Dombrovskis: Mācīsimies samērot vēlmes ar iespējām 0
“Latvijas Avīzes” redakcijā viesojās Ministru prezidents VALDIS DOMBROVSKIS (“Vienotība”). Viņa vadītā valdība 25. oktobrī atzīmē pirmo gadadienu kopš apstiprināšanas 11. Saeimā. Ar premjerministru sarunājās Voldemārs Krustiņš, Guntars Kļavinskis un Egils Līcītis.
V. Krustiņš: – Kas šodien ir jūsu galvenais darba objekts?
V. Dombrovskis: – Trīs būtiskas lietas. Pirmā – pabeigt darbu pie 2013. g. valsts budžeta. Otrā – vēl šomēnes pieņemt valdības lēmumu un nosūtīt Saeimas izskatīšanai Nacionālo attīstības plānu. Trešā lieta, kam jāturpinās arī nākamgad, – sagatavoties Latvijas iestājai eirozonā.
– Vai Lietuvas vēlēšanu rezultāti jūs ne drusciņ nenodarbina?
– Lai gan jāsagaida vēlēšanu otrās kārtas rezultāti, ir skaidrs, ka pārmaiņas Lietuvā būs. Būs jauna, vairāk kreisi orientēta valdība, taču es neparedzu nekādus būtiskus pagriezienus mūsu divu valstu sadarbībā. Jau iepriekš Viļņā bijušas sociāldemokrātu valdības, un arī ar tām Latvija ir strādājusi. Arī turpmāk Baltijas valstu vienotība, sadarbība piederēs pie mūsu būtiskiem jautājumiem.
– “Vienotībai” kā partijai Lietuvas notikumi tātad neraisa lielus uztraukumus?
– Tā bijusi Lietuvas vēlētāju suverēna izvēle, un no valdības viedokļa savukārt ir svarīgi saglabāt Baltijas valstu solidaritāti.
– Un pret jums nekāda kreisā fronte nenostāsies?
– Tā varētu teikt.
Valdībā sarunas par budžetu ir pietiekami sarežģītas, taču pēdējās nedēļas iezīmējies progress, kurā visas puses paudušas vēlmi panākt vienošanos par budžetu, pieturoties pie plānotajiem budžeta deficīta skaitļiem.
– Tātad – budžeta pieņemšanas peripetijas diezin vai apdraud jūsu valdības darbu un pastāvēšanu. Nacionāli noskaņotie it kā kaut ko teikuši par valdības gāšanu, taču, ja viņiem drusku paiesies pretī, tad jau neko negāzīs?
– Tā ļoti gribētos cerēt. Tomēr par budžetu laikam jāparunā vairāk. Vispirms – ka šā gada budžeta grozījumi un nākamā gada budžets ir pirmie, kad atkal sākam dalīt papildu līdzekļus. Situācija ir mainījusies, jo nav jāspriež, kā konsolidēt, bet kā finansēt prioritātes. Taču tamdēļ apetīte aug tik strauji, ka vēlmes tālu pārsniedz reālās iespējas, un divas trešdaļas no visiem pieprasījumiem bijām spiesti noraidīt. Iezīmētās prioritātes savukārt papriekš attiecas uz ekonomikas attīstību – nodokļu, tajā skaitā darbaspēka nodokļu, samazināšanu, finansējuma novirzīšanu ES fondu apguvei. Tas ir lielākais ārējā finansējuma avots, kas ļauj nodrošināt ekonomikas attīstību – ar uzņēmējdarbības atbalstu un virkni infrastruktūras projektu īstenošanu. Otrā prioritāte ir daudzkārt pieminētā demogrāfija. Tai ir vairāki budžetā iekļauti pasākumi: māmiņalgu griestu dubultošana, piemaksu personām, kas kopj bērnus, dubultošana, mātes un bērna veselības, reproduktīvās veselības programmas. Vēl notiek diskusijas par citu pasākumu atbalstīšanu, bet kopumā demogrāfijai budžetā ir ielikti 38 milj. latu. Trešā prioritāte ir pakāpeniska algu palielināšana sabiedriskajā sektorā pēc tam, kad bijuši jāpiedzīvo tik lieli algu samazinājumi. Pirmā