Guntars Indriksons: Nacionālā futbola stadiona būvniecība nav LFF, bet gan valsts atbildība 44
Autors: Guntars Indriksons, sporta infrastruktūras speciālists
Mediju virsraksti, ka Rīgas dome uz turpmākajiem pieciem gadiem Latvijas Futbola federācijai nodevusi 10,3 hektārus Lucavsalas zemes bezatlīdzības lietošanā, noteikti izskatīsies skaisti un pārliecinoši. LFF prezidents Vadims Ļašenko un viceprezidents Olafs Pulks, kurš vienlaikus ir arī Rīgas domes deputāts, varēs uzsist sev uz pleca un biedriem teikt – redziet, cik liels darbs ir padarīts! Tā lielā mērā ir fikcija. Pēc skaļiem paziņojumiem detaļās neviens vairs neiedziļinās.
Kādēļ ģeoloģiskās izpētes un aprēķinu veikšanai zemei jābūt LFF lietošanā? Par kādiem līdzekļiem un kādiem resursiem LFF šo zemi kops – pļaus zālīti, raudzīsies, vai kāds neapzinīgs elements tur nav izmetis savu veco ledusskapi u.tml. Kādas ir patiesās LFF prioritātes šīs būves kontekstā – pats stadions vai tomēr LFF treniņu bāze ar federācijas biroju, muzeju, viesnīcu sportistiem, trenažieru zāli, ģērbtuvēm, diviem laukumiem un visu pārējo? Šobrīd izskatās, ka LFF prioritāšu sarakstā biroja telpām un treniņu bāzei ir priekšroka.
Taču tās izmaksas lēšamas ap 20 miljoniem eiro, tātad pusi vai trešdaļu no visām stadiona izmaksām. Tikmēr 80% no LFF biroju ēkā iecerētā lieliski var izvietot arī pašā stadionā un nekādas vajadzības būvēt šim nolūkam atsevišķu ēku nav. Tāpat LFF ir visas iespējas treniņu bāzes nomāt no tiem Rīgas biedriem, kuriem tādas jau ir, tādējādi atbalstot arī to uzturēšanu. Turklāt LFF pieder arī mācību centrs Staicelē, kurš stāv uz vietas un neattīstās. Ja tajā ieguldītu attiecīgus finanšu līdzekļus (un tie nav miljoni!) un veiktu uzlabojumus, šo centru varētu lieliski izmantot!
Publiskajā telpā “klīst” runas, ka federācijai ir investors, kurš teju, teju ķersies klāt būvniecībai un stadions izaugs gluži kā sēne pēc lietas. Būsim reālisti – federācijai šāda investora nav un arī nevar būt. Iemesls tam ir gaužām vienkāršs – neviens stadions, ja tā ir tikai sporta būve vien, sevi atpelnīt nevar. Pretējā gadījumā mēs trīsdesmit gadus nemocītos ar stadionu trūkumu, kāds attīstītājs jau sen tos būtu uzbūvējis un lieliski ar to pelnītu.
Taču stadioni nav peļņas avots un 95% gadījumu tie pasaulē peļņu nenes. Tieši tādēļ jau minētajos 95% gadījumu stadionus būvē pašvaldības un valsts. Jo īpaši, ja tie ir nacionālie stadioni. Futbola federācijas var iesaistīties, taču parasti tas saistās ar futbola specifiskajām vajadzībām. Piemēram, nesen uzbūvētajā “Tammelan” stadionā Tamperē lielāko ieguldījumu veica pašvaldība, bet Somijas futbola federācija ieguldīja miljons eiro, lai izdarītu vai uzlabotu tās lietas, kas futbolam ir vairāk svarīgas.
Hokejam ir savas mājas pie Daugavas stadiona, vieglatlētikai ir sava daudzfunkcionālā manēža, basketbola halle top, vienīgi futbolam nav uzbūvēts nekas. Ironiskā kārtā futbols pabērna lomā palicis tādēļ, ka LFF ir visvairāk naudas. Tā sakot, ja reiz esat tik bagāti, tad paši arī būvējat. Tomēr tā gluži nav, ka pār LFF līst naudas lietus, kuru varam tērēt kā gribam. Šī nauda paredzēta tieši sportam – futbola izlasei, klubu atbalstam, sieviešu futbolam, tiesnešiem – ir milzums prasību, kuras LFF jāpilda. Turklāt LFF pēdējos gados visā Latvijā sadarbībā ar pašvaldībām izbūvējusi vairāk kā simts futbola laukumus, un šie finansiālie ieguldījumi nav salīdzināmi ar citu sporta veida federāciju devumu sporta infrastruktūras veidošanā.
Vēl viena nianse ir licencēšana. Ja daudziem sporta veidiem dažādu turnīru un sacensību posmu organizēšanai naudu licenču iegādei piešķir valsts, tad LFF šajā ziņā ir pašpietiekama – šo izdevumu pozīciju apmaksā UEFA. Vienīgā lieta, kas mums patiesi ir būtiski vajadzīga, ir futbola stadions. Un šis jau ir valstisks jautājums. Tas ir arī cieņas jautājums, jo mēs patiešām esam vienīgā valsts Eiropā, kurai nav sava nacionālā futbola stadiona.
