FOTOREPORTĀŽA. “Lejaslīvēs” sparģeļu sezona: “Sākām pirms 8 gadiem ar 2 sparģeļu vagām, nu mums ir ap 20 tūkstošiem stādu” 1
Zemnieku saimniecībā “Lejaslīves”, kas atrodas Siguldas novadā, saimnieko Vaļļu ģimene – Lelde un Atis ar saviem trim bērniem – Jēkabu, Unu un Ernestu. Saimniekiem ideju netrūkst, viņi labprāt izmēģina arvien jaunas lietas un mācās darot.
Tāds ir arī stāsts par sparģeļu audzēšanu – 2015.gadā lielākā daļa Latvijā vēl pat neiedomājās, ka šeit varētu audzēt sparģeļus, bet “Lejaslīvēs” saimnieki bija gatavi eksperimentam. Nopirka pirmos 500 stādiņus, izvēloties dažādas šķirnes un sastādīja zemē.
Pirmā pieredze
Nākamajā pavasarī ar nepacietību tika gaidīti pirmie asni un kļuva skaidrs, kuras no šķirnēm te aug vislabāk un kuras ir vērts turpināt audzēt. Priekšplānā izvirzījās 3 šķirnes, kuras saimniecībā audzē joprojām – Xenolim, Gijnlim, Erasmus.
Tā ātri vien saprasts, ka ar 2 sparģeļu vagām ir par maz, pārdošanai praktiski pāri nepaliek, taču pircējiem ir interese, tāpēc sparģeļu lauks paplašināts. Arī šobrīd tajā katru gadu nāk klāt 3-5 tūkstoši jaunu stādiņu. Šobrīd te kopā au gap 20 tūkstošiem stādu, kas zaļo teju hektārā zemes.
Lēnā garā, sava budžeta iespējās notiek paplašināšanās. Stādi tiek iepirkti no Vācijas, jo audzēt tos saviem spēkiem ir patiešām sarežģīti un laikietilpīgi.
Praksē iegūtās zināšanas
Lelde labprāt dalās ar praksē iegūtajām zināšanām par sparģeļu audzēšanu. Viņa stāsta, ka sparģeļus ikviens var audzēt arī savā piemājas dārziņā. Tos jāstāda irdenā augsnē, saulainā vietā, pēc iestādīšanas labi jāaplaista un regulāri kārtīgi jāmēslo.
“Lai sezonas laikā varētu baudīt šo gardumu, uz katru cilvēku vēlams iestādīt vismaz 10-20 sparģeļu stādus, ar mazāku skaitu nekas daudz nesanāks. No 1 stādiņa sezonā izaug 10-15 asni, protams, ne vienlaikus. Jāatceras arī, ka pirmajā gadā neko nost negriež, sparģeļiem vienkārši ļauj augt, rudenī nopļauj un gaida pavasari,” stāsta saimniece.
Pirmās ražas laiks pavasarī ļoti atkarīgs no laikapstākļiem – kad augsne ir uzsilusi līdz padsmit grādiem, sāk spraukties pirmie asni. Labās dienās tie mēdz izstiepties pat par 10-20 centimetriem diennaktī. Jāuzmanās gan, lai tie nepāraug, jo tad sparģeļi paliek kokaini. Vislabāk griezt, kamēr pumpuri vēl nav atvērušies.
Kad sezona beidzas (parati tas ir ap Jāņiem), sparģeļiem ļauj būt skaistiem un augt un zarot. Tie skaisti izskatās dažādās ziedu kompozīcijās vai vienkārši izdaiļo dārzu.
Kā ēst sparģeļus?
Patiesībā sparģeļus, lai gan daudzi to nezina, var ēst arī svaigus – uzreiz no vagas. To garša līdzinās zaļajiem zirnīšiem un, protams, svaigi plūktā sparģelī ir visvairāk vitamīnu. Sparģeļi vispār ir bagāti ar dažādiem vitamīniem – 100 gramos sparģeļu ir 2,2 g olbaltumvielu, 2,9 g balastvielu, A, K, D, C vitamīns, folijskābe, kalcijs, fosfors, kālijs, dzelzs, magnijs.
Likumsakarīgi – jo ilgāks laiks pēc nogriešanas pagājis, jo mazāk vertigo vielu sparģeļos saglabājies. Vislabāk, ja sparģeli var iekļaut maltītē 48 stundu laikā pēc nogriešanas. Šis ir viens no iemesliem baudīt lokāli audzētus produktus (Lelde un Atis ļoti iestājas par šo ideju).
Sparģeļus var ēst dažādi. Kā jau minēts, tie ir gardi svaigi, iekļaujami arī dažādos salātos, sautējumos utt. Iederēsies jebkurā dārzeņu ēdienā. Lelde bieži viesiem galdā ceļ pavisam viegli un ātri pagatavojamu gardumu.