kategorija, kam ir šis pielikums, ir pedagogi – viņi to saņem jau no 1. septembra. Tālāk tā ir iekšlietu sistēma ar augstākām policistu, ugunsdzēsēju un robežsargu algām, tieslietu sistēma ar tiesu, ieslodzījuma vietu pārvaldes darbinieku algām, labklājības sistēma ar sociālās aprūpes centru darbinieku algu paaugstināšanu. Budžeta deficīts tiek samazināts no 1,9% līdz 1,4% no IKP. Te varētu rasties jautājums, kāpēc tieši šāds samazinājums? Vai ar mazāku deficīta samazinājumu nebūtu vēl vairāk naudas, ko tērēt? Starptautiskā aizdevuma programmas laikā uzņēmāmies saistību ik gadu mazināt budžeta deficītu par pusprocentu no IKP. 2013. g. budžets tāpēc lielā mērā ir tests, kā Latvijas politiķi pastāvīgi spēj atbildīgi īstenot fiskālo politiku, vai atkal metīsies gāzēšanā līdz grīdai. Vēl viena problēma ir, ka 2014. un 2015. gadā mums jāveic parādu pārfinansēšana, ikgadēji vairāk par miljardu latu.
– Jāpārfinansē – jāaizņemas no jauna? Lai samaksātu parādu?
– Jā, un atkarībā no mūsu spējas ievērot fiskālo disciplīnu ir paredzamas procentu likmes, par kādām spēsim veikt pārfinansēšanu. Ja aizņemamies par 5% gadā, nevis 4%, tad šis procents nozīmē pārmaksāt vienā gadā 38 miljonus latu.
Sarēķiniet – tādā gadījumā valdība par desmitgadīgiem vērtspapīriem pārmaksā 380 miljonus latu valsts naudas. Līdz ar to, nepieturoties pie fiskālās disciplīnas mērķiem šodien, mēs vēlāk atkal varēsim vien brīnīties, kāpēc nepietiek naudas, lai īstenotu dažādas cēlu mērķu vadītas programmas.
Nākamajā budžetā pāri par 250 miljoniem latu mums jāmaksā tikai procentos vien. Vēl pirms gada plānojām, ka šī summa būs 280 miljoni latu, taču esam panākuši 30 milj. latu ietaupījumu tikai tāpēc, ka mazinās budžeta deficīts, un Latvija spēj aizņemties par zemākiem procentiem. Ja šodien Latvijas valsts vērtspapīru likmes mazinās, tad rīt tas var strauji mainīties, kolīdz atteiksimies no disciplinētas fiskālās politikas. Tāpēc es nevaru piekrist, ka politikā vienmēr ir jāatrod tūkstoš veidu, kā visus padarīt laimīgus uz nodokļu maksātāju rēķina. Redziet, kādam tomēr jādomā par finansējuma jautājumiem, un šie apstākļi jāpatur prātā. Arī “Vienotība” vai arī es gribētu tērēt vairāk daudziem skaistiem mērķiem, taču to nevar darīt nepacietīgi, neņemot vērā budžeta reālās iespējas. Mēs tomēr cenšamies ievērot reālijas un fiskālo disciplīnu, līdz ar to nepārmaksājot naudu procentos un pēc tam iegūstot līdzekļus skaisto mērķu sasniegšanai. Tagad ļoti populāri spriest, kā igauņi to un šito dara labāk, un par to daudz kam jāpiekrīt. Tad jāskatās, kāds tam iemesls. Un iemesls ir, ka Igaunijas politiķi bijuši pacietīgāki un tālredzīgāki, jau 80. gadu sākumā pieņemot lēmumu par valsts budžeta sabalansēšanu, un pie tā pieturējušies, cik spējuši. Rezultātā viņi nemaksā 250 milj. latu aizņēmuma procentos, bet virza šos līdzekļus dažādām vajadzīgām lietām. Tiek novērtēta arī Igaunijas finansiālā stabilitāte, viņiem ir vieglāk piesaistīt investīcijai. Ja nu gribam mācīties no kaimiņu pieredzes, tad pirmais, kas jāmācās, – samērot vēlmes ar iespējām.
