CILVĒKSTĀSTS. Vienīgā sieviete rallijkrosa BMW klasē – Marta: “Mans tētis ilgu laiku nebija gatavs tam, ka es pati sēžos pie sacensību mašīnas stūres…” 0
19 gadus veca, trausla un sievišķīga – vienīgā sieviete, kas rallijkrosa auto sacensībās brauc tik “vīrišķīgajā” BMW klasē. Marta neslēpj – izaugusi trasē, starp sacīkšu mašīnām, jo arī viņas tētis ir autosportists. Un tieši tētis ir arī viņas elks autosportā, kam Marta vienmēr ir gribējusi līdzināties. Trausla tikai ārēji! Nokļūstot trasē savam “sacīkšu zirgam” pie stūres, meitene liek pasvīst pat pieredzējušiem braucējiem. Sarunā Marta atklāj – braucot BMW klasē, viņa grib pierādīt, ka sievietes var braukt tikpat labi kā vīrieši un pat uzvarēt!
Marta atceras, ka tā pavisam apzināti braukt autosportā sagribējusi apmēram 13 gadu vecumā. Un viņas tētis, kurš ir pazīstams autosportists Mārtiņš Starks, tomēr ilgi neesot bijis gatavs tam, ka pie sacīkšu automašīnas stūres sēdīsies meita pati.
“Es izaugu trasē, jau no bērna kājas dzīvojos mašīnās un, protams, ka man tas ļoti iepatikās. Mans tētis pats brauca folkreisā. Un patiesībā bija tā, ka tieši mans tētis ilgu laiku nebija gatavs tam, ka es pati sēžos pie sacensību mašīnas stūres… Atceros, ka autosacensībās mans mīļākais brīdis bija tā saucamā dalībnieku parāde, jo tad viņš man atļāva sēdēt pie stūres un pašai braukt pa trasi – tie bija mani mīļākie brīži,” – stāsta Marta.
Taču paši pirmie Marta soļi braukšanā meklējami vēl senāk – ap 7 gadu vecumu Biķernieku kartingu hallē, kur viņa, būdama maza meitene, devās līdzi tētim un viņa draugiem, kuri bieži brīvdienās brauca uz turieni, lai pabrauktu ar kartingiem. “Un tad pienāca tas vecums, kad es pati varēju braukt. Protams, ka tur bija vēl papildus divi beņķīši salikti, lai man kartings derētu, bet es braucu. Un tā tas sākās – es braucu līdzi tētim uz kartingu halli katru nedēļas nogali. Pēc tam jau bija nākošais posms, kad es “333 trasē” divus gadus gāju kartingu skolā, un pēc tam sāku piedalīties arī kartingu sacensībās. Tad tētis man uz Ziemassvētkiem uzdāvināja Golfu ar 1,6 motoriņu un toreiz viņš man teica: “Ņem to mašīnu, varēsi braukt sprintos. Kad “noklapēsi” šo, dabūsi mašīnu ar lielāku motoru. Un tā arī tas viss sākās,” – meitene atceras.
Pirmās sacensības – bailes un “nav vairs atpakaļceļa”
Visbeidzot Marta startēja savās pirmajās folkreisa sacensībās, būdama vien 13 gadus veca. “Es atceros, ka stāvēju uz “starta”, un mans tētis bija mans “spoteris” (cilvēks, kuram ir mikrofons un austiņas, kurš palīdz autosportistam ar instrukcijām, stāvot no attāluma – red.) un es viņam toreiz austiņās saku: “Man ir bail, es nevaru…”. Es pat neatceros, ko viņš man atbildēja, bet tieši tādas bija manas emocijas pirms starta. Es atceros to, ka man pašai ļoti gribējās braukt, bet līdz galam es nebiju apzinājusies, kāda ir tā sajūta, kad tu stāvi uz starta un tev vairs nav atpakaļceļa. Jā, protams, es varēju palikt uz starta un visi aizbrauktu. Protams, man bija tāda izvēle, tomēr es sevi pārvarēju un izvēlējos aizbraukt. Vislabāk atceros tos pirmos startus, kad man sāka sanākt tos “izcelt”. To, ka dienas beigās jau kādā 3.kvalifikācijā, es “izcēlu” startu un man aizmugurē palika viens vīrietis, ar ko tētis kādreiz brauca kopā, atceros ļoti labi. Tajās pirmajās sacensībās es nobraucu un mans tētis bija nenormāli laimīgs. Pēc tam pie mums uz “boksiem” atnāca tas vīrietis un teica: “Kā tā, es netiku Martai garām!”. Un tā bija ļoti, ļoti forša sajūta, jo tētis kādreiz tētis brauca ar viņu kopā un tagad es biju tā, kas jau brauc ar viņu kopā… Un viņš man nevarēja tikt garām – tās ir tādas sajūtas, kuras es laikam neaizmirsīšu nekad,” – viņa atceras.
