Dabas daudzveidību nosaka cilvēks! Fokerots – par “zaļajiem”, lazdu stabulītēm un “žurku skrējienu” 2
Mežsaimnieks Modris Fokerots – par mežsaimnieku pretenzijām pret dabas sargātājiem.
Dabas aizsardzības pārvalde izsūta mežu īpašniekiem brīdinājumus par viņiem piederošo mežu apsekošanu nolūkā meklēt aizsargājamās dabas vērtības. Kā tas ietekmē jūsu saimniecisko darbību?
M. Fokerots: – Nekā neietekmē. Jāatzīst, arī nepārsteidz. Kuldīgas pusē apsekotāji atklāja bioloģiski vērtīgus zālājus, kas tādi bija arī agrāk. Apsekojumu uzskaitē pagaidām ir tās mežu platības, kuras cieš no pārlieku mitruma un kuras mežsaimniekam dod mazākus ienākumus, jo pārmitrās platībās koki aug ilgāk. Bet tur tad arī parādās biotopi, kas ir pievilcīgi apsekotājiem. Pagaidām tiek veikta tikai aizsargājamo biotopu izpēte bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai, nekādu liegumu vēl nav.
Vai jums piederošajos mežos ir daudz saimnieciskās darbības ierobežojumu?
Visvairāk man tie ir dabas aizsardzības plāna “Natura 2000” teritorijās, kas lielākoties ir upju un ezeru piekrastēs. Šajās teritorijās ir aizliegtas kailcirtes. Pārsteidzošākais ir tas, ka privātajā mežā lieguma robežas sakrīt ar īpašuma robežām. Toties blakus esošajam mežam, kas pieder valstij, dažviet ir, bet citviet nekādu liegumu nav.
Kā teicis Latvijas valsts mežzinātnes institūta “Silava” direktors Jurģis Jansons, dabai jau ir pilnīgi vienalga, kas izaug – priedes, egles, lazdas vai krūmi. Dabas daudzveidību rada un nosaka cilvēks. Ja meži augtu dabiskā veidā, bez cilvēka ietekmes, tad tie nepavisam nelīdzinātos tiem mežiem, kādi mums ir pašlaik.
Dabiski izaugušu, vecu mežu Latvijā jau praktiski nav. Tie visi ir cilvēka roku stādīti un kopti.
Ja pēc trīsdesmit vai piecdesmit gadiem meža saimnieks grib ievākt ražu, kuru tai brīdī viņam grib liegt, tad gluži dabiski viņš nebūs ar to mierā.
No dažādu dabas aizsardzības organizāciju pārstāvjiem bieži dzirdu stāstus par dabas daudzveidību. Bet nekad neesmu dzirdējis, kas tā ir viņu uztverē.
Vai daudzveidība slēpjas tajos slapjajos mežos, kuri pārliekā mitruma dēļ nīkuļo? Varbūt tā ir nevērtīgiem krūmiem aizaugušais un pārpurvojies zemes pleķītis, kuru cilvēks nekā nevar izmantot?
Ja meži ir cilvēka roku stādīti un kopti, lai pēc laika gūtu no tā labumu un lai dzīvotu lielākā labklājībā, nekā dzīvo pašlaik, tad tas ir viens mērķis. Ja gribam staigāt pastalās, tad, protams, dabas daudzveidības vārdā ik gadu liegumu platības varam arvien palielināt.
Pilnīgi piekrītu Ekonomikas ministrijas ekspertam Eināram Cilinskim, kurš saka, ka Latvijā mežsaimniecība ir viena no tām nozarēm, kas būtu visvairāk jāatbalsta. Tā palielinātu budžeta ieņēmumus un samazinātu ogļskābās gāzes izmešu apmērus, par ko tagad iestājas visur pasaulē.
Manuprāt un pēc biologu atzinuma, mežu audzēšanai Latvija ir ideāla vieta. Citur, ārpus 72. paralēles, tādas nav ne uz skandināvu klintīm, ne siltāka vai aukstāka klimata dēļ. Izņemot zemi, mums jau patiesībā citu dabas bagātību nemaz nav.
