Gleznoju kā apsēsts

FOTO. “Gleznoju kā apsēsts!” Saruna ar Imantu Lancmani 9

Ilze Pētersone, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”

Lukašenko dienas skaitītas? Izskan ziņas par Kremļa plāniem nogalināt viņu. Pēkšņā nāvē jau miris tuvs viņa līdzgaitnieks 37
Slimnīcu vadītāji nepatīkami pārsteigti par ministra apgalvoto, ka valsts apmaksā piederīgo uzturēšanos slimnīcā 93
Tas ir galvenais iemesls, kāpēc cilvēki mirst… Ārsts atklāj, kurus produktus jāēd mazāk
Lasīt citas ziņas

Pirms četriem gadiem nomainījis Rundāles pils muzeja Direktora fraku pret mākslinieka uzsvārci, Imants Lancmanis meties gleznot, pēc paša vārdiem, kā apsēsts. Aiziešana pensijā bijusi brīvlaišana, lai baudītu savulaik aizliegto augli, kas tagad apskatāms izstādē Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. “Te ir gandrīz viss, ko jebkad esmu uzgleznojis,” pasmaida mākslinieks.

Došanās pensijā 2018. gada nogalē nosvinēta ar pompozu performanci, kas simbolizējusi muzeja direktora Imanta Lancmaņa pārtapšanu privātpersonā un gleznotājā. Smalkās frakas ar desmit ordeņiem vietā viņam uzģērbta samta žaketīte ar zīda šleifi ap kaklu, kā pirms simt gadiem tērpušies gleznotāji. Vēlme nodoties tikai mākslas radīšanai bijusi tik stipra, ka pie molberta stājies tūlīt pat jaunā gada pirmajās dienās.

CITI ŠOBRĪD LASA

Ar mākslinieku tiekamies muzejā vēl pirms izstādes atklāšanas, kad tikko beigusies viena intervija un uz sliekšņa jau nākamā. Turpat blakus ir māsa Lauma Lancmane, Rundāles pils muzeja izstāžu kuratore un kopš dzīvesbiedres Ievas nāves – brāļa stiprais balsts un palīgs.

 

Pensijā cilvēki dodas, lai izbaudītu pelnītu atpūtu, bet jūs atkal strādājat un strādājat. Kāda tagad izskatās darba diena?

Līdzīga kā Rundāles pilī. Gleznoju pat līdz divpadsmitiem naktī, dažkārt arī pēc pusnakts.

Tāpēc, ka jums patīk tas, ko darāt!

Patīk, jo visu mūžu darbs ir bijis kā hobijs – atjaunot pili, vakarā rakstīt grāmatu un vēl atrast laiciņu pagleznot. Pēdējie četri gadi tika veltīti gleznošanai, kad grāmatas jau bija kā traucēklis.

Grāmatas var pagaidīt, bet bez ēšanas neiztikt, starp citu, kas jums gatavo?

Ja cilvēks nav labi un omulīgi paēdis, tad arī pārējais nav interesanti, tāpēc nesaprotu tos, kas ar tukšu vēderu var taisīt lielu mākslu. Gatavojam kopā ar māsu Laumu, pēc sievas nāves viņa dzīvo pie manis, un tas mums abiem ir izveidojies par veselu rituālu. Katru dienu apspriežam pusdienu koncepciju, lai maltītes nebūtu vienveidīgas. Dodoties uz šejieni, jau pārrunājām, ko taisīsim šovakar.

Kas tas būs?

Šim vakaram Laumiņa iesālīja lasi, ko kombinēsim ar silto klasisko diļļu mērci un piedevām. Ēstgatavošana mums abiem sagādā ļoti lielu prieku.

Kur to apguvāt?

Vienmēr ir paticis, interesējušas arī pavārgrāmatas. Ideja, kā gatavot un kādas garšvielas nepieciešamas, rodas pēkšņi. Restorānos, ja nepatīk kāda sastāvdaļa, mēs ēdienus koriģējam.

Ko gatavotu maltītei īpašam notikumam, svētkiem?