E. Līcītis: – Vai kaut kā plānojat segt arī pamatparādus, vai to atdošana, kā saka, paliek nākamajām paaudzēm?
– Parādus var atdot, kad budžetā ir pārpalikums. Reāli raugot, tas brīdis varētu pienākt 2015. – 2016. g., ne ātrāk. Un arī tad, ja atkal negāzēsim līdz grīdai.
V. Krustiņš: – Tas ir, ja pastāvēs Dombrovska valdība un jūsu virzītā politika.
– Jā, šādu politiku esam īstenojuši līdz šim un pie tā arī pieturēsimies.
E. Līcītis: – Un uz to laiku jūs jau būsiet Eiropas Komisijas priekšsēdētājs.
– Tā arī ir tāla, gribētu teikt, neskaidra nākotne.
V. Krustiņš: – Protams, politikai ir jābūt tālejošai, bet ar naudas izdošanām ir tā, ka šur tur vajag ietaupīt, bet šur tur – ieguldīt. Cilvēki apsver, ka jāsāk gatavoties valsts simtgadei, un pirms mūsu sarunas jautāju komponistam Mārtiņam Braunam kultūras cilvēka viedokli – vai būtu pareizi jautāt premjeram, ka jāsāk plānot svētku pasākumus un ieplānot tiem līdzekļus? Jā, komponists apstiprināja – simfonijas nevar uzrakstīt pāra nedēļu laikā, bet man, piemēram, liekas traģiski, ka 20 gadu laikā valsts nekādi nav spējusi iedalīt līdzekļus Nacionālās enciklopēdijas izdošanai. Jā, tā būtu prāva summa, bet vai no jums varam saņemt solījumu gādāt vairāk par tādām kultūras, vēstures lietām? Ja ne solījumu, tad vismaz cerību?
– Kultūrai kopumā jau ir piešķirti un vēl paredzēti samērā lieli papildu līdzekļi. Tās ir gan kultūrizglītības iestāžu pedagogu algas, gan tradicionālo pasākumu, teiksim, Dziesmu un deju svētku, sarīkošana vai vienreizējs pasākums – “Rīga – 2014. gada Eiropas kultūras galvaspilsēta”.
Naudu dosim kultūras objektiem: ieskaitot Muzeju krātuves izveidi, ieskaitot to, ka valstij acīmredzot būs jāiesaistās ar līdzfinansējumu Nacionālā mākslas muzeja renovācijā, ieskaitot Jaunā Rīgas teātra remontu. Kas attiecas uz minēto ierosmi par Nacionālās enciklopēdijas izdošanu, tāda iniciatīva līdz šim nav no Kultūras ministrijas nākusi.
– Nav nākusi?
– Nē.
– Bet jums ir veseli divi padomnieki – bijušie kultūras ministri!
– Es pats domāju, ka iniciatīvu par Nacionālas enciklopēdijas izdošanu var vērtēt. Tas būtu vērtīgi un derīgi, bet jāatrod, kas uzņemtos ne vien rosināt, bet arī koordinēt un uzrakstīt šādu fundamentālu izdevumu.
– Jā, to nevarētu nodot kādu pašdarbnieku rokās, jo enciklopēdija, tāpat kā Opera, ir viena no suverēnas valsts pazīmēm, tāpēc izdošanai vajadzētu notikt valdības aizbildniecībā un apgādā.
E. Līcītis: – Publiski un politiski apspriests Nacionālais attīstības plāns (NAP). Kāds ir jūsu vērtējums par pagaidām tapušo redakciju un kā vērtējat izskanējušās kritikas un pārmetumu pamatotību? Tā vien liekas, ka daži resori grib arī NAP izveidot kā savu vēlmju sarakstu – tāpēc pieprasījums pieckārt pārsniedz iespējas, ko 2014. – 2020. gadā Latvija varētu gūt no Eiropas fondiem. Savukārt eiroparlamentārietis Godmanis mūs nesen darījis uzmanīgus, ka pirms naudas piešķīruma Eiropas Komisija prasīšot atskaiti, kā nauda izlietota par iepriekšējo pārskata periodu. Bet vai kāds skaita, cik lietderīgi tas noticis?