Tāpēc domāju, ka
dabas aizsardzības un mežsaimniecības interesēm jābūt pārdomāti līdzsvarotām. Valdībai jāizšķiras – gribam dzīvot bagātā valstī vai taisīt stabulītes no lazdām?
Jūsuprāt, līdzsvara nav?
Ikvienā sapulcē, kurā tiek runāts par šo tēmu, no meža īpašniekiem, kuru Latvijā ir ap 300 tūkstoši, uzaicina vienu pārstāvi. Toties pretī viņam sēž Pasaules dabas fonda, Latvijas dabas fonda, Ornitologu biedrības un sazin vēl kādu sabiedrisku organizāciju pārstāvji. Tas uzskatāmi parāda, kāds pašlaik ir šīs līdzsvars.
Kad par mežu apsaimniekošanu runā, piemēram, Latvijas valsts mežzinātnes institūta “Silava” vadītājs Jurģis Jansons vai Einārs Cilinskis, tad viss ir kārtībā. Viņi dabas un mežsaimniecības jautājumos ir ļoti zinoši un runā, balstoties uz zinātni un faktiem. Viņos ir vērts ieklausīties. Bet, kad sapulcēs uzstājas kāds putnu draugs, kurš, acis pārgriezdams, bļauj par dabas daudzveidību, tad klausīties vairs negribas, vienas glupības!
Diemžēl bieži to, ko par mežu saka zinātnieks, visi izliekas nedzirdam. Toties dzird tikai to, ko par dabas daudzveidību, mazajām upītēm un putniem teic dzejnieki un citi tautā populāri ļaudis. Sabiedrisko domu veido nespeciālisti caur medijiem.
Lūk, piemērs – pirms pāris gadiem man izdevās uzvarēt tiesā par mikrolieguma noteikšanu jūras ērgļu ligzdošanas vietām Dundagas pagastā. Ornitologu biedrības pārstāvis apgalvoja, ka šo putnu skaits sarūk, tāpēc Valsts meža dienestam ērgļu ligzdošanas vietām jāuzliek liegums. Sākotnēji to plānoja 120 hektāru platībā, vēlāk samazināja uz pusi. Liegums paredzēja, ka deviņus mēnešus gadā meža apsaimniekošana ir aizliegta, to drīkst tikai no decembra līdz februārim… Par laimi, izdevās pierādīt pretējo – šo putnu populācija palielinās. Iznākumā liegumu nenoteica.
Pirms pāris gadiem “Kurzemes radio” uzstājās kāds ornitologu pārstāvis un augstskolas lektors, stāstot par gājputniem, kuri martā un aprīlī – migrācijas laikā – izēd ar ziemājiem apsētos laukus. Pēc viņa teiktā, zemnieki to uztverot ar lielu prieku, maijā izēstās ziemāju platības pārsējot no jauna ar vasarājiem. Toreiz nodomāju – cik “gudrs” gan ir šis ornitoloģijas profesors, ja tā var spriest par lauksaimniecību!
Ja, pēc jūsu teiktā, šī līdzsvara nav, tad kā to radīt? Nu nevaram taču pavisam ignorēt sabiedrības centienus aizsargāt dabas vērtības!
Man ir radies iespaids, ka lielu daļu to ļaužu, kuri pārstāv dabas draugu biedrības, daba un tās aizsardzība nemaz neinteresē.
Viņus interesē tie miljoni, kurus dažnedažādu zaļo programmu ietvaros iespējams saņemt no valsts un Eiropas Savienības fondiem.
Ja dabas draugi var atļauties iztērēt ļoti prāvas summas tikai savai pašreklāmai, tad man tā jādomā.