Teļa sautējumu. Svarīgi, lai gabaliņi ir kārtīgi apcepti un mērcē daudz sviesta un krējuma, kurā gaļa izšmorējas. No dārzeņiem mana vājība ir selerija – saknes, kāti un tagad arī vācu seleriju sāls, kas dīvainā veidā pie mums nav dabūjams. Kad brauc ciemos vācu draugi, sakām, lai atved tikai vienu lietu – seleriju sāli.

Arī jūsu draugiem Bīroniem – princesei Elizabetei un princim Ernstam Johanam?

Visiem bez izņēmuma.

Vai nekad nav gribējies padzīvot dīkā?

Jāatzīst, ka pēc rakstura drīzāk esmu slinks, patīk ērtības, bet dzīve mani ir piespiedusi darboties. Atceros, kā studiju laikā eksāmeni darīja slimu, bet tie lika saņemties, un tā visu mūžu ir bijusi kāda nepieciešamība, kas neļauj slinkot.

Ar ko sākāt savu četru gadu glezniecības maratonu?

Ar gleznu “Svētā ģimene”, kas radās no nejaušas satikšanās kādā jubilejā, kur man pretim sēdēja skaista sieviete ar bērniņu klēpī un aizmugurē – viņas vīrs. Tūlīt sapratu, ka tā ir svētā ģimene un atļāvos ar mobilo telefonu viņus nofotografēt. Foto manā glezniecības veidā spēlē milzīgu lomu – dažkārt no simts attēliem izveidoju vienu ainu, bet vienmēr ceru, ka notiks brīnums un tiks sūtīta gatava kompozīcija. Šoreiz tā notika, kad sarīkojām fotosesiju, kurā šī ģimene – tēlniece Brigita Zelča-Aispure ar vīru tēlnieku Sandi Aispuru un abiem dēliem – bija piekritusi pozēt. Uz fotosesiju gāju ar šausmām, jo nevarēju iedomāties, kā izveidot manu iecerēto ainu ar bērniem, kad viens vēl maziņš ķipars un otrs piecgadīgs kā ūdenszāle visu laiku skraida apkārt. Tomēr vienā brīdī starp viņiem notika saspēle un izveidojās aina, kad man vajadzēja tikai to iemiesot un censties sajust dievišķo starojumu. Ieskaitot arī tērpus, jo Marijai mugurā ir manas māsas blūze, ko pati bija izšuvusi. Teicu, cik grūti gleznot izšuvumus, bet viņa saka – vai zini, cik man bija grūti tos izšūt. brunči arī ir māsas, Zemgales ar visām rozītēm – nu nebija viegli!

Kā gleznās atnāk simboli, kā tos izvēlaties?

Dievmātei ir meža roze un Jāzeps vienmēr tiek attēlots ar liliju, kas simbolizē šķīstu dzīvi. Liliju biju nopircis pa ceļam uz fotosesiju, taču ar Dievmātes rozīti bija savādāk. Tas notika pirms vairāk nekā 20 gadiem, kad pie ceļa, kur gāju no mājām uz Rundāli, auga brīnišķīga meža roze. Vienmēr apstājos, lai paskatītos uz pili caur maigajiem ziediem, taču vienā nelaimīgā dienā mežrozīti nocirta. Viņas vairs nebija, tomēr biju to nofotografējis, un, kad šajā gleznā vajadzēja Dievmātes simbolu, sapratu, ka tā nebūs kultivēta dārza roze, bet mana mīļā bojā gājusī mežrozīte.

Kāda simboliska nozīme ir kaķēnam pie Sējas ozola – gleznā, ko esat izvēlējies par savas izstādes tituldarbu?

Tas tur jau bija tāpat kā pie Atpiļu ozola Dienvidkurzemē! Smējāmies, ka ir kāda kaķu dinastija, kas uzpasē ozolus, jo Atpiļu kaķis no mums neatkāpās ne soli, tāpēc arī gleznās saglabāju šos ozola sargus.

Daba jums ir viens no iedvesmas avotiem?

