“Man nāk vēmiens no visas šīs sistēmas!” Nokaitināta skolotāja pasaka to, kas mēles galā daudziem pedagogiem un vecākiem 31
Diemžēl šobrīd mūsu valstī ir daudz lietu, kas iedzīvotājiem nav pieņemamas un saprotamas. Piemēram, izglītības jomā. Lai gan izskan daudz neapmierinātības gan no pedagogiem, gan direktoriem, gan vecākiem, tomēr viss turpinās un, kā tautā saka, turpinām braukt lielās auzās.
Tieši tāpēc plašu reakciju sociālajos tīklos izpelnījies kādas pedagoģes – Sabīnes Ābiķes – emocionālais video, kurā viņa ļoti tieši norāda uz nepilnībām ne tikai izglītības jomā. Ar Sabīnes atļauju publicējam viņas pārdomas zemāk.
“Es esmu pedagogs. Strādāju pedagoģijā, ar bērniem, jauniešiem, laiku pa laikam esmu kādā projektā. Šobrīd nevēlos būt nekur, ja neskaita manu pamatdarbu. Teikšu kā ir – man nāk vēmiens no visas šīs sistēmas. Man ir slikta dūša, ka man vispār par to ir jārunā un jādomā. Man nāk vēmiens, domājot par to, kāda ir palikusi šī sistēma.
Viss, kas šobrīd tiek darīts mūsu valstī, ir maksimāli vērsts uz to, lai bērni un jaunieši negribētu mācīties.
Paldies Dievam, ja ir paveicies ar pedagogiem, kuri ir saprotoši un ja skola kā tāda ir pretimnākoša un labvēlīga jaunietim. Bet principā tiek darīts viss, lai jaunietis negribētu un nevarētu mācīties. Un arī lai pedagogs lēnā garā vienkārši sajuktu prātā.
Es nerunāšu par iekļaujošo izglītību, jo kad šos vārdus paver vaļā, tur vienkārši izbirst ārā pilnīgi viss. Es nerunāšu arī par to darbu, kas šobrīd jāveic pedagogam, kurš šobrīd ir kļuvis par psihologu, psihiatru, ģimeņu konsultantu un pilda arī tā kā vecmāmiņas funkciju. Kādreiz bija normāli, ka mēs augām pie vecvecākiem, lielu daļu zināšanu mums ielika vecvecāki. Šobrīd ļoti maz bērniem ir vecvecāki vai iespēja vecvecākiem piedalīties savu mazbērnu audzināšanā. Cilvēki ir tik moderni, ka šie vecvecāki vienkārši nepiedalās. Kā rezultātā izglītības iestādēm ir jāuzņemas arī elementāru pieklājības normu mācīšana, kas ir pilnīgs absurds.
Tad es domāju par tiem jauniešiem, kuri mācās jau profesijas. Arī man ir tāds interesants stāsts par to, kas notiek, ja jaunietis ir, piemēram, nesekmīgs kādā priekšmetā – visos priekšmetos ir labi vērtējumi, bet vienā nelaimīgajā priekšmetā ir, piemēram, 3. Jaunietis cenšas, mācās, dara, bet kaut kādu iemeslu dēļ nevar dabūt sekmīgo, nesanāk. Kas tiek izdarīts? Tiek noņemta nost stipendija. Samazināta līdz minimumam. Un tad es domāju, cik tas ir traki.
Mēs jau tā dzīvojam sabiedrībā, kur liela daļa vecāku nevar atļauties patiesībā savus bērnus normāli skolot. Tagad, protams, var teikt, ka nevajag dzemdēt bērnus un visas tās glupības un stulbumus. Tā tiešām nedrīkst runāt. Bet man šodien jau ir līdz brošai tas viss un gribas izārdīties par šo tēmu.
Kurā brīdī jaunietis tiek motivēts, ja viņš nevar iet savas atzīmes labot?