Savulaik mums bija izvērsta melno stārķu aizsardzības programma, kurai tika iztērētas ļoti lielas summas. Šaubos, vai pēc šīs programmas beigām kāds novērtēja, kāda šim pasākumam bijusi atdeve, proti, vai Latvijā melno stārķu populācija kļuvusi lielāka. Tad modē nāca jūras ērglis, tad mazais ērglis. Kad izsīks mazajam ērglim paredzētās naudas āderes, sola pievērsties pūču aizsardzībai…
Melnie stārķi ar visiem raidītājiem sen pazuduši, par jūras ērgļiem arī vairs nerunā, mazie ērgļi ir tādā skaitā, ka grūtāk ir tā ligzdu mežā neatrast nekā atrast! Viss notiek tikai finanšu projektu ietvaros. Tiklīdz nauda iztērēta, tā grābj nākamo. Kas ar putnu sugu notiek pēc tam, par to vairs netiek runāts. Un kas interesanti – nevienā dabas draugu sabiedriskajā organizācijā, kurā sadala minētos valsts un Eiropas Savienības fondu miljonus, nav iespējams iestāties. Spriežot pēc šo organizāciju mājas lapās publicētā, cilvēks var vien brīvprātīgi strādāt to labā vai arī ziedot naudu.
Pašlaik izvērstās dabas skaitīšanas kampaņas laikā kāds man pazīstams mežsaimnieks bija nejauši savā mežā uzskrējis virsū vienam tādam dabas skaitītājam, kurš bija paguvis saskaitīt vērtīgus augus, pilnu lapu. Lai pārliecinātos, ka šis dabas skaitītājs patiešām ir botāniķis vai biologs, mežsaimnieks bija lūdzis nosaukt viņam sarakstā minēto augu latīniskos nosaukumus un to vērtību. Diemžēl viņš to nekā nespēja. Galu galā šis garais saraksts pazuda, un nekādu liegumu īpašnieka mežam neuzlika.
Vai jūs – viens no lielākajiem meža īpašniekiem Latvijā, kam pieder ap 5000 hektāru, – esat rēķinājis zaudējumus, kurus sagādā šīs kampaņas?
Man nav bijis ne gribas, ne vaļas tos rēķināt. Man laiks paiet mežu atjaunošanā un kopšanā, kurā ik gadu ir arī jāiegulda. Maldās tie, kuri domā, ka no meža īpašnieks tikai gūst peļņu.
Kādi ir šie ieguldījumi?
Pirms pieciem gadiem biju izrēķinājis, ka atjaunošanā un kopšanā esmu ieguldījis aptuveni trīs reizes lielākas summas nekā tās, kuras iztērēju šo mežu nopirkšanai. Konkrētas summas gan nenosaukšu. Bet tie ir miljoni eiro. Lai izaudzētu labu mežu, skaitot no iestādīšanas dienas, pirmos divdesmit gadus tas ir jākopj vismaz trīs līdz četras reizes. Tas nozīmē, ka šajā laikposmā viena hektāra kopšanā vien jāiegulda vismaz 1000 eiro.
Vai valsts atbalsts mežsaimniekiem ir pietiekams?
Atzinīgi vērtēju kopš 2018. gada atcelto nodokli reinvestētai peļņai un mežsaimniecības nozarē ieviestos reversā pievienotās vērtības nodokļa maksājumus. Ja tie būtu ieviesti agrāk, tas būtu liels solis ceļā uz ēnu ekonomikas mazināšanos.
Diemžēl tas atbalsts, ko valsts no ES fondiem pašlaik piešķir mežsaimniekiem mežu kopšanai, ir kā acu pilieni vājredzīgajam – tā, lai viņš pavisam nezaudētu acu gaismu. Tie eiro simti par hektāru kopšanai ir pietiekami, bet ir nepietiekams kopējais finansējums. Tostarp tas būtu ļoti nepieciešams meliorācijai un meža ceļu būvei.
Par katru lauksaimniecības zemes hektāru, kas tiek uzturēts labā stāvoklī vai izmantots ražošanai, tiek saņemts Eiropas fondu atbalsts. Bet mežsaimniekiem par atbalstu jaunaudžu kopšanai jācīnās kā “žurku skrējienā”! Tā vajadzīgā summa jaunaudžu kopšanai jau nav nemaz tik liela kopējā fonā, tikai aptuveni divas reizes lielāka par šai atbalsta laikā piešķirto.