Tieši pirms 60 gadiem pateicu, ka man nevajag nekādu sezānismu, ko lietoju kā silto un vēso toņu salikšanas shēmu, kas ļauj līdzsvarot kolorīta harmoniju, jo redzu dabā visu, ko vajag, un, izejot no dabas, atkal varu radīt to, ko lamā par reālismu, bet ieraugot to citā veidā kā jaunre­ālismu. Vai tā ir cilvēka figūra vai ainava, vai vēsturiska tēma, visur redzu to, kas ir dabisks. Tāpat ir ar šo svēto ģimeni – man nevajag sacerēt kā Leonardo (Leonardo da Vinči) elegantas formas un drapēriju kritumus, jo ieraugu dabā to, kas tikai šķietami ir nejaušs. Cik skaistas “Svētajā ģimenē” ir Marijas blūzes piedurkņu krokas, taču es tās neizdomāju, jo pašas sakrita.

Jūsu darbos ir daudz nāves, sāpju un ciešanu. Kāpēc tā?

Tāpēc, ka tās ir svarīgas. Kopš bērnības man ir tieksme uz dramatisko, šekspīrisko, vāgnerisko un vienlaikus tas atbaida, jo nevēlos ciešanas. Gleznu cikls “Piektais bauslis. Karš un revolūcija” man pašam bija kā terapija, lai tiktu vaļā no bērnībā piedzīvotajām kara šausmām, un es tiku.

Un visi šie nāvessodi… Kad studiju laikā Mākslas akadēmijā mūs veda uz Anatomikumu, pirmajā reizē ieraugot līķi – jaunu kareivīti zārkā –, gandrīz noģību. Tas bija tik šausmīgi, ka nodomāju – otrreiz bez skandāla tur vairs neiešu. Taču saņēmos un jau trešajā reizē vienā mierā zīmēju muskuļus. Nezinu, kas tas ir, taču ne trulums? Tāpat bija ar “Piekto bausli”, kam izmantoju fotogrāfijas ar pakārtiem un kara laikā sašķaidītiem cilvēkiem, – piegāju kā dakteris, ka vajag to izdarīt precīzi. Tas bija kaut kas dīvains.

Par Bībeles ainu personāžiem esat izvēlējies daudzus Rundāles pils ļaudis. Pils elektriķa gan man bija nedaudz žēl, jo viņam vajadzēja pozēt par Jūdu.

Tas bija īsts Jūda, jo kļuva par antivakseru… Esmu uz viņu dusmīgs, jo tik kaismīgi runāju, ka vakcinēšanās ir mazākais ļaunums un vajag to darīt, ka tas viss ir kūdīšana no slikto cilvēku puses, bet nekā! Viņš aizgāja un neatgriezās. Redz, laikam biju trāpījis.

Interesanti, ko par šo aizrautību ar gleznošanu saka Rundāles pils, vai tai nepietrūkst jūsu uzmanības?

Šorīt ar Laumu pārrunāju kārtējo sapni, kas sastāv tikai no mana darba raižu atgremojuma – ļoti bieži pils nav gatava, kad jānotiek atklāšanai, viesi ir ieradušies, bet es esmu kaut kur aizbraucis. Tas mani nelaiž vaļā. Reāli būdams pilī, es viņu tikai baudu un baudu, eju cauri kā svētlaimē.

Vai ir kāda vieta, kur nedaudz ilgāk uzkavējaties?

Visa pils ir mīļa, pazīstu taču katru priekšmetu, jo tie visi gājuši caur manām rokām. Tomēr vienu mēbeli apskatu ar īpašam jūtām – 16. gadsimta melnkoka un ziloņkaula kabinetu – tā ir mēbelīte ar atvilktnītēm, faktiski kaste, ko lika uz grezna galdiņa. Pirms 40 gadiem to vedām no Ļeņingradas, un tikai brīnums mūs izglāba no nāves. Bijām piekrāvuši ar mantām pilnu mikroautobusiņu, un kabinets atradās man blakus, jo citur vairs nebija vietas. Tā bija barga un auksta ziema, braucām pa ledainu ceļu, kas nebija kaisīts, un mūsu priekšā viens “Moskvičs” iegāzās dziļā grāvī. Apkure darbojās ļoti slikti, bijām pārsaluši, kājas jau kļuva nejutīgas, laidos snaudā, bet vienā brīdī atvēru acis un redzu, ka taisnā ceļā braucam fūrē, jo šoferis ir iemidzis. Paspēju izteikt pagaru frāzi – Edgar, kur jūs braucat? Viņš paspēja pēdējā brīdī. Pēc tam ilgi klusējām. Apmēram pēc stundas šoferis teica – Imant, šajā brīdī mēs būtu jau atdzisuši.