Es starp citu ļoti labu “TikTok” video noskatījos, kur jauna meitene saka par to, ka mums skolā māca, ka mēs drīkstam kļūdīties, bet beigu beigās mēs nedrīkstam savas atzīmes labot. Piemēram, manam lielajam dēlam tūlīt jau ir 18 gadi, un principā, ja viņu sabesīs šī mācīšanās skolām kurā viņš iegūst profesiju, vai kaut kāds vipendrons ienāks prātā, viņš vienkārši aizies no mācībām un ies strādāt, paliks bez izglītības. Es domāju, ka ir diezgan daudz tādu jauniešu, kuri kaut kādu iemeslu dēļ nespēj pavilkt tās mācības.
Patiesībā arī 2008.gads kas bija krīzes gads, kad arī mana māsa aizbrauca prom no Latvijas tieši tādēļ, ka nevarēja atļauties vienkārši dzīvot. Darba vecākiem nav, samaksāt par mācībām nav iespējams, un tādā ķēdes reakcijā viss vienkārši aiziet un pajūk.
Laikam mūsu valstij ir izdevīgi, ka mēs esam tādi tupaki, vienkārši sakot.
Es esmu nolēmusi, ka šī vairs nebūs tā tēma, par kuru es runāšu. Un, ja es runāšu, tad es būšu diezgan bezkaunīga, nepatīkama, neērta. Es nenomelnošu, protams, izglītības iestādes, kurās es strādāju, vai ar kurām man ir kaut kādas sadarbības bijušas vai ir, jo mēs visi esam vienā katlā, bet es teikšu tā, ka jaunos pedagogus es aicinu necīnīties, kas skan diezgan traki.
Necīnieties pret šo sistēmu! Ļaujiet vienkārši šim visam aiziet dabīgā nāvē. Man arī bija ilgs laika posms, kad man gribējās cīnīties pret sistēmu, investēt sevī, veikt uzlabojumus, es nesaku, ka nekas netika izdarīts, kaut kas var palīdzēt, bet tu atduries pret to, ka lielos vilcienos nekas nemainās.
Ja kopumā mēs savelkam gan izglītību, gan medicīnu, gan visas šīs instances, kuras darbojas par un ap bērnu tiesībām un labklājību, viss ir vienkārši viena milzīga miskaste.
Es laikam tā ļoti tieši izspļāvu šo visu tagad, riskējot vairs nekur darbu nedabūt, bet es teikšu tā – visas iestādes ir tādā izmisumā, ka nav kas strādā. Man liekas, ka drīz jebkurš ar 5-6 klašu izglītību varēs doties strādāt jebkurā izglītības iestādē, jebkurā valsts iestādē, jo vienkārši vairs nav cilvēku, kas strādā.
Šobrīd lielākajā daļā iestāžu sēž ļoti nekompetenti cilvēki ar ļoti sliktām zināšanām. Pat ja šīs zināšanas ir, atduras pret citām iestādēm, kur atkal ir kaut kāda birokrātija, papīru jūra un vēl simts un viens mēsls. Mēs cīnāmies ar vējdzirnavām.
Vistrakākais man liekas tas, ka mūsu valstī simts un viena organizācija vāc ziedojumus, mēs nemitīgi vācam kaut kam ziedojumus, lai palīdzētu cilvēkiem, kuri dzīvo šajā valstī, maksā nodokļus, lai palīdzētu jauniešiem, uzstutētu viņus uz kājām, lai glābtu mammas, kuras mirst ar vēzi, lai palīdzētu cilvēkiem gados, kuri vienkārši nevar atļauties ar savu pensiju dzīvot. Es teikšu tā – viena nožēlojama padarīšana. Šodien man viss ir līdz brošai, man vēmiens nāk no visa. Laiku pa laikam man gribas atgriezties pie manikīra, pedikīra taisīšanas cilvēkiem, iekasēt skaidru naudu un dzīvot šajā valstī.”
Šīs bija Sabīnes pārdomas.
Kādas ir Tavas domas par izglītības nozari un citām jomām? Varbūt ir kāds konkrēts pieredzes stāsts, kas ataino sistēmu? Priecāšos to uzklausīt un pastāstīt tālāk. Atraksti, lūdzu, uz [email protected] vai spied zemāk un raksti anonīmi, bet, jo vairāk runāsim par problēmām, jo lielāka iespēja, ka tās tiks risinātas.