Runājot par to, cik gados savu karjeru vajadzētu uzsākt braucējiem, Martai viennozīmīgas atbildes nav, tomēr viņa uzskata, ka šim vecumam būtu jābūt tādam, ka pats braucējs jau ir spējīgs apzināties savas izdarītās izvēles.
“Dažreiz var redzēt tik mazus bērniņus kādos autosporta vai motosporta veidos, ka viņi ir tik mazi, ka viņiem uzliek ķiveri galvā un viņi ar to smagumu vairs īsti nevar nostāvēt, un viņus liek pie stūres. Man šādos brīžos tomēr liekas, ka tie, kas to grib, ir vecāki, nevis bērns pats…
Manam brālim tagad ir 9 gadi, kad es sāku braukt, piedzima brālis. Arī viņš ir izaudzis trasē, un kad viņam bija kādi 4 gadi, viņš sagribēja braukt ar kartingiem. Tomēr tagad viņš ir izaudzis un saka, ka negrib braukt. Un, man šķiet, ka šīs izvēles ir svarīgi respektēt,” – uzskata Marta.
Martas tētis Mārtiņš ir autosportists, taču ko par meitenes nodarbošanos saka viņas mamma?
“Mammai ļoti patīk! Es vēl nebiju piedzimusi, kad mamma pati brauca dragreisā. Taču viņa uztraucas. Un nekad neskatās, kā es braucu… Kad iet sacensību tiešraides, tad viņa cenšas sevi ar kaut ko nodarbināt, lai galva būtu aizņemta ar citām domām, un tikai klausās, ko komentētājs runā. Mamma dažreiz atnāk uz Biķernieku trasi, jo viņa dzīvo netālu. Bet tā, lai viņa speciāli brauktu uz Lietuvu vai Igauniju uz sacensībām, tā nē. Par daudz uztraukuma,” – tā Marta.
Pirmais “kūlenis” un autosporta risks
Nepārprotami, ka neraugoties uz autosacensību drošības prasībām un mūsdienu tehnoloģijām sportistu ekipējumā un mašīnu būves drošībās, motoru sports, protams, var būt bīstams. Gandrīz katrās sacensībās notiek kāda lielāka vai mazāka avārija. Taču gandrīz ikviens autosportists savas karjeras laikā ir “uzmetis kūleni”, arī Marta. Skatītāju tribīnēm tas ir “šovs”, bet ko šajos brīžos pārdzīvo pats sportists?