Nebija lemts… Kas dod līdzsvaru no sliktiem sapņiem un kreņķiem?

Nevarētu teikt, ka būtu dzīvojis vienos kreņķos, cenšos lietas uztvert optimistiski un tikt pāri grūtībām, cik nu vien var, ja tās tevi nesamaļ. Pēc sievas nāves likās, ka nekad tam netikšu pāri, bet bija jātiek, un tā bija pils un pienākumi, kas izglāba.

Darbs palīdzēja?

Skan banāli, bet tā tas ir. Darbs un ieceres palīdz arī mazākās nepatikšanās un slimībās. Pēc kādas ļoti nepatīkamas operācijas, pamodies no narkozes, tūlīt gleznoju “Augšāmcelšanās” gleznu, kas bija kā terapija, jo varu iedomās pārcelties un vairs nejust, ka atrodos palātā. Iztēle spēj daudz ko uzburt tā, ka neko neredzu apkārt, kas ir viens no iemesliem, kāpēc nebraucu ar mašīnu, ko jau laikus apzinājos.

Kādu redzat Rundāli, teiksim, pēc 50 gadiem?

Vēl labāku. Nomainīsim dažas gleznas ar vēl brīnišķīgākām un varbūt dabūsim kādu Rembrantu!

Iedomājos pa pili slīdam vēsturisko tēlu projekcijas un starp viņiem – arī jūs.

Mēs bijām domājuši ievietot Bīrona manekenus, vēl labākus nekā Tiso kundzes muzejā, bet nospriedām, ka labāk – ne. Pēc 50 gadiem tēlus varēs projicēt jebkur telpā, kas ir izšķirošais, jo nebūs vajadzīgi projektori vai cita plakne.

Kur jūs pats dzīvojat?

Oi, visstulbākajā Brežņeva laika mājā, kāda iespējama.

Ja man būtu daudz naudas, celtu māju klasicisma stilā uz robežas ar ampīru pēc diviem ap 1800. gadu Berlīnē tapušiem projektiem, kurus saliktu kopā. Nepārspīlētu, ne ļoti lielu – tā ir mana gaume.

Kā sevi redzat šajā pasaulē – dzīvojat šeit un tagad vai arī, ka ir bijis kaut kas pirms tās un būs turpinājums?

Esmu pilnīgi pārliecināts, ka būs dzīve arī pēc tam. Ar māsu esam pārliecinājušies, ka esam savu gēnu produkts. Varam tikai kārtējo reizi jautāt – kuras vecvecvecmāmiņas vai vecvecvectētiņa atspoguļojums?

Vai esat izpētījuši dzimtas vēsturi?

Tā nav tik vienkārši izpētāma, nākas deducēt tāpēc, ka izcelšanās ne vienmēr ir tāda, kā rakstīts baznīcas grāmatā, tāpēc daudz vairāk var paļauties uz to, ko tev kāds saka priekšā vai diktē attieksme pret lietām, un tam nevar pretoties. Ietekme nāk arī no vecmāmiņas Annas Vīksnes no mātes puses, kas bija absolūti ideāls cilvēks ar latviskajiem tikumiem. Bet kaut kādas dīvainākas lietas un intereses ir nākušas no grūtāk nosakāmiem senčiem senākā pagātnē.

Gaidot mūsu interviju, palasīju sarunu “Rīgas Laikā” ar izcilo muzikologu Arnoldu Klotiņu, kurš atzinās, ka vairāk par latviešu mūzikas vēsturi viņš ir norūpējies par to, kurp tagad iet visa sabiedrības uzbūve, sabiedrības iekārtojums mūsdienu pasaulē. Vai arī jums rūp pasaules virzība, sevišķi tagad, kad kaimiņos plosās karš?

