Ilgais ceļš uz vienotību

Apvienotajai Vācijai- 30. Grandiozās pārmaiņas būtiski mainīja cilvēku likteņus. Kāpēc daudzi austrumvācieši jūtas kā zaudētāji? 10

Dace Terzena, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Katram cilvēkam ir sava piemērotākā un veiksmi nesošākā krāsa, ko var noteikt pēc dzimšanas datuma. Noskaidro savējo!
Mājas
Latvijas Jumiķu apvienības vadītājs: Latvijā jau ir pirmie gadījumi, kad saules paneļi uz jumta ir aizdegušies paši no sevis
Kokteilis
Mūziķis Roberto Meloni palicis bez brokastīm, jo “Bolt” piegādātais ēdiens nepatīkami pārsteidzis: “Es to pārdzīvošu, bet diez vai esmu vienīgais” 33
Lasīt citas ziņas

Sestdien 3. oktobrī, aprit jau 30 gadu kopš Vācijas apvienošanās, un Vācu vienības diena, valsts svētki, kas iedibināti šim notikumam par godu, tiks svinēti īpaši. Tā ir svētku diena arī Eiropai un pasaulei – Vācijas apvienošanās kā daudzu politisku procesu, cīniņu un diplomātijas vainagojums iezīmēja Aukstā kara beigas, komunistisko diktatūru sabrukumu Varšavas bloka valstīs un Vācijas pilnvērtīgu atgriešanos pasaules ģeopolitiskajā kartē.

Taču vienlaikus tas Vācijai kļuva par nebijušu pārbaudījumu pilnu ceļu, kas turpinās vēl šobrīd – divu pilnīgi atšķirīgu valstu un sabiedrību apvienošanu vienā organismā.
CITI ŠOBRĪD LASA

Kaut arī pa šīm desmitgadēm notikusi būtiska 41 gadu šķirto Vācijas daļu tuvināšanās un dabā vairs nepastāv ne mūri, ne robežas, tomēr cilvēku galvās, dzīves izpratnē un vērtībās tās joprojām ir klātesošas. Liela daļa jauno pavalstu iedzīvotāju aizvien jūtas kā “otrās šķiras” vācieši.

Mūsdienu Latvijā daudzi gluži personīgi jūtas saistīti ar Vāciju – turp brauc strādāt, mācīties, tur dzīvo seni un jauniegūti draugi, Latviju un Vāciju vieno cieša dažādu līmeņu un virzienu sadarbība. Arī man ar šo valsti ir senas saites, tāpēc vienmēr esmu jutusi īpašu interesi par Vāczemē notiekošo.

Man ar vīru bijušo Vācijas Demokrātisko Republiku (VDR) bija iespēja apmeklēt 1989. gada pavasarī – pavisam neilgi, pirms notikumi uzņēma neatgiezenisku gaitu. Bijām pēc izsaukuma aizbraukuši ciemos pie Martinas, manas vācu vēstuļu draudzenes kopš pamatskolas laikiem.

Iepriekšējo reizi vēlmi doties pie Tinas noraidīja barga partijas veterānu komisija, bet, sistēmai atslābstot, dabūt atļauju vairs nebija problēma. Galu galā Latvijā 1988. gada 7. oktobrī jau bija notikusi lielā Tautas manifestācija Mežaparkā un uzreiz pēc tam – Tautas frontes dibināšana.

Vācijā sajutāmies gandrīz kā revolucionāri, jo te valdīja dīvaina, it kā sastingusi atmosfēra.

Šķita, ka Latvijā pa demokratizācijas ceļu jau esam tikuši krietni tālāk. Kaut arī VDR veikalos netrūka preču, par kādām tobrīd mājās varējām tikai sapņot, un it visur, kur devāmies, arī lēti un gardi ieturējāmies, tomēr nepameta sajūta, ka atrodamies jocīgā realitātē, kura tūdaļ izgaisīs kā mirāža.

Tā arī izrādījās – kad 1989. gada 7. oktobrī notika pompozas VDR 40. gadadienas svinības, tvaika spiediens sabiedrības neapmierinātības katlā bija sasniedzis galējo robežu. Kamēr koši izgaismotajā Republikas pilī padomju valsts vadītājs un komunistu ģenerālsekretārs Mihails Gorbačovs kopā ar VDR Valsts padomes priekšsēdētāja un komunistu vadoņa Ērika Honekera “galmu” piedalījās svinīgajā sēdē, demonstranti, kurus no ēkas norobežoja policistu ķēde, sauca: “Gorbij, palīdzi mums!”