– Par NAP. Pozitīvi ir, ka notiek ļoti nopietnas debates, kā Latvijai attīstīties turpmākos septiņus gadus. Tās nav vienkāršas debates, jo pareizi minējāt, ka intereses ir daudz un dažādas. Bet nav gluži tā jāuzskata, ka – ja tevis nav NAP, tad tevis nav vispār. Nav jācenšas par varītēm iesprausties ar savu prioritāti septiņgades plānā. Jūs zināt, kā ir: ja prioritāte ir viss, tad beigās prioritāte nav nekas. Ja NAP mēģinātu iztaisīt kā vēlmju sarakstu un iekļaut visu, ko vien kam vajag, tad pārmetumu būtu mazāk. Taču tad šāds vēlmju saraksts nebūtu nekā vērts. To ieliktu plauktā un aizmirstu, jo to nebūtu iespējams finansēt. Tāpēc uzdevums ir vēlmes par 17 – 19 miljardiem latu “iespiest” reālajā summā, kas paredzēta NAP īstenošanai septiņos gados un kura svārstās no trim līdz četriem miljardiem.
Skaidrs, ka jebkurš, kura interesi tur neiekļaus, teiks, ka gan NAP, gan izvēlētās prioritātes, viņaprāt, ir nepareizas. Tajā pašā laikā mēs gribam izvirzīt prioritātes, taču to skaits pēc definīcijas ir ierobežots un ar to jārēķinās. Tāda ir mūsu pieeja NAP veidošanā, to šomēnes gribam apstiprināt valdībā un virzīt dokumentu uz Saeimu.
– Kāds tad ir jūsu NAP vērtējums – labs darbs, kas padarīts?
– Manuprāt, jā, kaut gan līdz galarezultātam vēl paredzamas asas diskusijas par finansējumu. Taču izvirzītās prioritātes atbilst Latvijas ilgtermiņa mērķiem. Zināmā mērā šī vidējā termiņa programma ir pakārtota ilgtermiņa mērķu programmai “Latvija 2030”. Tas būs arī mūsu būtiskākais dokuments sarunās par to, kur nākamajā ES fondu plānošanas periodā varēsim tērēt līdzekļus, ko piešķirs Eiropa. Še svarīgi, pirmkārt, lai NAP pieņemtu savlaicīgi. Ja brauksim uz Briseli, kur stāstīsim, ka naudu vajag vairāk, bet vēl neesam izšķīrušies, kur to gribam tērēt, tad tā nebūs ļoti spēcīga sarunu pozīcija. FM vajadzēs skaidru mandātu, risinot sarunas par septiņu gadu finanšu perspektīvu. Otrkārt, mums jāpatur prātā, kādiem mērķiem un pasākumiem paredzēsim ES līdzekļus. Šī nauda būs ļoti būtisks NAP finansējuma avots, un, ja ieplānotais nesakritīs ar to, kādiem mērķiem var izmantot ES fondus, tad briseliešu atbilde var būt – ļoti jauki, ko esat saplānojuši, un to paši arī finansējiet, jo ES nauda tam nav paredzēta. Runājot par līdzšinējo tēriņu izmantojumu, arī tas būs svarīgs aspekts sarunās par nākamo budžetu, lai tas netiktu mazināts. Jā, viens kritērijs būs – kā veicies ar ES fondu apguvi. Mūsu rezultāti nav slikti – esam 4. vietā pēc apguves starp 12 jaunajām dalībvalstīm. Šajā ziņā pārspējam daudzas dalībvalstis, kurām nākamajā periodā paredzēts palielināt līdzekļu piešķīrumu.
Savukārt Baltijas valstīm tiek plānots šo apjomu samazināt. Par to mums būs stingras iebildes, un prasīsim nodrošināt īpašu risinājumu, pamatojoties uz to, ka 2008. – 2010. gadā bijām starp valstīm, kuras piedzīvoja recesiju.
