Dzīvās bildes nākamībai. Armands Kalniņš recenzē iestudējumu „Baltiešu armija” Nacionālajā teātrī. 9
Armands Kalniņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Režisora Reiņa Suhanova Nacionālā teātra Jaunajā zālē iestudētā izrāde “Baltiešu armija” ir tapusi pēc mākslinieka Edgara Ozoliņa piezīmju motīviem un viņa darbu daudzveidīgajā stilistikā. Svarīgi gan piebilst, ka viņš ir bijis ne tikai karikatūrists.
Domājams, ka viņu visai labi atceras kā padomju laikam ļoti drosmīgās, pat “šokējošās” grāmatas “Mīlestības vārdā” tiešo un tolaik par neierasti atklātām uzskatīto ilustrāciju autoru. Ozoliņš ir ilustrējis bērniem un jauniešiem domātas grāmatas. Taču, kā izrādās, viņam ir bijusi arī slēptā daiļrade, sava veida “nakts domas”, ar kurām viņa dzīves laikā publiski gudrāk bija nedalīties.
Savukārt scenogrāfa un režisora Reiņa Suhanova iestudējumi un telpu iekārtojumi nekad nav bijuši parasti/formāli. Ne vienmēr viņš ticis adekvāti saprasts un, iespējams, laiku pa laikam nav izdevies īstenot iecerēto pilnībā vai citiem viegli uztverami, taču domāšanu rosinoši un perspektīvi šie veikumi gan ir bijuši.
No scenogrāfijas darbiem noteikti jāpiemin vismaz Valmieras teātrī tapušās izrādes – gaišie “Plūdi un Saulgrieži Straumēnu skaņās”, vērienīgā vide izrādē “Vīns un nezāles” un ironiskā “Emmijas laime”, Dailes teātrī – skarbais “Ričards III” un rotaļīgās “Laulības dzīves ainas”, Nacionālajā teātrī – burvīgā “Trīne”.
Turklāt mākslinieka stils būtībā neatkārtojas, ne vienmēr var uzminēt to, kāds skatuves iekārtojums būs lūkojams, vai to, ka tieši viņš ir izrādes scenogrāfs, ja tas iepriekš nav bijis zināms. Reinis Suhanovs ir iestudējis vairākas nozīmīgas izrādes Valmieras teātrī, piemēram, ļoti mūsdienīgo un trāpīgo Blaumaņa “Pazudušo dēlu” un krāšņo veikumu “Sarkans” (tās centrā – Marks Rotko).
Viņa Nacionālajā teātrī iestudētais “Dzīvnieks” šķita saistošāks nekā izrādes pamatā esošais Arto Pāsilinnas nozīmīgais un ievērojamais romāns “Zaķa gads”, žēl, ka šī pirmizrāde trāpījās ierobežojumu laikā un netika pienācīgi pamanīta. Suhanovs ir arī vairāku lielpasākumu režisors un viens no Valmieras Vasaras teātra festivāla izveidotājiem.
Kopumā šķiet, ka vairāki viņa darbi ir bijuši priekšlaicīgi – tādi, kurus grūti novērtēt, izmantojot tradicionālās analīzes mērauklas. Varbūt viedokļu izteicējiem dažkārt nav izdevies pienācīgi iedziļināties un izprast Suhanova ieceres, to īstenojumu savdabību, jo šie darbi nereti būtiski pārkāpj ierastību (“kā lai to visu saliek pa plauktiņiem”)? Jādomā, ka viņš kā režisors un scenogrāfs konsekventi radina pie citāda teātra. Vienlaikus jāuzsver, ka viņa devums nereti ir apbalvots vai nominēts balvām.
Izrādes anotācijā minēts, ka tā ir komiska lekcija un komēdija. Lekciju tipa izrādes laiku pa laikam tiek iestudētas arī Latvijas teātros. Tās parasti nav veidotas, vadoties no pierastajām dramaturģijas nostādnēm, piemēram, dažkārt pietrūkst akcentētu kulminācijas brīžu. Edgara Ozoliņa piezīmes, protams, varēja inscenēt tradicionālāk (“dramaturģiskāk”), taču – vai tad nezustu daļa no viņa darbu savdabības un būtības? Iedomātas karikatūru/bilžu grāmatas šķirstīšana, kurā laiku pa laikam uzzibsnī trāpīgs skatījums, kāda savdabīga detaļa, taču ir saistoša (varam taču “atvērt prātu”?).
Nevarētu apgalvot, ka esmu īpašs karikatūru cienītājs, bet padomju laikā populāro humora un satīras izdevumu “Dadzi” labprāt lasīju un skatījos, jo tas kaut nedaudz bija kritisks attiecībā uz tā laika aplamībām. Vairāku šīs jomas latviešu meistaru veikumi patiesi intriģēja. Trāpīga karikatūra var daudz ko koncentrēti un nepārprotami pavēstīt, turklāt tā, ka tā laika modrajiem cenzoriem bija grūtāk piesieties.