Reklāma
Reklāma

Visā valstī kāpa demonstrāciju vilnis, daudzus protestētājus aizturēja un apcietināja. Ne mirkli neizsīka arī pārceļotāju straume uz Rietumiem.

Jau oktobrī no amata atkāpās Ēriks Honekers, viņa vietā uz pavisam neilgu laiku nāca Egons Krencs, bet 9. novembrī krita Berlīnes mūris un sākās ceļš uz vienotu Vācijas valsti.

Labāka VDR?

Mana draudzene Tina pieder tiem vāciešiem, kuri uzskata, ka VDR valstu apvienošanās brīdī nebija bankrotējusi, taču, zaudējot jebkuru pašcieņu, tika iekļauta Vācijas Federatīvās Republikas sastāvā. Tas noticis komunistu partijas veco biedru varas cīņu, savtīguma un realitātes nenovērtēšanas dēļ.

Tomēr šādas ilūzijas atspēko fakti. Pēc Honekera atkāpšanās pēdējais VDR valsts vadītājs Egons Krencs lūdza savilkt reālistisku valsts ekonomiskā stāvokļa bilanci – tā atklāja bēdu leju. Honekera laikā tautsaimniecības faktiskā situācija tika slēpta un publiski zīmēta nepatiesi optimistiska aina. Kaut arī valsts neizbēgami tuvojās bankrotam, Honekers visas trauksmes zīmes ignorēja.

VDR allaž lepojās ar saviem sociālajiem sasniegumiem – vispārēju nodarbinātību, bezmaksas medicīnu, zemajām īres maksām.

Taču tieši šie labumi, tāpat kā valsts noteiktās zemās cenas ikdienas precēm un pakalpojumiem kļuva par izšķirošajiem cēloņiem valsts ekonomiskajam kraham: Honekera vēlme radīt realitātē nebalstītu strādnieku paradīzi valsts vārgo ekonomiku ilgtermiņā pārslogoja. Lai finansētu šādu sociālo un patēriņa politiku, valsts iekrita milzīgos ārējos parādos, turklāt pienācīgi neieguldīja uzņēmumu modernizācijā.

1989./1990. gadā vairāk nekā 29% rūpniecības iekārtu bija vecākas par 11 līdz 20 gadiem, bet 21% – pat par 20 un vairāk. Faktiski visi valsts uzņēmumi strādāja ar milzu zaudējumiem. 1989. gadā valstij tos vajadzēja atbalstīt ar vairāk nekā 120 miljardiem VDR marku. Turklāt neglābjami novecojis un bēdīgā stāvoklī bija arī autoparks, ceļu tīkls un dzīvojamais fonds. Turpinot saimniekot līdzīgā garā, priekšā būtu tikai strupceļš.

Kapitālisma skarbajos vējos

Deviņdesmito gadu saimniecisko krīzi jaunajās pavalstīs mēdz salīdzināt ar situāciju kādreizējā Veimāras republikā*, raksturojot pat kā vēl dziļāku un dramatiskāku.

Brīvā tirgus spēles noteikumiem nepiemērotie uzņēmumi tika pakļauti īstai šoka terapijai.

Daudzi austrumvācieši uzskata, ka bijušās VDR tautsaimniecību privatizēja un reformēja sasteigti un negodīgi, ka savas pieredzes un zināšanu trūkuma dēļ milzīgi daudz cilvēku burtiski tika aplaupīti, vai katrā ģimenē kādam zuda sociālais statuss un elementārs pamats zem kājām.

Kaut arī rietumu pavalstis ieguldīja miljardus, lai mazinātu sociālo triecienu, grandiozajās pārmaiņās cilvēku likteņi lūza kā sērkociņi.

Šodien dažādas sabiedriskas organizācijas Austrumvācijā vēlas pamatīgāku izpēti, kā īsti darbojās t. s. “Treuhandanstalt” – kādu laiku pasaulē lielākais industriālais “koncerns”, kurā tika apvienoti visi VDR uzņēmumi un kurš pēc 1990. gada 1. jūlija, kad stājās spēkā VDR un VFR ekonomiskās savienības līgums, bija atbildīgs par VDR uzņēmumu privatizāciju un pielāgošanu brīvā tirgus situācijai.