“Man ilgu laiku nebija tādas īstas baiļu sajūtas, līdz es uzmetu savu pirmo kūleni. Tas notika, šķiet, 2020.gadā un tas bija Igaunijā. Es pati izdarīju trasē kļūdu. Man saslīdēja mašīna, es to nesavaldīju un uzbraucu uz vaļņa un tad jau viss, vairs neko nevar izdarīt – to zina ikviens autosportists. Un bija kūlenis. Tajā mirklī, protams, šoks, bailes. Bet toreiz tā situācija bija tāda, ka es tajās sacensībās braucu divās kategorijās – gan ar bagiju, gan ar mašīnu. Un tas lielais laiks – izvērtēt, kas notika, tā baiļu sajūta, tā nepaspēja izplatīties, jo tas viss notika ļoti ātri. Pēc tā “kūleņa”, mani uzreiz apskatīja “ātrie” turpat trasē, visu pārbaudīja, atzina, ka viss ar mani ir labi un es varu turpināt braukt. Es uzreiz uzvilku otru ķiveri un iekāpu bagijā – bija jau jābūt uz starta. Un es aizbraucu. Man nebija laika analizēt to, kas notika. Protams, kad braucu garām tam līkumam, bija mazliet dīvaina sajūta. Bet visas šīs “baiļu” sajūtas pārsvarā ir tad, kad tu gaidi uz starta. Tev pa galvu maļas simts un viena doma – tur tajā līkumā var notikt tas, bet tur – tas, jo tu nekad nezini, kā šis izbrauciens izvērtīsies. Ir tā, ka es esmu galvā izdomājusi simts iespējamos scenārijus, bet parasti no tā visa nekas nenotiek. Bet visas tās miljons domas no galvas pazūd brīdī, kad tu sagaidi zaļo starta luksoforu. Tad tu sāc braukt un vairāk vispār ne par ko citu nedomā,” – tā Marta.
Vienīgā sieviete BMW klasē
Marta šobrīd aizvada otro sezonu rallijkrosa sezonā pie BMW stūres, braucot ar pakaļpiedziņas automašīnu un trasē par uzvaru cīnoties ar pieredzējušiem braucējiem – tie visi ir vīrieši. Marta Starka ir vienīgā sieviete, kas brauc šajā “vīrišķīgajā” klasē, kas pie tam vēl, rallijkrosā ir viena no vispopulārākajām pēc dalībnieku skaita, klasēm. Bet kā tas sākās, ka viņa izdomāja braukt tieši šajā klasē, jo pirms tam viņa bija izmēģinājusi spēkus folkreisā, braukusi ar bagiju, bet pieredze viņai bija veidojusies tieši ar priekšpiedziņas auto.
“Es gribēju pamēģināt kaut ko jaunu pēc folkreisa. Mans tētis domāja, ka varbūt es varētu pamēģināt startēt rallijkrosā (rallijkross – autosporta veids, kur daļa trases sastāv no grants/ smilšu seguma, bet daļa trases ir asfaltēta – red.). Tētim bija viņa 2014.gada čempiona mašīna “Ford Puma”, ar kuru viņš bija kļuvis par Latvijas čempionu. Tā ir priekšpiedziņas automašīna, ar to mašīnu nobraucu dažus treniņus Latvijā un dažas sacensības – Igaunijā. Izmēģinot savus spēkus ar šo auto, es izdomāju, ka vēlētos pamēģināt braukt ar pakaļpiedziņu, un tā ir BMW klase. Tētis man ilgi teica “nē”. Viņš teica: “Nē, tev nebūvēs pakaļpiedziņu!”. Beidzās sezona, nāca ziema. Un, ja vajag mašīnu uz nākošo sezonu, to ir jāsāk “būvēt”. Pēc divām nedēļām jau mums bija 1.sērijas BMW “bundža” (mašīnas karkass – red.) pie tēta darbā un viss sākās!” – stāstot viņa smaida.
Šobrīd pie BMW stūres rallijkrosā Martai Starkai aizrit otrā sezona, un viņa neslēpj – pirmā sezona ir bijusi ļoti, ļoti grūta. “Sākums tiešām bija grūts. Ņemot vērā, ka es tā īsti nekad nebiju braukusi ar pakaļpiedziņu, bet ar priekšpiedziņu – tas bija milzīgs izaicinājums. Mana pieredze ar pakaļpiedziņu bija viena ziema, kad es vienkārši vizinājos ar BMW pa ledu. Un, te, pēkšņi es “iebraucu” BMW klasē un vispār neko nesaprotu. Visu mācījos no nulles – kā mazs bērns. Dažās sacensībās man bija ļoti labi trases laiki, taču braukt barā es nepratu. Līdz ar to – nekur netiku. Bija trases, kuras man vispār nesanāca izstūrēt, jo pakaļējās piedziņas auto uzvedas pavisam citādi,” – sportiste atceras.
