“Tas izrādījās velti.” Jaunākās Alvja Hermaņa pārdomas liek domāt, ka viņš jau met plinti krūmos 32
“Pēcvārds. Vakar Eurostat apstiprināja, ka Latvija nu pavisam oficiāli ir pēdējā vietā Eiropas Savienībā. Nešaubos, ka tauta atkal sapulcēsies Doma laukumā, lai izrādītu savu nosodījumu un izteiktu savu attieksmi pret valdošajiem. Vai varbūt esmu pārāk naivs?” Šādi savu kārtējo ierakstu Facebook kontā iesāk slavenais un tautā cienītais režisors Alvis Hermanis.
Tiesa gan, tālāk sekojošais teksta saturs licis daudziem uzdot jautājumu – kā, vai viss cauri vēl nesācies, domājot par diezgan spožo Hermaņa mēģinājumu ienākt politikā. Turpinājumā Aljva Hermaņa teiktais.
“Lai realizētu mūsu ideju par vēlēšanu kārtības maiņu, kā rezultātā mēs beidzot tiktu pie jēdzīgiem vadītājiem un Latvija laukā no pazemojošā kauna par tām pēdējām vietām Eiropā, man bija nepieciešams sabiedrības atbalsts. Ko diemžēl tā arī nesagaidīju.
Daudzi it kā to privāti izteica, bet praktiski gandrīz neviens nebija gatavs to darīt publiski. Tas arī visu izšķīra.
Tā vietā esmu saņēmis gandrīz tikai nosodījumu, apsmieklu un ķengas, gan medijos, gan soctīklos. Neesmu pārjūtīgs, āda uztrenēta bieza, 20 gadus strādājot ārzemju teātros un operās, kur tiešām haizivju dīķis salīdzinot ar LV politisko pīļu dīķi. Bet negribu būt uzbāzīgs. Ja nav kazai piena, tad nav.
Kā jau teicu, biju gatavs uzņemties karognesēja lomu ar noteikumu,- ja pēc tam atrastos citi, kas pārņemtu to un laika gaitā mēs būtu daudzi. Jo te bija svarīga tikai pati ideja – spēles noteikumu maiņa, kas atmodinātu sabiedrību. Nevis karognesējs, bet pats karogs.
Man pašam nekādi amati vajadzīgi nebija, es savā teātrī gribu turpināt būvēt savu mazo ideālo Latviju. Es “dzinu vilni”, ar cerību, ka to izmantos tie, kuri grib pārmaiņas. Bet tas izrādījās velti.
Visiem, kuri šodien priecāsies par šo ziņu, gribu tikai atgādināt – katru reizi, kad nākamreiz brauksiet garām Rail Baltica sarūsējušām spoku konstrukcijām vai taisīsiet selfijus ar tiem, kuri nozaguši šo valsti, atcerieties šo manu stulbo gadījumu un to, ka priecājaties par vēl vienu latvieti, kurš pievienojies bezcerīgo pulkam. Tiem, kuri gribēja kaut ko mainīt uz labu, bet zaudēja.
Vismaz es mēģināju. Bet šai sabiedrībai es vairs neticu. Tā ir bezcerīga.”
