Alvis Hermanis: Latvieši turpina pamest šo valsti. Agrāk aizbrauca mazturīgie, tagad – turīgie. Šī šobrīd ir cilvēkiem nedraudzīga valsts 0
Viedokļraksta autors: Alvis Hermanis
Gribu dalīties ar pieredzi. Varbūt kādam noderēs. Visu savu profesionālo mūžu esmu vadījis lielus kolektīvus. Ne tikai Jauno Rīgas teātri (kurš šogad bija vienīgais repertuārteātris pasaulē, kam biļetes izpirktas pusgadu uz priekšu).
Ārpus Latvijas esmu iestudējis apmēram pussimtu liela mēroga izrādes Eiropas svarīgākajos teātru un operas namos un process man viemēr izskatās apmēram šādi: vispirms tieku aicināts ar savu vīziju/ideju, par kuru pārliecinu vairākus simtus man personīgi līdz tam svešus cilvēkus (turklāt ārzemniekus), kuri gatavi noticēt, lai to realizētu. Pēc tam mans līdera uzdevums ir izveidot apstākļus un dot iespēju, lai katra dalībnieka (mākslinieki, aktieri, mūziķi, administrācija, tehniskie cehi) potenciāls maksimāli atveras un produktīvi tiek izmantots plāna realizācijā. Un beigās tad kopīgo pūliņu rezultāts ir visiem redzams un apskatāms uz skatuves pirmizrādē. Ja rezultāts ir labs un brīnišķīgs, tad tas ir bijis visu to pāris simts (teātra gadījumā) vai pustūkstoša (operas gadījumā) iesaistīto nopelns. Ja rezultāts ir štruntīgs, tad vainīgs ir tikai viens cilvēks – vadītājs/režisors. Un saku to bez ironijas. Jo tiešām tam ticu.
Latvijas valsts pašreizējā atpalicība un panīkums ir laba ilustrācija manai domai.
Redzu gara acīm jau klāt visus taisnības cīnītājus, kas baidīs mūs ar autoritārismu. Bet viņiem nav īsti labu argumentu vai piemēru, kas apliecinātu pretējo metodi. Kolektīvi lēmumi tikai veicina bezatbildību un Rail Baltica sarūsējušās konstrukcijas pie lidostas un Daugavā būs mūžīgi pieminekļi viņu ideoloģijai.
Nav arī brīnums, ka viņi no sirds atbalsta pašreizējo Latvijas vēlēšanu sistēmu, kurai pateicoties pie varas un lēmumu pieņemšanas nonāk tādi cilvēki, kuri citur nekur nevar atrast normālu darbu. Viņi joprojām apbrīnojamā kārtā tic, ka tas dod vislabākos rezultātus.
Šeit vēlreiz iespēja man pieminēt slaveno gadījumu, kad kāds bijušais ministrs (kurš īpaši slavens kļuva kovidlaikos) pēc politiķa karjeras beidzot atrada darbu privātajā sfērā, kur ātri uzrādīja savu nederīgumu. Kā kompānijas īpašnieks pats man privāti stāstīja, tad mudīgi tapis skaidrs, ka cilvēka intelektuālā kapacitāte neļauj sēdināt viņu pie galda, kur pieņem lēmumus, un beigās noderīgs viņš bija tikai “durvju atvēršanai” un saziņai ar saviem draugiem valsts iestādēs. Tas, protams, jauki, ka mūsu sabiedrība it tik iekļaujoša un mēs tik ļoti rūpējamies par bezdarbniekiem un neveiksminiekiem, ka par mierinājumu atvēlam viņiem valsts vadības (parlamentu un ministru portfeļus) funkcijas.
Mana personīgā pieredze turpretī liecina – koncepts, ka rezultāts atkarīgs tikai no gudra vadītāja, nekādi nenozīmē, ka šis automātiski jāsaprot kā ciemošanos pie Lukašenko Baltkrievijā, kur diktators komandē kaut kādu apspiesto tautu. Galīgi nē.
Es šeit runāju par pilnīgi citu vadības principu. Kur vadītāja vienīgais uzdevums ir – atvērt un stimulēt katra cilvēka potenciālu. Lai katra iesaistītā talanti un spējas uzplauktu un tiktu maksimāli veicinātas. Kad pirms daudziem gadiem tiku iecelts par JRT direktoru (mans sākotnējais amats), tad pirmā lieta bija pataisīt visus darbiniekus (ne tikai aktierus) par sava veida “akcionāriem”, kur katrs saņemtu papildus procentus no ikvakara biļešu ieņēmumiem un kļūtu ieinteresēts kopīgajā rezultātā. Savukārt, kad esmu režisors, man nav svarīgāka uzdevuma kā palīdzēt uzplaukt un atvērties Keiša, Znotiņa vai Daudziņa aktiera potenciālam. Jo tā es saprotu vadītāja funkciju.