5.maijā Biķernieku trasē ar notika Latvijas – Lietuvas rallijkrosa čempionāta atklāšana ar kuplu skaitu sportistu – pavisam kopā 80. Tas ir pietiekoši, lai skatītāji varētu vērot sīvas cīņas. BMW klasē piedalījās 23 dalībnieki – bija sīvas cīņas, jo autobraucējiem bija līdzīga tehnika, un, galu galā, visu izšķīra meistarība. Biķernieku trase ir leģendāra trase ne tikai Latvijā, bet arī ārpus tās robežām – tā ir pietiekami ātra, uz tās apdzīt sāncenšus ir sarežģīti, trīs tramplīni, āķīgi pagriezieni – šajā trasē uzvar tikai meistarīgākie. Marta Starka – vienīgā sieviete BMW klasē.
“Es šausminājos visu nedēļu pirms tam, ka mēs esam 23 dalībnieki BMW klasē. Tomēr šajā klasē nekad neesam bijuši mazāk par 13. Pa nedēļu es jau biju izdomājusi visādus scenārijus iespējamajam rezultātam. Pienāca sestdiena – treniņu diena, mans draugs (autosportists Ričards Šubeckis – red.) ir mans “spoteris”, bet viņam pašam tajā dienā Igaunijā bija sacensības un viņš netiek. Es biju apjukusi – Ričarda nav, kurš man runātu austiņās, es neko nevaru izdarīt – nesaprotam, ko darīt ar riepām, ko darīt ar spiedienu riepās. Visu to sestdienu nomocījos, braucu tik tikko “zem minūtes”, jo bija sajūta, ka vispār nevaru pabraukt. Loģiski, ka man likās – viss būs slikti. Pēc tam, pēc treniņiem, braucu mājās un biju pārliecināta, ka viss būs svētdien sacensībās slikti, ka nebūs nekāds rezultāts. Bet sestdien vakarā mājās atbrauca draugs, mēs visu izrunājām, svētdien no rīta trasē – laika kontrole. Saregulējām mašīnu, riepas, spiedienu, visu izdarījām. Aizbraucu uz laika kontroli, domāju – nekas labs nebūs… Bet draugs runā austiņās, un es viņam kādā brīdī jautāju – kuri mēs esam? Un viņš man saka – septītie! Septītie no 23! Es biju tik ļoti, ļoti laimīga! Es pati sev neticēju, ka varu to izdarīt. Un tad jau nāca 1.kvalifikācija un es savā grupā nobraucu pirmā! Es pirmā un pieci vīrieši, kas man ir aiz muguras. Meitene viņiem ir priekšā. Tās bija vienkārši neaprakstāmas sajūtas! Pēc tam tētis, kurš bija aizgājis skatīties manu braucienu turpat uz tribīnēm, atnāca uz “boksiem”, un es redzu, ka viņam pat asariņa ir nobirusi… Es redzēju to, cik ļoti lepns viņš ir par mani! Tas bija tāds mans mazais sapnītis, kas nu beidzot ir piepildījies,” – Marta smaida.
Stāstot par savu braukšanas stilu, Marta neslēpj – viņai ir jāiemācās kļūt “nekaunīgākai”: “Agresīva trasē es noteikti neesmu. Tas ir tas, ko man jau otro sezonu mēģina iemācīt. Man norāda, ka es esmu pārāk maiga. Bet man ir tā, ka es vienmēr domāju – ja es izdarīšu kaut ko spēcīgāk, kā tas ir startos, kad visi “izgrūstās”, es kaut ko mašīnai nolauzīšu un tad nevarēšu nobraukt līdz galam. Man svarīgāk ir tikt uz priekšu, nevis kaut ko salauzt.”
Skolā apsmēja par to, ka brauc autosportā…
Marta šobrīd mācās 12.klasē tālmācībā, un pamatskolas laikus neatceras kā pārāk labus laikus, jo, kā izrādās, klasesbiedri, zinot to, ka meitene ir profesionāla autosportiste, viņu par pat apsmējuši.
