“Guli, guli.” Vispirms filmējam, un tikai tad palīdzam? Madonas traģiskās avārijas aculiecinieka rīcība liek šausmās saķert galvu
0
Vakar sociālos tīklus un medijus pāršalca traģiska ziņa – Madonas novadā notika smags ceļu satiksmes negadījums, kurā bija iesaistītas divas automašīnas.
Saskaņā ar aculiecinieku sniegto informāciju, vienā no automašīnām – BMW – atradušies divi jaunieši. Pēc aculiecinieka teiktā, pie samaņas bija tikai transportlīdzekļa vadītājs.
Savukārt otrā automašīnā – apvidus auto – atradies viens vadītājs, kurš pēc negadījuma bijis pie samaņas un atrodās pie transportlīdzekļa.
Taču visas šīs traģēdijas kontekstā ir kāds aspekts, kas patiesi uzdzen dusmas. Proti, sociālajos tīklos izplatījies kāds video, kurā redzams, ka kāds vīrietis, iespējams, kādas mikroautobusu firmas šoferis (vismaz tā liek domāt redzētais videomateriāls), piestājis pie notikuma vietas un devies apskatīt situāciju, to uzreiz iemūžinot video.
Materiālā redzams, ka tā autors apstaigā divas sasistās automašīnas, paskatās uz cietušajiem, viens no kuriem vēl kustējies, taču uzreiz pirmo palīdzību nesniedz, vien cietušajam, kurš vēl dzīvs guļ pie automašīnas jautā: “Kas noticis jums ir?”. Un tad saka: “Guli, guli, tūlīt izsaukšu ātros”.
Kā, kas? Vai tiešām nav skaidri redzams, ka ir notikusi liela nelaime un ir nepieciešama tūlītēja palīdzība? Nekavējoties bija jāsauc Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests, nevis jāturpina apstaigāt notikuma vieta, solot to tūlīt izdarīt.
Katra sekunde ir svarīga
Situācijā, kur cilvēki ir smagi cietuši, katra sekunde ir kritiski svarīga. Glābšanas ķēdīte, ko māca gan autovadītājiem, gan tā būtu jāzina jebkuram sabiedrības loceklim, ietver tūlītējos pasākumus, palīdzības izsaukšana, cietušā aprūpi, neatliekamo palīdzību un slimnīcu. Mūsu katra uzdevums ir darboties pirmo trīs glābšanas ķēdītes posmu ietvaros. Ne filmēt, ne analizēt, ne uzdot jautājumus, bet sniegt palīdzību un izsaukt mediķus.
Šajā gadījumā aculiecinieks vispirms izvēlējās filmēt. Tikai pēc tam tika pieņemts lēmums zvanīt NMPD. Šāda rīcība nav vienkārši kļūda, tā ir bīstama vilcināšanās, kuras sekas var būt neatgriezeniskas… Un šoreiz tās arī tādas bija. Mediķi notikuma vietā konstatēja divu cilvēku nāvi. Trešais cietušais tika nogādāts slimnīcā, taču no gūtajām traumām nomira. Diemžēl bojā gāja visi trīs iesaistītie.
Traģēdija kā saturs?
Ne mazāk satraucošs ir jautājums – kāpēc vispār rodas vēlme šādus brīžus filmēt?
Vai tā ir vēlme dalīties? Pierādīt, ka “es tur biju”? Iegūt uzmanību sociālajos tīklos? Lai kāds būtu iemesls, tas neattaisno rīcību, kas pārkāpj elementāras cilvēcības robežas.
Līķi, smagi cietušie un cilvēki, kas guļ uz zemes bezpalīdzīgā stāvoklī pēc smagas avārijas, nav saturs.
Publicēt šādus video, neapstrādātus jeb neaizblūrotus, sociālajos tīklos ir kā atņemt cilvēkam pēdējo cieņu. Kā justies piederīgajiem, tos redzot?
Kur palikusi ementāra cieņa?
Mēs bieži runājam par tehnoloģiju attīstību, bet daudz retāk par to, kā tās ietekmē mūsu rīcību. Telefons un tā sniegtā iemūžināšanas funkcija ir kļuvusi par mūsu pirmo izvēli, nevis palīdzības sniegšana.
Taču šādās situācijās nav vajadzīgas īpašas zināšanas vai prasmes. Pat, ja apzinies, ka īsti līdz galam neatceries, kā sniegt pirmo palīdzību, zvani NMPD, sauc palīdzību un seko viņu sniegtajām norādēm. Ir jāspēj saprast, ka šajā situācijā svarīgākais nav uzņemtais videomateriāls, bet gan otra cilvēka dzīvība.
Un te atkal gribas uzdot pavisam vienkāršus, bet ļoti būtiskus jautājumus. Vai mēs vēlētos, ka mūsu tuvinieks, kurš cietis smagā avārijā, tiek filmēts, nevis tiek sniegta palīdzība?
Vai mēs paši vēlētos, ka mūsu pēdējie dzīves mirkļi tiek iemūžināti un izplatīti internetā?
Un vēl, ja tas patiešām bija mikroautobusa vadītājs, cilvēks, kurš, iespējams, ikdienā pavada vairākas stundas ceļā, pārvadājot cilvēkus, vai viņam nevajadzētu īpaši labi zināt, kā rīkoties šādās situācijās? Vai tiešām elementāras pirmās palīdzības sniegšanas zināšanas un izpratne par rīcību negadījuma vietā ir kaut kas svešs?
Saskaņā ar Krimināllikumu, personai ir jāsniedz palīdzība cilvēkam, kas atrodas dzīvībai bīstamā stāvoklī. Taču pat bez likuma – tas ir jautājums par sirdsapziņu.
Varbūt svarīgākais jautājums pēc šāda notikuma nav – “kā viņš tā varēja?”, bet gan – “kā es rīkotos?”.
Nākamreiz tas var būt jebkurš no mums – gan tas, kurš nonāk nelaimē, gan tas, kurš to redz.
Un tajā brīdī izvēlei ir jābūt ļoti vienkāršai – nevis filmēt, bet glābt. Atcerēsimies, ka sociālie tīkli un viedierīces, kas teju vai pielipušas mums pie rokām, nav pirmā izvēle, svarīgāka vienmēr būs cilvēka dzīvība.