Šajā izrādē uzmanība ir pievērsta mākslinieka “slepenajam fantāziju plānam” par to, kā atbrīvot Baltiju no PSRS okupācijas. Drosmīgi šķiet kaut ko tamlīdzīgu radīt padomju laika pilnbriedā un nenovēršamās krīzes noskaņās, ņemot vērā pat to, ka citiem šādas ķecerīgās ieceres netiek izpaustas.
Dzirdēts, ka par Ozoliņa “viltīgo nodomu” neesot skaidrs, vai tas bijis domāts nopietni vai “pa jokam”. Šķiet, ka tomēr mākslinieka “projekts” ir padomju laika bezcerības diktēts risinājums, jo realitāte ir bijusi tik smacējoša, ka par glābiņu varēja būt jebkurš atbalsta salmiņš, ko izdodas rast vai par to iedomāties. Ja izmisums par tautas izdzīvotspēju un nākotni ir dziļš, saprotams, ka top ieceres, kas vienlaikus ir gan būtībā nopietni cerību apliecinājumi, gan varbūt panaivi izejas meklējumi. Pretošanās totalitārismam jebkurā formā ir svarīga. To Rainis jau 1905. gada tālajās noskaņās lieliski formulēja: “Ir vārds – saukts “tomēr”, to pieminat, kad visus jau nomāktus domājat.”
Turklāt vērienīgas, visai trakas baltiešu ierosmes, nojaušot briesmas, nav retums, piemēram, lietuviešu ģeogrāfa Kaža Pakšta plāns par “rezerves Lietuvas” kolonijām mierīgākās vietās (šis stāsts iekļauts gan lietuviešu filmā “Jaunā Lietuva”, gan godalgotajā Mariusa Ivaškeviča lugā “Madagaskara”).
Izrādē šo Āfrikas salu aizstāj Ozoliņa iecerētā Ziemeļu alternatīva – Islande. Nostalģiski vai pašironiski ir “Čikāgas piecīšu” vēstījumi par jaunu Latviju dienvidu salās un dziesminieku aicinājumi “vairoties Latvijai” (tas sabalsojas ar Edgara Ozoliņa piezīmēm). Lai cik nereālistiski/nenopietni šādi piedāvājumi šķistu, tie tomēr mēģināja uzturēt cerības atgūt zaudēto valsti.
Telpas centrā ir kāds daudzfunkcionāls, samērā nestabils (simboliski!) ovāls: skatuve, kuģis utt., pēc vajadzības. Tas uzsver notiekošā nosacītību. Izrādes humors šķiet daudzveidīgs: klusināts, viegli absurds, dažbrīd šerps un negants, izaicinošs. Tēlu formas ir akcentētas – sievišķīgi vai vīrišķīgi apaļas vai muskuļotas, štramas un iznesīgas, vecmodīgi modernas, vienmēr – labi pamanāmas. Šādi karikatūras atdzīvojas, saglabājot komisko, taču, vedinot smaidam vai arī, skaļākiem smiekliem beidzoties, ielūkoties šajos tēlos dziļāk.
Aktieru ansamblis ir saskanīgs. Ivaram Kļavinskim, kā jau bieži pieredzēts, izdodas veikli pāriet no komiskā uz nopietno un tad plūstoši atgriezties sintezētajā dramatiskajā komēdijā. Evija Krūze un Madara Zviedre (Saldovere) ir dažādībā vienotas atšķirīgajos tēlos. Prieks par Zviedres drošo atgriešanos teātrī. Savukārt, Romāns Bargais pārsvarā akcentē komisko, ne bargo.
Skatītāju domas par izrādi, kā dzirdēts un pārrunāts, atšķiras. Ir viedokļi, kas skatīto uztver kā jauku, mīļu komēdiju par padomju laiku un tautiešiem svešumā, bet ir citādi vērtējumi, saskatot norisēs nopietnus zemtekstus. Varbūt iestudējums paver skatu uz vēstures daļu, kas bija paslēpta, un nu lieti noder nākamības domu atbalstam? Vēl viena mūsu daudzveidīgās kultūras lappuse ir atvērta un atdzīvināta, turklāt pārvērtējot to un padarot atkal vajadzīgu.
UZZIŅA
“Baltiešu armija”, pēc Edgara Ozoliņa piezīmju motīviem, komiska lekcija/komēdija Nacionālā teātra Jaunajā zālē
Režisors, scenogrāfs Reinis Suhanovs, kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa, gaismu māksliniece Lienīte Slišāne, producents Rihards Gāle.
Lomās: Evija Krūze, Madara Zviedre, Ivars Kļavinskis, Romāns Bargais.
Nākamās izrādes: 5., 13., 25. maijā.
