairāki. Viņiem ir brīvākas rokas, viņi var ar šiem piegādātājiem spēlēties.

Jāatzīst, ka esam ļoti sadrumstaloti, tāpēc ir grūti savstarpēji vienoties par daudzām lietām. Ir tirgi, kuros var startēt tikai ar pietiekami lielu produkcijas apjomu, kas vienam audzētājam nav pa spēkam.

Vairāk lasiet žurnāla Agro Tops jūnija numurā

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.