Jau 1994. gadā privatizācija gandrīz tika pabeigta, bet aptuveni 95% uzņēmumu jauno īpašnieku nebija austrumvācieši. Diemžēl trīs ceturtdaļas uzņēmumu bija jāslēdz vai jāpārdod, jo tie izrādījās darboties nespējīgi. 1992. gada beigās jaunajās pavalstīs saražoja tikai 3,5% Vācijas rūpnieciskās produkcijas. Industrijā nodarbināto cilvēku skaits no apmēram trīs miljoniem pirms valstu apvienošanās savu vēsturiski zemāko punktu sasniedza 1998./1999. gadā, kad tajā bija tikai aptuveni viens miljons strādājošo.

Kopš tā laika Austrumvācijā dominē mazi vai nelieli uzņēmumi, lielākas ražotnes parasti ir Rietumvācijas vai ārzemju koncernu “pagarinātie darbgaldi”.

Viens no retajiem lielajiem uzņēmumiem ar sēdekli Austrumvācijā ir “Jenoptik AG”, kas nodarbina ap četriem tūkstošiem cilvēku visā pasaulē.

Taču, pateicoties jauno pavalstu ekonomikas mērķtiecīgam atbalstam ar miljardiem eiro no Vācijas “kopējās kases” (pasākumu programmā “Afbau Osten” (“Austrumu uzbūve”) ar dažādiem īpaši šim mērķim radītiem fondiem “Fonds Deutsche Einheit”, “Solidarpakten” u. c.), Austrumvācijas saimniecība atspirgst.

Tautsaimniecības pētnieki gan šaubās, diez vai kādreiz šajā Vācijas daļā būs tik liels starptautiski spēcīgu koncernu īpatsvars kā vecajās pavalstīs, tomēr 30 gados sasniegts milzīgs progress. 2017. gadā bruto iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju Austrumvācijā jau bija 73,2% no rietumu pavalstu līmeņa (1990. gadā – 38,7%). Tā kļuvusi par līderi atjaunojamās enerģijas ražošanā, veiksmīgi darbojas ķīmiskās rūpniecības centri Biterfeldē, autobūve Eizenahā, Ludvigsfeldē un Leipcigā, mikroelektronikas nozare Drēzdenē.

Taču milzīga Austrumvācijas tautsaimniecības problēma jau šodien ir sabiedrības novecošana, kas ir daudz straujāka nekā vecajās pavalstīs: pēc federālās valdības aplēsēm, līdz 2025. gadam cilvēku skaits darbaspējīgajā vecumā šajā valsts daļā saruks pat par 20 procentiem.

Pārbaudījumi atdzimšanas spēkam

Jau VDR laikos valsts iedzīvotāju skaits pastāvīgi samazinājās, jo cilvēki “balsoja ar kājām”, gan legāli, gan nelegāli mukdami no komunistu “paradīzes”.

Apvienošanās brīdī bijušajā VDR, Austrumberlīni pieskaitot, dzīvoja 17 miljoni cilvēku. Taču, sākoties bezprecedenta saimnieciskajai krīzei, no kādreizējās VDR teritorijas aizbrauca aptuveni trīs miljoni cilvēku, bet atpakaļ no vecajām pavalstīm iebrauca ap miljonu – no tiem liela daļa bija austrumvācieši, kas kādu laiku bija dzīvojuši Rietumvācijā. Dažos reģionos šādu pārbraucēju bija pat 50%.

Vairāk nekā puse no savulaik aizbraukušajiem austrumvāciešiem deviņdesmitajos gados izrādīja vēlmi atgriezties, ja vien būtu bijušas darba un iztikas iespējas.

Negatīvā bilance tika lauzta tikai 2017. gadā: no jaunajām uz vecajām pavalstīm aizceļoja 90 tūkstoši, bet uz dzīvi jaunajās pārcēlās 94 tūkstoši cilvēku, jo parādījušās plašākas darba iespējas, daudzi, kas pensionējušies rietumu pavalstīs, vēlas atgriezties dzimtajā pusē. Pozitīva tendence saglabājas.

Arī vairāku manu Vācijas paziņu dzīves ceļš ir daļa no šīs grandiozās statistikas un “tautas staigāšanas”: piemēram, abas manas draudzenes Tinas meitas piedzima vēl VDR laikā, skolā mācījās un to pabeidza apvienotajā Vācijā, bet studēja rietumos.

Vecākās meitas vīrs ir no Bavārijas, kur ģimene ar meitiņu dzīvo jau vairākus gadus. Tinas un meiteņu dzimtā puse ir Meklenburga-Priekšpomerānija – jaunā pavalsts, kuras austrumdaļā iedzīvotāju skaits sarucis īpaši dramatiski.

Tina uz rietumiem nav devusies, izcīnījusies cauri pārmaiņu laikiem, Greifsvaldes universitātē ieguvusi apvienotajā Vācijā atzītu pedagoģisko izglītību, un dažādās šā reģiona pilsētās 36 gadus nostrādājusi par skolotāju.

