“Dzīve iedod to, ko esi ļoti gribējis…” Lindas Mūrnieces lauku dzīves ainiņas 0
Kad man bija mazliet pāri divdesmit un es strādāju policijā, sapņoju par viesu namiņu. Maziņu. Kur būs visādi mazi nieciņi un es domāšu par sīkumiem, kas iepriecina viesus. Bet tikmēr darbā apgalvoju, ka kādreiz būšu iekšlietu ministre.
Abas šīs lietas man šķita tik nesasniedzamas, ka es tikai smaidot un kā pa jokam runāju par to. Sapratu, ka viesu namiņa tapšanai vajag vairāk nekā policistes algu un tāpēc tas man tad bija nesasniedzami. Kļūt par ministri vienkārši šķita nereāli. Bet sapņot jau neviens neliedz un runāt vēl jo vairāk.
Kad nonācu politikā, kļūšana par iekšlietu ministri kļuva par manu mērķi un – kā zināms – es par to kļuvu. Par savu sapni samaksājot dārgāk, nekā būtu gribējusi.
Pēc aiziešanas no politikas es kļuvu par Viesnīcas “Roma” vadītāju. Tad es atcerējos savu jaunības sapni par viesu namiņu un nosmēju, ka biju to iedomājusies nedaudz mazāku. Bet pieņēmu arī septiņu stāvu namiņu ar 88 numuriem, ko dzīve man pavisam neparastā veidā bija piespēlējusi.
Septiņus gadus pēc tam sākās kovids un vēl piecus gadus pēc tam es gāju, gāju un gāju projām no savas “Romas”, kamēr beidzot esmu pavisam aizgājusi no turienes. Nonākusi ar abām kājām savā mazajā, sapņos izlolotajā viesu namiņā. Kur esmu padomājusi par katru sīkumiņu, kas iepriecina viesus un pašai silda sirdi, kad to pamana. Kā jau pirms gadiem trīsdesmit sapņoju.
Tikai tagad es saprotu, ka sapņi piepildās, domas materializējas un dzīve iedod to, ko esi ļoti gribējis un par ko sapņojis, īsti neticot, ka var piepildīties. Tomēr visos gadījumos par to ir jāmaksā. Par katru piepildītu sapni ar kaut ko jāmaksā. Kad to saproti, tad var uztvert visu mierīgāk un skaidrāk noformulēt savus nākamos sapņus, lai maksa par tiem būtu ciešama.
Skaisto “Romas” skatu no septītā stāva uz Brīvības pieminekli esmu nomainījusi uz Purvīša cienīgiem skatiem netālajā bērzu birzī, pret saulrietiem pamalē un daudz darba. Arī “Romā” bija daudz darba, bet man bija lieliska komanda, uz ko paļauties un par trauku mazgātāju vai istabeni kļuvu tikai tad, kad nebija kāds atnācis uz darbu vai gribējās darīt fizisku darbu, atpūtinot galvu. Tagad es esmu viss vienā – apkopēja, istabene, trauku mazgātāja, vadītāja, sagādniece un vēl daudz kas cits, ko varat iedomāties.
“Romā” bieži uzliku priekšautu un strādāju par viesmīli. Sākumā tikai valsts svētkos, tā iepriecinot viesus, kas labprāt nāca uz mūsu restorānu, zinot, ka svētku maltīti viņiem atnesīšu es. Vēlāk man tas iepatikās, un es par viesmīli mēdzu pastrādāt arī parastās dienās – kad daudz cilvēku un manējie netika galā vai kad pašai atkal vajadzēja kājām un rokām slodzi.
Vienmēr brīnījos, kā pārvēršos, kad uzlieku savu priekšautu. Uzreiz tad pazuda vadītājas stingrība un nopietnība, es kļuvu par viesmīlīgu cilvēku. Arī tad, kad klienti restorānā kaut ko pieprasīja nevis lūdza, es spēju situācijas atrisināt ar smaidu.
Sev pašai par pārsteigumu. Tikai īpašās krīzēs es liku lietā savas vadītājas tiesības un ir bijuši gadījumi, kad rupjus klientus, kas pazemoja mani vai manus darbiniekus, es izliku aiz durvīm ar visiem koferiem.
Mani tad bija grūti pārsteigt ar tekstiem – “vai tu vispār zini, kas es esmu?” Daudz ir arī šādu stāstu un par visiem esmu nolēmusi rakstīt grāmatu. Jo Viesnīca “Roma” ir pelnījusi pati savu grāmatu. Domās tā man galvā top, bet nebūs tik viegli, kā rakstīt par sevi. Iesaistīti daudzi cilvēki un notikumi, kuri jāspēj aprakstīt, neatklājot privātas un liekas detaļas. Bet būs – grāmata būs! Tumšie vakari to palīdzēs uzrakstīt.
Bet tikmēr joprojām ik pa laikam skumstu pēc skata no “Romas” septītā stāva un skriešanas viesmīles priekšautā. Salīdzinu savu lielo viesnīcas saimniecību ar mazo namiņu. Savus pienākumus tad un tagad. It kā nesalīdzināmas lietas. Bet galvā un sirdī tās uzzibsnī viena pēc otras, liekot domāt – par ko man sapņot tagad?