Marta stāsta: “Skolā, kurā es mācījos līdz 9.klasei, man gāja diezgan grūti. Mani par to apcēla. Puiši mani apsaukāja, teica, ka neesmu meitene, un ka vispār meitenēm autosportā nav vietas. Tas mani ļoti ietekmēja un uz skolu iet man vairs nebija nekāda prieka. Kad pabeidzu 9.klasi, 10.klasē pārgāju mācīties uz citu Rīgas vidusskolu, un tur viss bija pilnīgi pretēji! Man jau toreiz bija tāda “mazā trauma”, ka es sākumā nevienam negribēju stāstīt, ar ko nodarbojos. Bet mana klases audzinātāja izrādījās liela autosporta fane. Un pirmajā vecāku sapulcē, kad ieraudzīja manu tēti, uzreiz visu saprata. Bet viņa bija ļoti atbalstoša. Un arī klasē pret mani bija pavisam citāda attieksme – šie klases biedri mani ļoti atbalstīja, pat nāca uz sacensībām, sēdēja tribīnēs”.
Pucēšanās pirms “gonkām” – skaidra lieta!
Marta nenoliedz, ka ikdienā viņa ir un paliek jauna sieviete, un neuzskata, ka sievišķību kaut kā var “pazaudēt”, jo nodarbojas ar tik vīrišķīgu sporta veidu.
“Nav tā, ka es pati skrūvētu mašīnu. Manas mašīnas mehāniķis ir Ričarda tētis, Normunds Šubeckis – viņš ir tas cilvēks, kurš būvē manu mašīnu, remontē to, dod nenovērtējamus padomus un ir man blakus katrās sacensībās. Kad mēs gatavojamies sacensībām, es nekādus “smagos” darbus nedaru. Ričards, Normunds un mans tētis saka – nē, tu esi meitene, tev tas nav jādara. Mani mīļie vīrieši man vienmēr atgādina, ka esmu meitene. Un, kad sezonas beigās ir tās noslēguma balles, es vienmēr sapucējos – uzvelku skaistu kleitu, kurpes. Un man pat ir bijis tā, ka ballē sportisti mani neatpazīst (smejas). Es zinu, ka ir dažas sievietes braucējas, kuras beigās ļoti izmainās. Viņās vairs nevar redzēt to sievišķīgo. Bet ar mani tā nenotiks. Man patīk sievišķīgas lietas, piemēram, “uztaisīt” nagus, kopš 9.klases es pieaudzēju skropstas. Man tas ir svarīgi – sapucēties pirms sacensībām. Vienmēr pirms “gonkas” es pieaudzēju skropstas, jo mani taču kāds var “nofočēt”, nofilmēt vai nointervēt, un es gribu izskatīties skaisti!” – viņa smaidot stāsta.
Jautāta, kā viņu uztver citi autosportisti – puiši? Vai izturas pret viņu kā pret meiteni vai tomēr izturas pret viņu tāpat kā pret jebkuru citu autosportistu?
“Tāpat kā pret jebkuru citu sportistu. Piemēram, Biķernieku trasē, mēs tur bijām viss bariņš, es, Lenards Lepsis, kurš brauc “Super 2000” klasē, Jorens Ikers, arī “Super 2000” klasē, Bruno Blumbergs “Super Car klasē” – nekad no viņu puses neesmu jutusi kaut ko tādu kā “ak, tu jau meitene, neko nesaproti”. Tā tiešām nekad nav bijis. Nekad neesmu piedzīvojusi to, ka mani “izstumj” no kompānijas tikai tāpēc, ka es esmu meitene. Dažreiz es arī tehniskajās lietās kaut ko nesaprotu, un tad ir pat bijis tā, ka puiši pacietīgi visu izskaidro – kā tas darbojas.
Lai arī autosporta vēsturē ir bijušas veiksmīgas sievietes – autobraucējas, atbildot uz jautājumu, vai viņai ir kāds sportists – elks, kas viņu iedvesmo, Marta nedomājot atbild: “Jā. Mans tētis. Un tagad arī mans draugs – Ričards.”
