“Mani dzīve ir lutinājusi ar cilvēkiem” – Lindas Mūrnieces lauku dzīves ainiņas par 2 īpašiem cilvēkiem 0
Pustrijos naktī pamodos no signāla telefonā. Jā, jā, es atceros parastās pamācības izlēgt skaņu. Bet es to nedarīšu, jo gribu būt sasniedzama saviem bērniem un viesu namiņa viesiem 24/7 visās platformās, kur tas varētu būt iespējams. Es vienkārši pieņemu, ka svešiniekiem nav naktīs jāzvanās vai jāraksta ziņas. Un vispār – pustrijos naktī visiem jāguļ, izņemot tos, kam ir darbs, bet tiem tad arī nav jāzvanās vai jārakstās.
Tā kā pamodusies jau biju, ķēros pie telefona un atradu, ka skaņa nākusi no feisbuka mesendžera. Kāda Anta rakstījusi pa dažiem vārdiem rindā un sūtījusi tik prom. Tā, lai signālu pēc iespējas vairāk manā pusē un es pamostos pavisam droši.
Vārdu sakot, lai nav jāatstāsta viss teksts – īsumā. Kundze piedāvāja sadarbību. Esot daudz talantu un sen jau gribējusi rakstīt. Uz aizrādījumu, ka naktīs es guļu nevis sadarbojos, viņa uzvaroši paziņoja, ka neguļu viss, ja jau esmu atbildējusi. Jā, dzelžaina loģika. Pamodināt otru un paziņot, ka viņš vairs neguļ, ir tiešs ceļš uz komunikāciju un sadarbību.
Kāpēc es par šo tik daudz rakstu? Pat ne tāpēc, ka tas atkal ir nerēķināšanās piemērs. Mani tas atmeta atpakaļ realitātē. Gandrīz divas nedēļas biju dzīvojusi eiforijā par lielisko grāmatas atklāšanas pasākumu “Salnēnos”. Neko par to neesmu joprojām uzrakstījusi, jo pozitīvas emocijas vispārākajā pakāpē mani pavadīja katru dienu. Tik daudz tuvu, mīļu un man svarīgu cilvēku izrādīja man godu un atbrauca tālo ceļu līdz Vecpiebalgai. Un visi jutās labi un brīvi, kā mājās. Man patīk, ja pie manis jūtas kā mājās un tas bija vislielākais kompliments manam pasākumam. Tāpēc arī negribējās to visu ietērpt burtos, vārdos un teikumos.
Ziņa pustrijos naktī mani ne tikai pamodināja, bet atgādināja, ka jānolaižas uz zemes. Ka dzīvoju starp cilvēkiem – ne tikai savējiem un ne tikai tiem, ko vēlos ielaist savā dzīvē. Bez cilvēkiem netaptu arī mana grāmata. Zinu – lasītāji to lasīs arī kā savus dzīves stāstus. Daudzajās lapās var atrast mums visiem vienādas sajūtas – sāpes, uztraukumus, sirsnību, aizkustinājumu, izmisumu, drosmi. Katrs paņems sev to, kas noderīgs. Tur ir arī par cilvēkiem manā dzīvē. Par viņiem uzrakstot, pasaku viņiem “paldies”, par to, ka viņi man ir.
Mēs satiekam simtiem, tūkstošiem cilvēku un tomēr paturam tikai no pūļa dažus. Mani dzīve ir lutinājusi ar cilvēkiem – tiem, kas ir savējie, kas par tādiem kļūst un vēl tikai kļūs. Daudz domāju par to, kā tas notiek. Es neesmu no tiem, kas uzskata, ka katrs cilvēks mūsu dzīvē ir kāda mācība un viņš obligāti bija jāsatiek.
Es esmu satikusi cilvēkus, no kuriem labprāt būtu izvairījusies, tā ietaupot savu laiku un netērējot lieki enerģiju. Savas mācības sen esmu apguvusi un zinu, kam vēlos tērēt savu laiku un visu pārējo.
Domāju par to, kāpēc pēc pusdienām daži aizkavējas ilgāk, kad pārējie aizgājuši. Aizkavējas un paliek ne tikai uz sarunu, bet uz daudzām citām. Tā simboliski atcerējos, kā šajā pusē iegūstu draugus. Mana draudzene Žanna tāda man ir jau vairāk nekā divus gadus – viens no pirmajiem cilvēkiem, ar kuriem iepazinos, kad pārvācos dzīvot uz Vecpiebalgu. Pirms pusotra gada sarīkojām viņas kafejnīcā “Idi Ridi” Cēsīs tikšanos, aicinājām Cēsu sievietes pievienoties vienu vakaru sarunā. Atnāca daudzas, parunājām, izdevās sirsnīgs vakars un visas aizskrēja tālāk savos darbos. Dažas satieku virtuāli sociālajos tīklos, dažas Cēsu ielās, dažas vairs neesmu redzējusi, bet divas ir kļuvušas par maniem cilvēkiem.
Jana – veterinārārste no Cēsīm – manu mīluļu dakterīte. Pateicoties viņai, man un manam melnajam Valdim pagājušajā gadā bija vismaz daži mēneši vairāk kopā nekā tas būtu bez viņas. Un arī kad Valdim pienāca laiks aiziet, viņa bija tā, kura atrada mierinājuma vārdus un ļāva man par to domāt bez histērijas. Jana bija klāt grāmatas atklāšanā kopā ar savu māsu Andru. Arī lai samīļotu Viljamu, kas tagad kļuvis par viņas draugu.
Viljams izrādīja īstu mīlestību, dažas minūtes savā aizņemtajā vakara grafikā, guļot tieši pie Janas, ne kāda cita kājām.
Orts cilvēks ir Līna. No tā paša mūsu kopīgā vakara pie Žannas. Līnai pieder “Pļavas darbnīca”, viņa vada smaržu meistarklases, kur katrs var izveidot savu smaržiņu un pat puiši nekautrējas to darīt. Līnu tovakar nosaucām par spridzeklīti, tik pozitīva un atraktīva viņa ir. Ne tikai strap draugiem, bet arī vadot meistarklases. Arī Līna bija klāt grāmatas atklāšanā. Kā pati teica – manējiem bija iespēja tās dienas emocijas pārvērst smaržu pilītēs un saglabāt tās ilgam laikam.
Esmu pārliecināta, ka katrs cilvēks ir pelnījis savu grāmatu. Katra dzīve ir tā vērta, pat ja pašam nešķiet, ka tā ir saistoša. Ne mana grāmata, ne manas lauku ainiņas nebūtu ieguvušas saturu, ja tās nebūtu par cilvēkiem.
Tāpēc ik pa laikam pastāstīšu par kādu no savējiem. Šodien man gribējās pieminēt Līnu un Janu.
Citās ziņās. Gaidu, kad meistari beidzot pabeigs iesāktos darbus ap māju. Uzzināju, ka varu pastiept 30 litru degvielas kannu, ko vasaras beigās beidzot nopirku zāles pļaušanai, lai nav pa pilītei jāvadā mājās. Peldos katru dienu dīķī un varu apliecināt, ka ūdens kļūst arvien aukstāks. Ar bažām skatos, vai stārķi vēl uz vietas. Nākamā manā lauku ainiņa, visticamāk, sāksies ar to, ka tie ir projām un mums jāizdomā, kā par to neskumt.
