“Godīgi atzīstos – man ir bail!” Lindas Mūrnieces lauku dzīves ainiņas 0
Šonedēļ es sev atzinos, ka man ir bail no rudens. Šis būs mans ceturtais rudens laukos, manos “Salnēnos”. Iespējams, tieši tāpēc, ka nu jau skaidri zinu, kā tas ir. Pirmajā rudenī es vienkārši visu laiku biju šokā no tā, ko nozīmē pārvākties uz laukiem un atklāt, ka gluži tehniski tas ir sarežģīti.
Grūti pilsētniecei, kura zina, ka ūdens rodas krānā un siltums – radiatorā. Otro rudeni es jau zināju, kur laukos rodas ūdens un, gatavojoties ziemai, galvenais ir, lai nekas neaizsalst un ūdens joprojām ir. Nākamajā rudenī es jau biju paspējusi saremontēt vecajai mājai remontējamās lietas, bet zināju, ka salšu joprojām, jo nevaru visu atļauties vienlaikus sataisīt.
Šim rudenim gandrīz esmu gatava tehniski, sagaidīšu vien, kad meistari, kas kopš marta liek jumtu, to beidzot arī līdz galam būs uzlikuši. Ticu viņiem, ka tā būs un arī jāsalst vairs nebūs – māja nosiltināta un krāsns pārmūrēta. Zinu, ka malka būs jānes un ilgi prom nevarēšu aizbraukt, lai māja nesalst un kaķiem silti. Bet tam esmu gatava. Jo namiņā viesi būs arī rudens vakaros, tāpēc darbi tāpat turēs uz vietas. Un ilgas pēc dekorāciju maiņas paliks kādā tālā plānā.
Man ir bail no rudens tumšajiem vakariem. No dīvainām skaņām naktīs, kas nešķiet tik dīvainas vasarā. No lietus, no necaurredzamās tumsas. Tikai laukos uzzini, kas tas ir. Pilsētā no logiem un laternām vienmēr atstarojas gaisma. Te tās nav. Gaišāks kļūst, kad uzsnieg vai kad ir pilnmēness. Pārējā laikā ir melna tumsa. Kurā jāmēģina saganīt Viljamu un kaķus.
Vasaras skriešanas beigušās. Tas nenozīmē, ka nav darbu, tie ir, bet ne tik intensīvi kā nupat. Un galva uzreiz pamana, ka kājas un rokas sāk atslābt. “Glupās” domas klāt. Un, kā zināms, viss ir galvā. Manā sākas rudens. Es zinu, kā ar to cīnīties. Bet godīgi atzīstos, ka man ir bail. Un tūlīt arī izstāstīšu, kā ar to cīnīšos. Jo ne man vienai rudens. Dabā, galvā un dzīvē. Arī citiem un varbūt manas receptes derēs.
Es kurināšu kamīnu. Arī krāsnij tagad ir stikla druvis, lai varu redzēt liesmu. Ja man jautā, ko man dāvināt, vienmēr atbildu, ka sveču nekad nebūs par daudz. Un tie, kuri mani zina, dāvina sveces. Tās mājās ir visur un visādās krāsās. Dažādiem noskaņojumiem un situācijām. Atkal viss ir galvā – tikai pats sevī izdomā, kuru sveci kurā brīdī dedzināsi un tas noteikti palīdz. Es vakaros dedzinu melno. Iedomājos, ka tā izgaiņā sliktas enerģijas. Gan jau neizgaiņā, bet palīdz ticēt.
Kad gribēsies ielīst zem segas, es to darīšu, bet tikai, lai atpūtinātu savas ne pārāk jaunās kājas. Citādi – es iešu pie cilvēkiem. Satikšu draugus, meklēšu sarunas un tikšanās, iešu uz koncertiem un teātriem. Daudz strādāšu. Staigāšu ar Viljamu un skatīšos, kā kaķi ieritinās pie kamīna sildīt sānus.
Nezinu… varbūt nopirkšu oranžus gumijniekus, jo spilgtai kleitai iznāciena pagaidām nav, zābakiem mežā gan. Pat ja neviens neredzēs. Tāpat kā lakošu oranžus nagus kājām un, iespējams, krāsošu skropstas. Lai spogulī pati sev patiktu. Un – jā – man jāsāk rakstīt grāmata par “Romu”. Atgādiniet, ja nav ziņu par to jau rudens pirmajās dienās!
Citās ziņās. Es iekritu dīķī. Šķiet, pēdējās dienās, kad vēl ūdens bija gana silts, lai tas būtu patīkami. Gumijas čībās gāju ar lejkannu pēc ūdens un paslīdēju. Tā kā man ar šādu neveiklību ir pieredze, es zināju, ka nekavējoties jāmet krastā telefons. Kamēr pati slīdēju dīķī, telefons aizlidoja krastā un ar to vēlāk varēja nofotografēt manu slapjo paskatu.
Tas pats par sevi nebūtu nekas traks, ja dīķis būtu manējais. Bet tas bija kaimiņu dīķis, kur es vasarā biju daudz laika pavadījusi, apčubinot arī to saimniecību. Tā ka bija jātiek slapjai mājās. Varat iedomāties visas iespējamās versijas, kā es to darīju, lai nesaslapinātu mašīnu.
Vēl kāds Kaspars no Rīgas dikti gribēja satikties. Kad atklājās, ka viņam nav auto, ar ko uz satikšanos ierasties, Kaspars zināja risinājumu: “Vai tad tev nav auto?” Tā automātiski pieņemot, ka viņa persona ir tik neatvairāma (tas nekas, ka nezināma), ka bijusī iekšlietu ministre lēks auto un dosies savākt Kasparu un droši vien uzreiz arī ieviesīs viņu savā dīvānā ar alu (protams, ledus kaste būs blakus, kur to atvēsināt).
Šo pašu par bijušo iekšlietu ministri padomāja kāds 60 gadus vecs Pēteris, kurš spēja vien uzrakstīt: “esi seksī beibe”. Šaubu nav. Tomēr domāju – vai tas Pēteris domāja šādi? – “Skatos TV, tur raidījums par Mūrnieci, kas sarakstījusi grāmatu, sapulcējus atklāšanā daudz labu cilvēku, vada savu viesu namiņu, kopj sevi un savu saimniecību, uzrakstīšu viņai: “esi seksī beibe”…. Ja nu paveicas. Mūrniece no sajūsmas paģībst (kā rāda filmās), knapi izdveš: “Beidzot viņš mani ir atradis! Mans sapņu princis!” Un tad ievieš Pēteri savā dīvānā ar alu (ar to pašu kasti alus atvēsināšanai līdzās)…
Nu, re. Nav jau viss vienkārši. Bijušajai iekšlietu ministrei un tagadējai “Salnēnu” saimniecei nav tikai viena problēma – bailes no rudens ar visām no tā izrietošajām sekām. Viņai ir dilemma – kurš no diviem vīrieškārtas izstrādājumiem atzīstams par šīs nedēļas “iepazīšanās mēģinājuma uzvarētājiem”.
P.S. “Čau, Dūda!” Tā man pirms laika uzrakstīja kāds cits iepazītiesgribētājs, neviens joprojām nav pārspējis. Tas bija vismaz mīlīgi. Žēl, ka vairāk vārdu viņam vārdu krājumā gan nebija.
