Mācības, darbs un kolektīvais dzīvesveids 0
Padomju cilvēkam bija ideāli jāprot paveikt divas lietas: jāmācās un jāstrādā. Mācības tika pielīdzinātas darbam, tāpēc pret tām izturējās ļoti nopietni.
Arī skolā meitenēm bija jāzina viss: jāsaprot ķīmija un bioloģija, jāprot rēķināt, jāinteresējas par literatūru un jāorientējas mākslā.
Profesijas izvēlei bija jābūt saskaņotai ar nākamo mātes lomu: nebija ieteicams izvēlēties darbus, kuros nepieciešams daudz ceļot, jo sievietes nevar atstāt bērnus uz ilgu laiku. Tādējādi jaunai meitenei jau laikus tika novilktas robežas – viņas nākotne tika plānota iepriekš, atstājot maz vietas personīgām vēlmēm vai pašrealizācijai.
Sākot strādāt, meitenes tika mācītas mīlēt savu darbu un darīt visu iespējamo, lai tas iepatiktos. Tika teikts, ka dzimteni nemīl tās, kuras pēc skolas labprātāk dodas uz pilsētu strādāt par kasieri, jo nevēlas palikt kolhozā barot cūkas.
Savukārt labajai cūku barotājai, kura paliek kolhozā un iemīl savu darbu, tika solīts pat apbalvojums – Sociālistiskā darba varoņa tituls.
Tika mācīts, ka slinkums ir ļaunuma sakne un katrs spēju trūkums nozīmē personīgu centienu trūkumu, jo neapdāvināti ir tikai slinkie.
Ļoti svarīgi bija, lai katrs solis kalpotu kolektīva labklājībai. Grāmatā vairākkārt uzsvērts, cik patīkami ir strādāt kopā – kolektīvā.