Tievajiem sparģeļiem nolauž cietos galus, resnajiem – nomizo. Kārto cepamtraukā, apslaka ar olīveļļu, pārber ar garšvielām un liek cepeškrāsnī 190 grādos uz 10 minūtēm. Neilgi pirms tam pārkaisa ar rīvētu cieto sieru. Pasniedz ar svaigiem tomātiem, zaļumiem, gaļu vai jebkurā citā tīkamā kombinācijā.
“Lejaslīves” sparģeļi nopērkami viņu saimniecībā un tuvākajos veikalos, kā arī Straupes Zirgu pasta tirdziņā. Tos galdā ceļ arī Līgatnes “Pavāru mājā”, Bīriņu pilī, “Reiņa trases” kafejnīcā, arī restorānā “Vincents”. Ēriks Dreibants ir “Lejaslīves” klients jau no pirmsākumiem. Tālāk jau reklāma ir aizgājusi no mutes mutē un šobrīd pat ne vienmēr pietiek apjoma, lai nodrošinātu visu pieprasījumu.
Ne tikai sparģeļi
Sparģeļi gan nav vienīgā saimniecības darbības joma. Visplašāk “Lejaslīves” pazīstamas ar dažādiem bišu produktiem – te ir ne tikai medus un ziedputekšņi, bet arī piemājas darbnīcā tiek izgatavoti bišu stropi un rāmīši, kas dodas pie biteniekiem visā Latvijā.
Savukārt kāds cits eksperiments pirms pāris gadiem bija “Hailander” šķirnes govis, kas visu gadu dzīvo brīvā dabā. Pagaidām gan tās vēl netiek pārdotas vai kautas, ganāmpulks turpina veidoties.
Lelde nosmej, ka viņu ģimenē arvien rodas kādas jaunas idejas: “Mums patīk izmēģināt ko jaunu. Arī šobrīd strādājam pie tā, lai pavisam netālu no mūsu govju ganāmpulka izveidotu viesu namiņu atpūtniekiem. Plānojam, ka tā būs ļoti romantiska vieta, prom no cilvēkiem un interneta, kurp ikviens interesents varēs doties un izbaudīt divvientulību.”
Savulaik saimniekošanu sākuši vien ar lāpstu, tagad darbs ir kļuvis vienkāršāks un iegādāta arī atbilstoša tehnika. Kvalitatīvu dārza tehniku no ražotāja METASA Atis piedāvā iegādāties arī citiem interesentiem – tie esot patiešām ērti ratiņi dažādiem dārza darbiem – siltumnīcām, zemeņu audzētājiem utt. Plašāka informācija pieejama saimniecības mājas lapā www.lejaslives.lv.
Ata vadībā saimniekošana notiek ļoti pārdomāti. Viņš aizrāvies arī ar dažādām tehnoloģijām un nemitīgi seko līdzi aktuālajam šajā jomā. Piemēram, pie govju aplokiem uzstādītās kameras ļauj jebkurā diennakts laikā redzēt, kas notiek ganāmpulkā, bet sarunas laikā viņš paziņo, ka laiks doties ieslēgt putekšņu kaltēšanas iekārtu, jo tieši dienas vidū elektrības cena biržā ir viszemākā. Saimniekošana te acīmredzami notiek ar prātu.
Ģimenes lieta
Skatoties uz Leldi un Ati, ir sajūta, ka viņi sader kā cimds ar roku, tāpēc vaicāju, kā viņi ikdienā sadala darbus un kuram rodas idejas jauniem darbības virzieniem.
Atis stāsta, ka viss ir līdzsvarā: “Govis un atpūtas namiņš bija Leldes idejas, savukārt bites un sparģeļi – manējā.”
Lelde pastāsta par darbu dalīšanu: “Visus aprēķinus veic un lielos lēmumus pieņem Atis, es vairāk menedžēju sociālos tīklus, griežu sparģeļus, braucu uz tirdziņiem.”
Arī bērni iespēju robežās tiekot iesaistīti darbos. Vecākais dēls Jēkabs, piemēram, vakar izpļāvis visu pagalmu un ir liels palīgs arī rāmīšu ražošanā, māsa Una reizēm nāk palīgā dārza darbos, bet pastarītis Ernests pagaidām vēl esot gatavs darīt visu. Pērn pats arī izdomājis ražot mēbeles un piedāvāt tās iegādāties apmeklētājiem. Bet piemājas kokā uzcelts viņa štābiņš.
“Lejaslīvēs” gribas ciemoties atkal un atkal, jo saimnieki te ir īpaši viesmīlīgi, ir sajūta, ka te eksistē pašiem sava, harmoniska un mierīga pasaule, kas iedvesmo arvien jauniem darbiem un vienkārši dzīvošanai tā, kā pašiem vislabāk tīk.