V. Krustiņš: – Sakiet, kāda pēc NAP uzrakstīšanas varētu būt Pārresoru koordinācijas centra (PKC) tālākā misija? Vai Krieviņa kunga birojs kontrolēs plāna izpildes gaitu?
– PKC būtiskākais, bet ne vienīgais uzdevums bija NAP izstrāde. Jā, tālāka funkcija būs plāna izpildes uzraudzība, kā arī darbs pie citiem plānošanas dokumentiem. Tas izriet no centra nosaukuma – koordinēt nozaru un ministriju intereses, jo iepriekšējos plānošanas periodos esam saskārušies ar to, ka no vienas nozares resora to izdarīt ir samērā grūti. Tas jādara centralizēti, un PKC atrodas tiešā premjera pakļautībā. Tad daudzos gadījumos ir vieglāk strādāt, saprotot, ka ir šis premjera mandāts.
– Vai tādā gadījumā PKC nav jāpieņemas spēkā, teiksim, kļūstot par pastāvīgu plānošanas iestādi?
– Tā jau ir pastāvīga iestāde tajā ziņā, ka premjeri var mainīties, bet PKC tiks pārmantots. Viņu pilnvaras ir pietiekami plašas, lai īstenotu dotos uzdevumus.
– Ar Valsts prezidentu esot pārrunājuši ierosmi veidot Valsts zemes fondu. Šis pasākums ir svarīgs, daudzus lauku cilvēkus un sabiedrību interesējošs. Taču – vai šī fonda dibināšana netiks birokrātiski ievilcināta?
– Valsts prezidents kopā ar zemkopības ministri ir parakstījis “Rīkojumu nr. 5” par šī fonda izveidi, un ZM veic sagatavošanas darbus, lai uzņemtos šīs lietas īstenošanu un pārraudzību. Mērķis ir saglabāt lauksaimniecības zemi kā nacionālo bagātību, apsaimniekot valstiskā līmenī, nododot zemniekiem lietošanā. Savā ziņā tā ir reakcija uz vērojamo masveida zemes izpirkšanu, un tā nav vienīgā programma, kas darbojas. “Latvijas valsts meži” (“LVM”) nesen sāka meža zemju uzpirkšanu, jau ir iegādāti pāri par 350 ha, un tālāk tas notiks lielākā apjomā. Ir lauksaimniecības zemju kreditēšanas programma ar iespēju zemniekiem ar atvieglotiem noteikumiem ņemt aizdevumus, lai paplašinātu saimniecību platības.
Tam ir piešķirti 10 miljoni latu, bet redzams, ka pieprasījuma dēļ, visticamāk, būs jālemj par nākamo 10 milj. latu piešķiršanu. Par Valsts zemes fondu runājot, domāju, ka tas sāks strādāt noteiktajos termiņos bez kavēšanās.
– Bet vai arī Zemes fondam būs pietiekama summa zemju iegādei?
– Risinājums varētu būt līdzīgs kā ar meža zemēm, kad to iegādei ļāvām samazināt “LVM” dividendes budžetam maksājamo summu. Eksperti meklē līdzīgu mehānismu, iespējams, sākumā atlicināsim summu, kas nav milzīga, taču to pakāpeniski varēs kāpināt.
– Vai nav iespējams, ka aramzemju saglabāšanai virza naudu, ko valsts paredzējusi aizņemties no iedzīvotājiem par izdotajām krājobligācijām?
– Šis aizņēmums pamatā tiks novirzīts budžeta deficīta segšanai. Mēs joprojām tērējam vairāk nekā ieņemam, un deficīts jānosedz. To dara aizņemoties, līdz ar to aizņēmumu naudu nevar sasaistīt un virzīt lauksaimniecības zemju tiešam iepirkumam. Krājobligācijām ir viens pamatmērķis – dot reālu iespēju arī iedzīvotājiem piedalīties valsts finansēšanā un par to pelnīt procentus. Tas ir ieguldījums, kas atkarībā no termiņa ienes augļus, un šis ir finanšu instruments, ko iespējams iegādāties internetā pa tiešo, tajā skaitā no Valsts kases, iztiekot bez liekām komisijas maksām. Krājobligācijas drīkstēs pirkt arī par pavisam nelielām summām, laika gaitā iedzīvotāji varēs salīdzināt, kādas ir šīs un kādas ir banku depozītu likmes un tad izdarīt savus secinājumus un izvēli.