Valstij jāpieņem politisks lēmums un jāuzbūvē valstij piederošs stadions, kuru var izmantot LFF. Savukārt pašvaldības pusē varētu būt infrastruktūras sakārtošana. Katra iesaistītā puse veic to funkciju, kas uz to attiecas. Vēl viens variants stadiona būvniecībai varētu būt Publiskā un privātā partnerība. To, ka šāda pieeja ir dzīvotspējīga un visām pusēm izdevīga, pierādīja jau vērienīgākais PPP projekts Baltijā – Ķekavas apvedceļa būvniecība. Futbolam jābūt savām mājām, taču nacionālā stadiona būvniecība nav ne LFF funkcija, ne arī atbildība.
Iespējams, daudzi jautās – ko valsts iegūs no futbola stadiona? Jau daudzkārt teikts, ka runa nav tikai par futbola spēlēm vien, stadionā būs arī kultūras pasākumi, koncerti ar pasaules mēroga zvaigžņu piedalīšanos, tā būs iespēja šeit vērot arī Dziesmu un Deju svētku norises u.c. Vienlaikus tie būs arī ieņēmumi valsts budžetā. LFF pērk pakalpojumus, nodarbina darbiniekus, algo un izglīto trenerus, maksā algas un nodokļus, būvē futbola infrastruktūru. Tādējādi futbols ik gadus ienes valstij vairāk kā 10 miljonus eiro. Šo naudu mēs saņemam no UEFA, kura savukārt pelna ar futbola spēļu, tajā skaitā Latvijas futbola, translācijām. UEFA ir būtiski, lai šajā translācijā redzamā bilde būtu kvalitatīva, taču moderna stadiona neesamības dēļ to nodrošināt mēs nespējam.
Svarīgi ir neiebraukt arī otrā grāvī un neuzbūvēt vizuāli skaistu būvi, kurā var arī nebūt piepildījuma. Tādēļ mans aicinājums arhitektiem un LFF vadībai (ja tā pēc kongresa paliks līdzšinējā sastāvā) vairāk domāt par saturu, nevis ārējo tēlu. Mūsdienās stadioni vairs nav tikai četras sienas, tiem jāspēj funkcionēt arī ārpus spēļu laika.
Lai stadions būtu “dzīvs” arī ziemā, kad uz laukuma nekas nenotiek, kaut kam jānotiek arī tribīnēs vai zem tribīnēm. Pasaulē stadioniem nav žogu. Pilsētu stadioniem ir tādi pat skatlogi kā jebkuram veikalam. Tur var darboties ēdinātavas, fitness, jebkādi pakalpojumi, caur kuriem izejot, tu nonāc stadionā. Pasaulē arvien populārākas kļūst stadionu tūres. Neskaitāmiem faniem gribas redzēt kā izskatās profesionālās ģērbtuves, kur sēž žurnālisti, aplūkot attiecīgā stadiona muzeju. Iespēju stadiona attīstībai ir daudz, galvenais tās nenogremdēt populisma peļķē un neizmantot stadiona ideju savu spalvu spodrināšanai.
Es ticu, ka mūsu nacionālajam futbola stadionam iespējams atrast labāku vietu par Lucavsalu. Jā, tur tiešām ir pietiekami liela platība šādas būves celtniecībai, jā, arī ar visu neesošo transporta infrastruktūru cilvēki turp dodas uz “Positivus” festivālu vai lieliem koncertiem. Taču līdztekus satiksmes problēmām Lucavsalā nav arī inženierkomunikāciju infrastruktūras un ikdienā tās apkārtnē praktiski nav nekādas dzīvības. Taču, kā jau minēju, stadionam jāspēj dzīvot ne vien spēļu laikā, bet arī ārpus tām. Ja neviens šajā starplaikā uz turieni neiet un stadions nīkuļo, tas ir tuksnesis. Novietot stadionu Lucavsalā tikai tādēļ vien, lai tas tur atrastos un skaisti izskatītos, nav prāta darbs. Mūsu valsts nav tik bagāta, lai tā šķērdētos.
Nacionālā stadiona atrašanās tieši Lucavsalā vēl nav “akmenī iecirsta”, tādēļ būtu vērts iespringt un pameklēt tam piemērotāku mājvietu. Stadiona “dzīšana” laukā no Rīgas un tā novietošana Rumbulā, Spilvē, Ķekavā vai kur citur nederēs, jo Latvijā tas nestrādās. Šāda pieeja der autocentriskām valstīm, kā, piemēram, Vācijai, un lielo futbola grandu stadioniem, kuri praktiski vienmēr ir aizpildīti par 70 – 90%, un kuru ģenerētā naudas plūsma ļauj tos uzturēt.
Mums, Latvijā, meklējot savam nacionālajam stadionam patiešām atbilstošu vietu, būtu jāraugās ne vien uz Rīgas domei piederošajiem zemes gabaliem, bet arī uz valsts īpašumā un privātīpašumā esošo zemi. Tāpat nevajadzētu jau a priori kā nederīgu atmest domu par zemes iegādi vai maiņu no privātīpašniekiem, kas gala rezultātā var izmaksāt lētāk, kā stadiona būve uz Rīgas domei piederošās Lucavsalas zemes.
Tā tikai šķiet, ka Lucavsala ir lētākais iespējamais variants, taču infrastruktūras un inženierkomunikāciju izbūve būs ļoti, ļoti dārgs prieks (lai nodrošinātu piekļuvi Lucavsalai, infrastruktūrā vien jāiegulda pārdesmit miljoni eiro). Nepārprotiet, es no visas sirds vēlos, lai mums būtu savs nacionālais stadions. Tomēr šis projekts jārealizē ļoti pārdomāti, lai Latvijai būtu nacionālais stadions ar kuru lepoties.