Protams, būtu ļoti vilinošs izaicinājums izdomāt mehānismu, kas padarītu visus Latvijas iedzīvotājus (vai vismaz nodokļu maksātājus) par Latvijas valsts akcionāriem ne tikai abstraktā, bet arī burtiskā nozīmē. Kad katra gada beigās mēs ikkatrs bankas kontā saņemtu piemaksu vai atskaitījumu, atkarībā no valsts finanšu rādītājiem.
Pieņemu, ka tik mazskaitlīgai valstij kā mūsējā nebūtu neiespējami izdomāt vēl nebijušus un bezprecedenta stimulējošus modeļus. Hei, mēs esam tikai pusotra miljona! Tas ir viens neliels rajons citās pasaules lielpilsētās. Kāpēc mēs negribam saņemties, “izkāpt no kastes” un atrast visefektīvākos risinājumus? Jo mūsu niecīgais skaits šeit ir mūsu priekšrocība un ļautu izmēģināt citur vēl nebijušas lietas.
Piemēram, Latvija varētu būt pirmā valsts pasaulē ar izglītības koncepta ideju, kur katram būs paralēli jāapgūst divas dažādas atšķirīgas profesijas. Mākslīgais intelekts darba tirgū nenoliedzami pastāvīgi ienesīs korekcijas, bet jumtu mājai uzlikt, santehniku saremontēt vai bērnus audzināt roboti nekad nemācēs. Tāpēc jau tagad redzams, ka darba tirgū daudz augstāk nākotnē kotēsies nevis programmētāja iemaņas, bet prasmes, ko tikai cilvēks ar savām rokām un komplektā ar galvu varēs veikt.
Turklāt, pie mūsu bēdīgajām demogrāfiskām prognozēm, izdevīgāk būtu katram LV pilsonim uzņemties divas amatu prasmes nekā gaidīt uz “raķešu zinātniekiem un kodolfiziķiem” no arābu un āfrikāņu zemēm. Bērni jāpieradina jau no bērnības pie domas, ka dzīvē būs jāsagatavo un jānomaina vairākas profesijas un tas ir okei. Jo mēs paši nezinām un neaptveram savus apslēptos talantus un savu potenciālu. Un tas attiecas uz katru cilvēku. Burtiski katru no mums, un jebkurā vecumā. Tikai drosme vajadzīga. Un”izkāpšana no kastes” ir vienīgais veids, ar ko sākt. Šodien pat.
Kad kustība “Bez partijām” aicināja sabiedrību iesūtīt 10 punktus kā uzlabot valsti, tad pilnīgi visi, kuri līdz šim atsaukušies (jo akcija turpināsies līdz vēlēšanām), atzīmēja vienu un to pašu punktu. Kā jūs domājat – kuru?
Tieši tā, valsts regulējumu funkciju samazināšanu. Šobrīd bezgalīgais ierobežojumu un birokrātisko procedūru skaits ir lielākais šķēršlis un “slepkava”, lai atvērtu tautas potenciālu. Tas ir arī galvenais iemesls, kāpēc
latvieši joprojām turpina pamest šo valsti. Agrāk aizbrauca mazturīgie, tagad aizbrauc turīgie. Nav ne kara, ne citādu juku laiki. Šī vienkārši šobrīd ir cilvēkiem nedraudzīga valsts.
Viens no mūsu topošās partijas ierosinājumiem būs prēmiju piešķiršana ierēdņiem par katru regulējumu, kas tiks atcelts. Un, ja gribēs pieņemt jaunu, tad noteikums – divi citi būs jālikvidē.
Protams, bez ierēdniecības neviena valsts iztikt nevarēs. Un mums jāizdomā veids, kā sadarboties ar gudrākajiem no viņu vidus, – ar tiem, kuri domā ilgtermiņā un tautas (nevis tikai valsts) interesēs. Esmu diezgan lielā pārliecībā, ka starp ierēdņiem Latvijā ir daudz vairāk gudru un patriotiski noskaņotu cilvēku nekā starp pašreizējiem politiķiem. Vēl vairāk – esmu informēts, ka ierēdniecības acīs patreizējie politiķi ar saviem bieži nekompetentajiem un pretrunīgajiem lēmumiem (jeb to neesamību) daudz kur zaudējuši cieņu un atbalstu. Jo te mēs atkal nonākam pie sākuma tēmas – visu izšķir vadītāja lēmumu kvalitāte. Un no politiķiem nekas cits netiek gaidīts kā spēja pieņemt pareizos lēmumus.