Martas BMW ar “Hello Kitty” un Spandžbobu
Martas Starkas sporta BMW atpazīstams pēc sarkanā mašīnas “purna” un baltās krāsas aizmugures, taču viņas sacīkšu “zirgu” rotā arī kādas visai sievišķīgas un pat bērnišķīgas detaļas – Hello Kitty un multeņu varonis Spandžbobs. Marta stāsta, ka mašīnas dizainu uz datora uztaisījis Ričards, tās detaļas ir no stiklšķiedras, bet priekšējā, sarkanā daļa, ir nolīmēta ar plēvi.
“”Hello Kitty” uz mašīnas – tas bija vienkārši tāds joks, ka pie stūres brauc meitene. Uz mašīnas “spārniem” abās pusēs ir “Hello Kitty” uzlīmes, bet aizmugurē uz bagāžnieka ir Spandžbobs. Tur viņš ir tāpēc, ka es vēl joprojām, savos 19 gados mīlu paskatīties šo multeni – man tā ļoti patīk. Un tā Ričards izdomāja, ka būs vien arī tas Spandžbobs jāuzlīmē uz mašīnas,” – viņa smejas. – “Skatītājiem jau tieši patīk, ka mašīna ir ar kaut ko pamanāma. Neviens uz trases neredz neizteiksmīgu mašīnu, bet kādu spilgtu ar kādiem īpašiem elementiem – pamana un atceras.”
Kādi ir Martas nākotnes plāni autosportā, cik ilgi viņa plāno braukt pie sacensību auto stūres?
“Tik ilgi, kamēr tētis varēs to atļauties un finansēs mani. Jo es labi apzinos, cik tas ir dārgs hobijs. Pagaidām es nezinu, kas man būtu jāizdara, lai es pati varētu maksāt par savām sacensībām, jo tas diemžēl ir ļoti, ļoti dārgi. Tētis mani vienmēr ir lutinājis, bet tā nu ir sanācis, ka tā mana aizraušanās ir no “dārgā” gala,” – smaida Marta. – “Es pavisam noteiktu zinu, ka es nebūtu tur, kur es esmu bez sava tēta – liels paldies viņam par to, ka es varu darīt to, kas man patīk, ka es varu braukt sacensībās! Tāpat sirsnīgs paldies manam mehāniķim, manam skolotājam – Normundam Šubeckim un manam “spoterim” Ričardam – bez šiem trim cilvēkiem manis auto sacensībās nebūtu.”
Marta arī neslēpj – viņas sapnis ir iekļūt sezonas kopvērtējumā BMW kategorijā TOP 3 sportistu vidū: “Sākumā es gribētu kādā “gonkā” uzkāpt uz pjedestāla, bet nu tāds lielais sapnis ir par kopvērtējuma trijnieku… Es gribu pierādīt tiem vīriešiem, ka sievietes arī var braukt autosportā un braukt labi. Visās citās klasēs ir jau bijušas sportistes sievietes, bet BMW klasē nē. Vienīgā klase, kur vēl rallijkrosā nav braukusi neviena sieviete, ir “Super Car” klase. Ir tā, ka tad, kad tu esi tādā vīriešu sportā, tad gribas parādīt, ka tas nav tikai “veču sports”. Jo dažreiz ir tā, ka vīrieši savās sarunās runā apmēram tā – ai, tā jau tikai meitene, “ielikšu” pa sāniem un aizbraukšu priekšā. Es gribu, lai mani trasē “nešķiro”, ka esmu meitene, es gribu, lai ar mani rēķinās kā ar sportistu!”
Martas Starkas sasniegumi autosportā:
“Baltic Time Attack” (minišosejas sacensības) – 2.vieta kopvērtējumā
1.vieta divus gadus pēc kārtas Folkreisā “dāmu kategorijā”
3.vieta Rallijkrosā “Junioru klasē”
Atkal uz starta!
Tuvākās sacensības, kur varēs satikt Martu un atbalstīt ne tikai viņu, bet arī citus sportistus, norisināsies Jēkabpils “Baronu trasē” 19.maijā.
Visu rallijkrosa sezonas sacensību kalendāru var atrast mājas lapā www.rallycross.lv sadaļā “kalendārs”.