Neesmu norūpējies viena iemesla dēļ, jo nemitīgā nodarbošanās ar vēsturi ir rādījusi, ka pasaule vienmēr ir norūpējusies, paziņojusi, ka viss ir sliktāk, nekā ir, un ripo uz elli, bet nekad tā nav noticis, jo allaž parādās ceļš un attīstības virziens, ko neviens nebija paredzējis. Tā ir providences īpatnējā mehānika, ka glābiņš gan lielās, gan mazās lietās tiek dots no tās puses, kur to negaida. Prognozes un futuroloģija ir naiva nodarbība. Var kaut ko sadzīvisku prognozēt, bet lielo pavērsienu, kas sabiedrības attīstībai dos jēgu, nevar. Tas ir debesu grāmatā ierakstīts, un diemžēl kloķis ir kari, epidēmijas un revolūcijas, kas to visu pa vidu iekustina un pārkustina un rada jaunu konjunktūru, ideālus cilvēku domāšanai. Nav iespējams vienlaikus lēnām iet uz augšu, tur nu Marksam un Engelsam ar dialektikas likumu ir taisnība. Jābūt pretmetam, grūtībām, triecieniem, kas izsit no līdzsvara, un tāpēc viss pēc kāda laika sakārtosies pēc citiem principiem un citā kārtībā.

Kad gleznoju, pētu un domāju, karu ieraugu plašāk – gan kā galējas nežēlības formu, gan arī kā augstākās varonības iespēju. Redzu, ka bez kariem nebūtu cilvēces attīstības.

Arī runājot par Krievijas karu Ukrainā un zinot, kādas ciešanas un postu tas radījis un vēl radīs?

Visi kari, lai cik tie liktos briesmīgi un nežēlīgi, kādā brīdī ir nepieciešami. Pretējā gadījumā cilvēces attīstība pa horizontāli nekad nav notikusi, arī iepriekšējos gadsimtos vienmēr grūdienu ir devis karš. Šī asiņu nolaišana, sagraušana, platformas notīrīšana, kā pēc tam izrādās, ir pamats atdzimšanai.

Vai arī šajā gadījumā?

Šajā gadījumā to ir grūti prognozēt. Bet, runājot par Pirmo un Otro pasaules karu, Pirmais sagrāva četras feodālas impērijas, sākās demokrātija, nacionālā atmoda, Otrajam uzskatāms piemērs ir Vācija – nolīdzināta gandrīz līdz ar zemi, nolikta uz ceļiem, taču desmit gados notiek ekonomiskais brīnums un tā kļūst par varenu valsti, kuras iekšzemes kopprodukts divas ar pusi reizes apsteidz milzīgo Krieviju – uzvarētāju karā!

Pēc Otrā pasaules kara Padomju Savienība kā uzvarētāja plašāk izplēta savus taustekļus Eiropā, tostarp atkārtoti okupēja trīs Baltijas valstis un noturēja tās aiz padomju režīma restēm pusi gadsimta, ko nevar uzskatīt par pasaules attīstību veicinošu notikumu.

Taču kopumā pasaule un kapitālisms kā tāds, kuram 30. gados bija krīzes un nelaimes, ieguva iespēju, pateicoties jaunajai situācijai, atjaunoties un socializēties. Zināmā mērā izlīdzinājās sociālā nevienlīdzība, radās vidusslānis un pārtikušais Rietumu dzīvesveids, kādu zinām un kuru Latvija 1940. gadā zaudēja, citādi šodien būtu turpat, kur Dānija un Somija.

Kad pabeidzu kara sēriju, daudz bija jādomā par kariem un to briesmīgajām un labajām īpašībām, un šķita, kā tas var būt, ka tik daudz laika pēc kara ir pagājis…

Jums bija sajūta, ka jānāk karam?