E. Līcītis: – Premjerministr, kādi ir secinājumi par jūsu vadītās trešās valdības viena gada darbību? Šajā laikā vienam otram ministram nācies piedzīvot arī grūtākus brīžus, līdz pat demisijas draudiem, un tāpēc sveraties ieviest kādas pārmaiņas kabineta sastāvā un kursā?
– Ja paraugās uz valdības pirmo gadu kopumā, man gribētos koncentrēties uz atskaiti par padarīto, ne tik daudz spriest, cik un kuram ministram pamatoti prasījuši atkāpties.
Gads bijis sarežģīts, taču Latvijai izdevās sekmīgi pabeigt starptautiskā aizdevuma programmu un atgriezties pie izaugsmes. Šobrīd Latvija ir visstraujāk augošā ekonomika ES ar 5,9% IKP pieaugumu pirmajā 2012. g. pusē. Daudz padarīts, stabilizējot valsts finanses, paaugstinot kredītreitingus un samazinot procentlikmes, ko maksājam parādu apkalpošanā.
Pēctecībā turpināti iepriekšējo valdību noliktie pasākumi – pirmkārt, ēnu ekonomikas apkarošanā. Pēc principa “labāk vēlu nekā nekad” tika ieviestas nulles deklarācijas. Šo lēmumu vajadzēja pieņemt 1992., nevis 2012. gadā. Diemžēl šie gadi pagāja ar nepārtrauktām atrunām, kāpēc to nevar izdarīt. Tagad tomēr ir zināms atskaites punkts, lai VID sekmīgāk kontrolētu fizisku personu legālo ienākumu atbilstību izdevumiem. Tikpat būtisks pasākums ir t. s. uzņēmēju “baltais saraksts”, kurā iekļauti godīgie nodokļu maksātāji, kam tādējādi ļauts samazināt administratīvo izdevumu slogu. Šā gada laikā pieņēmām Latgales atbalsta programmu, ar kuru divu gadu laikā novirzīsim vairāk nekā 80 miljonus latu reģiona attīstībai. Tas nozīmēs atbalstu uzņēmējdarbībai, reģiona ceļu un infrastruktūras sakārtošanu. Daudz nācās nodarboties saistībā ar februārī notikušo Lindermana–Ušakova referendumu, kurā sabiedrība pateica skaidru nē divvalodībai Latvijā. Balstoties uz šo negatīvo pieredzi, tika sagatavota programma sabiedrības saliedētības veicināšanai. Ar to visu gan redzam, ka šī ideoloģiskā cīņa turpinās un nav beigusies. To parāda kaut vai “PCTVL” iniciatīvas attiecībā uz pilsonības nulles variantu. Ceru, ka to atbilstoši izvērtēs un šis jautājums netiks virzīts uz referendumu. Tas ir CVK kompetencē, bet tas arī skaidri pierāda, ka mums būs jāstrādā sabiedrības saliedēšanas virzienā. Noslēdzot uzsvēršu, ka valdība lielāku nozīmi piešķīra un piešķirs demogrāfisko problēmu risināšanai – īsumā tās ir galvenās lietas, ar ko mums nācies nodarboties.
V. Krustiņš: – Vēl tikai, lūdzu, izskaidrojiet, ko jūs domājat ar vārdiem “saliedēta sabiedrība”? Šeit taču beidzot jāatzīst, ka Latvijā dzīvo viena daļa cilvēku, kas šo valsti neatzīst un negrasās atzīt!
– Manis minētie saliedēšanas pasākumi savā ziņā ir domāti arī kā pretpasākumi šāda veida darbībām – šķelšanai, konfrontācijas uzkurināšanai un valsts noliegšanai. Tā ir un būs nopietna ideoloģiskā cīņa, jo ir grupas, kas pretojas un nav ieinteresētas vienotā sabiedrībā. Bet tamdēļ mums jāparāda, ka tas ir margināļu, nevis sabiedrības lielākās daļas viedoklis.
