“Tu to saki nogurušai sievietei, kas gatavo tev vakariņas?” randiņš Lindas Mūrnieces lauku dzīves ainiņās 0
Viņš sēdēja man pretī un runāja, runāja, runāja… es biju tik pārgurusi, ka vārdi slīdēja garām un laikam jau arī mani nesaistīja. Šķiet, viņu sauca Andris. Laikam. Bet varbūt arī nē. Nav svarīgi, tā bija pēdējā reize, kad viņu redzēju. Un manā listē ir par vienu “nemūžam” vairāk.
Es šovasar pavisam apzināti papildus savam viesu namiņam paņēmu pieskatīt vēl vienu viesu “namiņu”. Pēdiņās, jo par namiņu to grūti nosaukt, drīzāk – namu, vietu, māju – lielu namiņu, vārdu sakot. Ja man pašai jāapčubina divi vai trīs viesi ikdienā, tad tur viesu skaits parasti ir divciparu skaitlis.
Darīju visu to pašu, ko savā namiņā, tikai reiz divciparu skaitlis… Jā, bija “sastrēgumi’, kad pašas namiņā iebrauc/izbrauc viesi un starp tiem parasti ir trīs stundas un vienlaikus arī tur tas pats. Tādās dienās svarīga bija plānošana un temps. Nesūdzos ne par viena trūkumu un protu izdarīt visu labi, jo nemūžam nepieļautu darbu pa roku galam, kas arī abās saimniecībās vainagojies ar augtākajiem vērtējumiem no viesiem rezervāciju portālos.
Tikai dažreiz es ap četriem pēcpusdienā atklāju, ka neesmu brokastojusi. Jo bez fiziskas klātbūtnes un darba, tas viss prasīja arī plānošanu, reklamēšanu, sociālo tīklu kopšanu, sarakstes ar klientiem, tīras veļas nodrošināšanu, sīkas lietiņas, kas nedrīkst iztrūkt. Vārdu sakot – darba daudz.
Nesūdzos, jūtos noderīga un pilnvērtīgi nodarbinājusi sevi. Kā jau vasaras sākumā nolēmu. Kad rokas un kājas aizņemtas, arī galva brīvāka no glupām domām. Tā biju izlēmusi un tas piepildījās. Un es pilnīgi noteikti turpināšu šo savu nodarbi arī turpmāk.
Bet – jā – dažreiz es no noguruma apraudājos. Es gan arī protu sevi atpūtināt un ieplānot sevis lutināšanu. Reti, jo sezona, bet ik pa laikam izguļos kārtīgi un daru lietas, kas man patīk.
Šis viss man bija licis aizmirst par mēģinājumiem iepazīties. Ne tikai aizmirst, bet saprast, ka man to nevajag. Pie mana grafika laiks randiņam uz pusstundiņu kalendārā parādās vien ar dažu mēnešu nobīdi. Un īsti nemaz negribas dalīt savas brīvās stundas ar kādu, kam jāvelta uzmanība. Tādu secinājumu es izdarīju vasaras sākumā.
Tomēr Andris uzrakstīja tik pārliecinošu ziņu, ka nolēmu iekļaut randiņu sevis atpūtināšanas listē. Kaut kad nākotnē. Tomēr Andris bija tik pārliecinošs, ka nevajag neko atlikt uz rītu, ja var satikties šodien un neklausījās manus iebildumus, ka esmu ļoti nogurusi. Tik ļoti, ka varu arī vārdus nesavirknēt teikumos, jo vienkārši nāk miegs. Viņš teica, ka viss saprotami un būs mierīgs vakars. Nodomāju – labi, kāpēc atlikt? Gan jau ieplānošu arī šo.
Starp visiem darbiem ieskrēju vietējā veikalā nopirkt kaut ko vakariņām. Gailenes jau mājās bija, nolēmu, ka pati pie reizes paēdīšu gaileņu mērcīti, jo sev vienai es negatavotu un varbūt arī labi, ka ir iemesls pastāvēt pie plīts.
Viņš atbrauca un ne ar tukšām rokām, kā esmu iepriekš pieredzējusi. Es gatavojot vakariņas pastāstīju, ka kāds komentāros mani sauca par “resnu un neglītu”. Sagaidot, ka cilvēks, kuru tikko pazīstu un ar kuru plānoju kopā vakariņot, teiks, ka nevajag šo uztvert nopietni. Un tad viņš pavēstīja:
“Godīgi? Tu izskaties pēc rūpnīcas strādnieces, kas braukusi divas stundas mājās ar tramvaju un no noguruma krīt no kājām.”
Šķiet, es no šoka pat pamodos. Jo es jutos tieši tā, kā viņš noraksturoja un es to biju iepriekš teikusi, mēģinot atrunāt no kopīgām vakariņām. “Tu to saki nogurušai sievietei, kas gatavo tev vakariņas?” tā es. Klusībā domāju, ko viņš saka otrajā un trešajā randiņā vai pēc desmit gadiem laulībā.
Tā šis kārtējais mans iepazīšanās mēģinājums beidzās. Kad vēlāk uzrakstīju, ka nevēlos nekāda veida saskari, saņēmu garas un pamācošas ziņas. To būtība bija pateikt, cik viņš ir lielisks un kā viņam neveicas satikt tādu pašu. Ja esot izskats, tad neesot vajadzīgās sajūtas un gara lidojuma, ja esot sajūtas, tad fiziskais ietvars nekāds. Es biju tas otrais gadījums. Diezgan gudra, garīgi un emocionāli apdāvināta, bet ar nekam nederīgu izskatu un ķermeni.
Lieki teikt, ka Andris nebija nekāds Alēns Delons un pat ne Andris Ķesteris. Bet iedomu Džordžs Klūnijs gan. Un labi, ka es tovakar biju ļoti nogurusi un man nebija spēka būt šarmējošai vai pieklājīgai. Pēc dažiem mēnešiem es attaptos toksiskās attiecībās ar narcisu un emocionālu varmāku.
Citās ziņās. Stārķi ir prom. Šogad kaut kā īpaši sāpīgi to sajutu. Jo vairāk esmu laukos, jo lielāka saikne ar dabu man veidojas. Mūsu kaimiņu stārķis nebaidās pat no Viljama, mani uztver kā pašsaprotamu. Un vienu dienu viņš ir izgaisis. Ar skumjām skatījos uz dzērvju pulciņu labības laukā. Arī viņām ir plāns aizlidot. Uz satikšanos pavasarī!