Nu tā taču vienmēr ir bijis, kad jūt, ka notiek stagnācija, par daudz ekonomiskās krīzes, visi čīkst, ir jāseko cunami. Uznāca pandēmija, par kuru nodomāju, ka tā nāk kā aizvietotājs Trešajam pasaules karam, taču izrādījās, ka būs kā Ziemeļu kara laikā, kad bija gan mēris, gan karš. Kad Krievija iebruka Ukrainā, sapratu, ka nekas netiks ietaupīts, ja nu vienīgi nebūs liela asins nolaišana globālā mērogā. Jādomā, vai tiešām Ukraina viena pati visu to iznesīs kā cietējs, ko šausta vienu pašu, un pārējie palīdzēs?

Kā upuris?

Jā, kā absolūtais upuris. Taču jāsaka, ka Krievija ir vēl briesmīgāks upuris, kura tika izvēlēta komunisma baismīgajam eksperimentam 1917. gadā, kas izrādījās nekam nederīgs, sabruka 90. gadu sākumā un tomēr ne līdz galam, bet deva pat asnus – ne tikai Ziemeļkorejā, bet arī pašā Krievijā.

Krieviju var uzskatīt par visvairāk cietušo, taču šajā brīdī tā ir Ukraina, kura asiņo, un mēs vēl redzēsim, vai ar to pietiks, vai būs vēl vajadzīgi upuri, lai pasaule kļūtu cita.

Lai gan pasaule ir kļuvusi citāda epidēmijas dēļ, tomēr vairāk no racionālā viedokļa – kā var samazināt darba vietas, strādāt pa gabalu.

Karš atgriezis arī lielāku jūtīgumu. Visas stagnācijas, garie, ieilgušie pēckara laiki izceļas ar vienaldzību, egoismu, aptaukošanos, arī garīgu. Tagad redzam, ka tā sauktie Rietumi ir spējīgi uz kolektīvo savākšanos, pasaule apvienojas pret absolūto ļaunumu, kas ir liela garīga uzvara.

Kādu Latvijā redzat kara atblāzmu?

Latvija ir pirmajā vietā proporcionāli pret iekšzemes kopproduktu, ko cilvēki ir devuši Ukrainai, – tā ir skaista zīme! Tas nozīmē, ka vēsturiskās nelaimes, briesmīgais komunisma cietums cilvēkus nav nocietinājis, lai gan likās, ka latvieši kļūst kašķīgāki, skaudīgāki, cietāki, pēkšņi parādījās tik daudz labestības, ļaudis ir gatavi ziedot, vest mašīnas.

Un arī atbrīvoties no okupācijas laika kupriem, tostarp Uzvaras parka monumenta, par kuru pats vēl 2013. gadā teicāt, ka nevajag nojaukt.

Tajā brīdī domāju, ka vēl nevajag jaukt, cerēju uz izlīdzināšanos caur abām kopienām, bet Putinam ir izdevies kaut kādā dēmoniskā veidā satracināt cilvēkus ne tikai savā zemē, bet arī šeit. Ir ļoti grūti noorientēties mūsdienās un prasīt, lai visi cilvēki ir gudri un pareizi uzstīgoti, ko vēlētos uzsvērt. Nekad nevar zināt, vai stīga, kas cilvēkam ir no Dieva, neievibrēsies islāmisma virzienā, vai kādam patiks Tramps vai Putins, bet tur neko nevar darīt, tikai nožēlot to cilvēku. Ja runā par Putinu vai Trampu, argumenti nelīdz, šie cilvēki kliegs pretī, viņi to negrib dzirdēt. Un krievu tautai vēl ir viena īpašība – viņi grib kaut kam ticēt un pakļauties, kas ir bīstami.

Kādu sodu ir pelnījis Putins?

Tas ir jautājums, uz kuru nekad neatbildu konkrētā veidā un emocijās. Izlasot viņa pēdējos pašpārliecinātos paziņojumus, sajutu, ka mana dziļākā vēlēšanās ir nevis viņa nāve, bet ilga dzīve arestā, saprotot, ka ir kļūdījies un ka viss ir otrādi, nekā bija iedomājies. Bet galīgais sods nāks no debesīm.