Tā kā sabiedrību vai tautu nomainīt mums nav iespējas, tad nomainīsim vadītāju atlases kārtību. Un pie tā var nonākt tikai un vienīgi nomainot vēlēšanu kārtību, – izvēloties jēdzīgus deputātus, kuri, savukārt, spēs izvēlēties jēdzīgus ministrus. Un ja, piemēram, mums ir 14 ministrijas, tad viņu uzdevums būs atrast 14 saimniekus ar smadzenēm un pautiem (figurālā nozīmē), kuri ar politiskās gribas metodi ieved kārtību savās nozarēs un ir spējīgi nākamajā dienā atlaist no darba jebkuru ierēdni, kurš sabotē LV intereses. Un arī ideju neesamība galvā un nekā nedarīšana traktēsies kā ļaunprātība.
Ierēdniecība pie mums noslāņojas trīs grupās: bieži vien no realitātes atrauta vadība, pārcentīga otrā līmeņa vadība (vai ambiciozi darbinieki), un tad visi pārējie, kas pārsvarā, cik vien iespējams, sabotē vai izvairās no jebkādas enerģijas atdošanas.
Īss šo grupu uzvedības atšifrējums būtu sekojošs.
Augstākā ierēdniecība, kuri ir sajūsmā par savu augsto statusu (75% no lielākajām algām valstī saņēmēji) un, līdz ar to, viņu galvenais motīvs ir piespiest politiķus saglabāt viņiem šo privilēģiju. Tā kā arī politiķi tikai vēlas saglabāt savu statusu, tad viņi ir visai atkarīgi viens no otra, – un jebkādas izmaiņas nozīmētu ļoti lielus riskus, nemaz nerunājot par ieguldīto darbu. Tad nu viss vadības bloks (politiķi un TOP ierēdņi) performē tādu politisku deju.
Ik pa brīdim paradās kāds, kas tajā ierauga sev personīgu iespēju iegūt kādu labumu un apspēlē politiķus “no apakšas” (šāds uzskatāms piemērs ir šī brīža kultūras ministre Agnese Lāce, kas, ieraugot izdevību un šī iekšējā teātra vājumu, izstūma Agnesi Loginu no amata). Otra grupa ir pārcentīgie ierēdņi, jo gandrīz visu darbu patiesībā izdara neliels daudzums pārcentīgu un superčaklu darbinieku, kas ir vai nu spiesti to darīt (tādēļ, ka nespēj un nemāk izvairīties no darba) vai arī tic, ka ar darbu viņi pakāpsies uz TOP līmeni, vai nu arī – to dara kādu personīgu ideālu vadīti.
“Gudri vadītāji” padara šos fanātiskos darbiniekus par saviem sabiedrotajiem. Taču bieži šie cilvēki pārstrādājas līdz pilnīgai izdegšanai. Savā naivumā viņi ir laimīgi pieņemt uzslavas no vadības, pateicības goda rakstus un krūzītes ar organizācijas logo. Trešās grupas ierēdņi ir sabotētāji jeb visi pārējie, kuri redzot šo “institucionālo sienu”, saprot, ka nav vērts censties un attiecīgi noairē visu, ko var noairēt, izvairās no visa no kā var izvairīties, bet vienlaicīgi nenormāli pārspīlē savu nozīmi vai trūkstošos resursus kā attaisnojumu, lai kaut ko nedarītu. Tur nu ir pilns spektrs ar visādām manipulācijām.
Ierēdņi, protams, nav nekādi ļaundari, bet ir labsirdīgi un jauki cilvēki. Viņi ir mūsu bijušie klasesbiedri vai pat radinieki. Taču paši reorganizēt sevi no iekšpuses nekad nebūs spējīgi, jo tur pie viņiem darbojas citi dabas likumi. Tāpēc to varēs panākt tikai katras nozares ministrs/politiķis, kurš kādreiz uzņemsies atbildību. Vārdu sakot, glābiņš atkal ir tikai viens – atrast pareizos vadītājus.
Bet, lai līdz tam nonāktu, atbildība jāuzņemas sabiedrībai un jāsaprot sakarību loģisko ķēdi. Līdzīgi kā iezemieši dažās mūžamežu ciltīs tikai relatīvi nesen saprata sakarību starp dzimumaktu krūmos un to, ka 9 mēnešus vēlāk piedzimst bērns, tāpat arī latviešiem jācenšas beidzot saprast sakarību starp vietējo vēlēšanu sistēmu (kurai Latvijas variantā sen nav nekāda sakara ar demokrātiju) un progresējošo atpalicību no kaimiņiem.
Atliek tikai izkāpt no kastes.