Caur šīm sodu un kara tēmām savā mākslā esmu konstatējis, ka sodīšanai īsti jēga ir tad, kad nosodītais to saprot un sods kļūst audzinošs arī pārējiem. Ļoti bieži sods ir derīgs tajā ziņā, ka izņem kādu ļoti bīstamu cilvēku no apgrozības un neļauj tālāk darīt ļaunu. Būtu labi, ja Putinu providence noņemtu no skatuves, jo viņš ir izdarījis pārāk daudz ļauna, bet vienlaikus neesmu no tiem, kas kliedz, ka vajag nošaut.

Žurnāls iznāk 17. novembrī, nākamajā dienā svinēsim mūsu valsts 104. jubileju, kāda ir jūsu paļāvība Latvijas nākotnei?

Tāpat kā globāli pasaule ir atradusi jaunus atbalsta punktus, arī Latvija vienmēr ir sakārtojusies. Tas ir latviešu sīkstums un ieprogrammētība uz zināmu pareizību. Pat brīdī, kad liekas, ka politikā ir haoss un ekonomikā nekas neizdodas, vainīga ir latviešu skepse, kas vienlaikus darbojas arī kā stabilizējošs faktors, kas neļauj iekrist tādās nelaimēs kā Krievija ar savu vēlēšanos kaut kam akli ticēt. Palīdz arī latviešu ieprogrammētā, bezgala dziļā harmonijas un labā izjūta. Kad kļūst pavisam slikti un sāku domāt, ka esam viena briesmīga tautiņa, iedomājos par dainām un to dvēseli, kas no tām nāk pretim. Tas ir kaut kas neticams, ka viss labais un pareizais var būt apkopots kā kolektīvais tautas redzējums, un man uzreiz kļūst labi.

Jūsu gleznās ne tiešā veidā, bet arī var atrast dainas?

Neviens negrib ticēt, ka brīvdabas muzejs (Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs) man patīk tikpat ļoti, cik pils. Tur gūstu baudu, izjūtu ideālo pasauli, ļoti pieticīgu, bet ir jau vēl grūtāk ielikt pieticībā skaistumu un harmoniju kā greznībā. Man ļoti patīk arī Blaumaņa (Rūdolfa Blaumaņa) pasaule, cilvēki, ko viņš apraksta, viņu dvēsele. Arī tolaik ļaudis brīžiem bija nelaimīgi, ne viss veicās, likās, ka labais būs priekšā, taču viņi neapzinājās, ka tieši cerību laiks ir tas brīnišķīgais brīdis. Blaumanis ir satvēris gaidošu un ļoti skaistu latvieša dvēseli.

Izstāde iet savu ceļu, kas jums tālāk padomā?

Būs jauni darbi, bet grūti pateikt, kādi, jo esmu pāri tam, ka kaut ko vēlos, nē, es neko negribu, vienkārši gaidu, ka mani pagrūdīs.

 

Imants Lancmanis

Gleznotājs un mākslas vēsturnieks.

Beidzis Jaņa Rozentāla mākslas vidusskolu un Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu.

Rundāles pils muzeja direktors no 1976. līdz 2018. gadam, kura laikā pils atdzima par izcilu mākslas un vēstures pieminekli.

Pētījis baroku Latvijas pilīs un muižās, kam veltījis monogrāfijas un katalogus.

Valsts Heraldikas komisijas loceklis, kā arī vairāku citu komisiju un biedrību biedrs.

Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni, Atzinības krustu, Latvijas Kultūras fonda Spīdolas balvu.

SAISTĪTIE RAKSTI

Apbalvots ar vairākiem ārvalstu ordeņiem un balvām.

2021. gadā atzīts par Eiropas Gada cilvēku Latvijā.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
Lukašenko dienas skaitītas? Izskan ziņas par Kremļa plāniem nogalināt viņu. Pēkšņā nāvē jau miris tuvs viņa līdzgaitnieks 37
Slimnīcu vadītāji nepatīkami pārsteigti par ministra apgalvoto, ka valsts apmaksā piederīgo uzturēšanos slimnīcā 93
Tas ir galvenais iemesls, kāpēc cilvēki mirst… Ārsts atklāj, kurus produktus jāēd mazāk
FOTO. “Kamilla nav viņu vecmāmiņa!”: princis Viljams saviem bērniem kategoriski aizliedzis tā saukt tēva sievu
FOTO. Pasakaini skati! Pakrojas muižā atklāts vērienīgs gaismas parks
Lasīt citas ziņas
Policija rosinājusi sākt kriminālvajāšanu pret četrām personām Bunkus slepkavības lietā 18
Par vārda brīvību turpmāk lems Saeimas deputāte Glorija Grevcova, kura Krievijas un Baltkrievijas medijos nomelno Latviju 71
VIDEO. Cīņa starp dzīvi un nāvi! Kā izskatās viena diena Ukrainas lauka hospitālī
Vai snigšana turpināsies? Laikapstākļu prognoze otrdienai
VIDEO. Cīņa starp dzīvi un nāvi! Kā izskatās viena diena Ukrainas lauka hospitālī
16:30
LPB Bank peļņa trešajā ceturksnī sasniegusi 3,1 miljonus eiro
16:05
Kārlis Streips: Populisms var būt uzjautrinošs, taču pārmēru lietots tas kļūst kaitinošs
14:48
FOTO. “Kamilla nav viņu vecmāmiņa!”: princis Viljams saviem bērniem kategoriski aizliedzis tā saukt tēva sievu
Baltkrievijas ārlietu ministrs, iespējams, ticis noindēts. Lukašenko panikā nomainījis pavāru un apsardzi 12
Slimnīcu vadītāji nepatīkami pārsteigti par ministra apgalvoto, ka valsts apmaksā piederīgo uzturēšanos slimnīcā 93
FOTO. Pasakaini skati! Pakrojas muižā atklāts vērienīgs gaismas parks
Vai cīņa pret piespiedu vakcināciju joprojām ir aktuāla? Jencītis uzskata, ka valdībai ir jāatvainojas sabiedrībai
Sirdi plosoši: Ukrainā zemes klēpī guldīts jaundzimušais, kuru nogalināja krievu raidītā raķete 65
Kārlis Streips: Populisms var būt uzjautrinošs, taču pārmēru lietots tas kļūst kaitinošs
VDD sācis kriminālprocesu par vēršanos pret Latvijas amatpersonām un citām sabiedrībā zināmām personām 4
Putniņš par finansējumu onkoloģijai: “Nauda ir iedota, bet tā ir iedota par maz”
Lukašenko dienas skaitītas? Izskan ziņas par Kremļa plāniem nogalināt viņu. Pēkšņā nāvē jau miris tuvs viņa līdzgaitnieks 37
“Redzams ēku novietojums, militārā tehnika,” skatītājs satraucas, ka Ādažu poligons ir labi redzams Google Maps
Uzņēmumi var zaudēt tūkstošus: banka aicina uzņēmējus un uzņēmumu grāmatvežus šobrīd būt īpaši modriem
VIDEO. Populāri Latvijas dziedātāji aktualizē tēmu par cilvēcību – kā atšķiras cilvēks no robota?
Mājsaimniecībām ar nelielu gāzes patēriņu izmaksas būtiski neaugšot
Tarifu kara ministre, cietums tuvojas, akmens “Spēlmaņu nakts” lauciņā? Nedēļas notikumu apskats
Politologs: Šaubos, ka jaunā valdība būs ilglaicīga 8
VIDEO. “Es toreiz nokreņķējos…” – Sanda Dejus atklāj – nožēlo to, ka savulaik piekrita erotiskai fotosesijai
Krievi zina, ka nespēs liegt Ukrainas bruņotajiem spēkiem šķērsot Dņepru
VIDEO. Autobusa avārijā Ainažos cietuši 26 Ukrainas karavīri; viņi bija ceļā uz Poliju 81
Pēc Krievijas raķešu triecieniem Kijivā izdevies gandrīz pilnībā atjaunot elektroapgādi
Piespiedu zemes nomā – visiem īpašniekiem viena likme
Ukraina atklāj, ar kādu nolūku tiek izplatīta informācija par it kā gatavoto Baltkrievijas uzbrukumu 21
Valdības deklarācija būs kosmoss, kurā atklās vēl neapgūtas teritorijas. Egila Līcīša feļetons
Vai ir samazināta PVN likme tūrisma naktsmītnēm, ja tās rezervē caur booking vai airnb?