Kad Tina pēc dažiem gadiem dosies pensijā, arī viņa veidos daļu no statistikas, kas jau šobrīd liecina: katrs ceturtais austrumvācietis ir vecāks par 65 gadiem.

Prognozē, ka ap 2030. gadu 65 gadu slieksni būs pārkāpis jau katrs trešais Austrumvācijas iedzīvotājs…

Taču pozitīvi, ka gan iedzīvotāju skaits, gan vidējie dzimstības rādītāji pieaug visos apgabalos ap Berlīni, īpaši Potsdamā, kas ir viena no straujāk augošajām Vācijas pilsētām, Leipcigā, Drēzdenē un tām tuvajās teritorijās, kā arī Erfurtes – Veimāras – Jēnas apkaimē. Stabilāka kļūst situācija Rostokā un Magdeburgā.

Nevienam neklāsies sliktāk…

Neraugoties uz to, ka trīsdesmit gadu laikā notikusi acīmredzama jauno pavalstu attīstība – vērienīgi tiek būvēti ceļi, atjaunots dzīvojamais fonds, īstenoti vides aizsardzības projekti, restaurētas un jaunu veidolu ieguvušas veselas pilsētas – no Eizenahas un Erfurtes līdz pat Leipcigai, Drēzdenei un Rostokai, daudzās jomās aizvien ir atpalicība no rietumiem – ievērojami lielāks bezdarbs nekā rietumos, vidēji par 20 procentiem mazākas algas.

Un ne tāpēc, ka austrumvācieši būtu slinkāki vai dumjāki, bet tāpēc, ka mazajos un vidējos uzņēmumos, kuri veido Austrumvācijas tautsaimniecības pamatu un kur jāstrādā tikpat smagi kā lielajos, nopelnīt iespējams mazāk.

Līdz ar to mazākas ir arī iedzīvotāju nomaksāto nodokļu summas, kuras saņem pavalstis un pašvaldības, un iespējas ieguldīt publiskajā sektorā. Deviņdesmito gadu pārmaiņu “operatora”, toreizējā kanclera Helmūta Kola solījumi, ka vienotā vācu tauta pavisam drīz būs lieciniece “ziedošām ainavām” un ka apvienotajā valstī nevienam neklāsies sliktāk, bet daudziem labāk, tomēr izrādījās augsne nepamatotām cerībām – gan no austrumu, gan rietumu puses.

Austrumvācieši cerēja, ka pozitīvas pārmaiņas notiks ievērojami agrāk, bet rietumnieki – ka tās viņiem neizmaksās tik dārgi… Un daudzi austrumvācieši tomēr jūtas kā zaudētāji, neraugoties uz to, ka pēc mūra krišanas un Vācijas apvienošanās atgūta vārda, ticības, ceļošanas brīvība – vērtības, par kurām VDR laikā nevarēja pat sapņot, bet kuras šobrīd šķiet pašsaprotamas.

Saskaroties ar pārmaiņu laika eksistenciālajām grūtībām, ne vienam vien totalitāro ikdienu sociālisma valstī gribas iztēlot rožaināku – nebija brīvības, toties nebija arī baiļu par rītdienu.

Turklāt austrumvācieši jau gadu desmitiem dzīvo ar apziņu, ka nāk no valsts daļas, kurai pastāvīgi vajag palīdzību. Sabiedrības zemapziņā tas formulējies apmēram tā, ka būt “vesītim” (“wessi” – sarunvalodā rietumvācietis) ir norma, bet būt “osītim” (“ossi” – austrumvācietis) – tas vairs nav tik labi, tas nozīmē novirzi no normas, tu esi pavalstnieks “ar īpašām vajadzībām”.

Bieži šīm sajūtām nav saistības ar cilvēka materiālo stāvokli un apmierinātību ar savu dzīvi individuālā līmenī.

Draudzene Tina, kurai apvienotajā Vācijā gan darbā, gan privāti klājies gana veiksmīgi, man raksta: “Vairākums no mums, austrumvāciešiem, pārmaiņās ir cietuši.

Bet šodien Vācijas varenie izturas tā, it kā mēs paši būtu izvēlējušies VDR sistēmu.

Tiek “aizmirsts”, ka Teherānā un Jaltā nākamie Otrā pasaules kara uzvarētāji nolēma, ka daļai Vācijas un vāciešu pēc kara jānonāk tiešā Padomju Savienības ietekmes sfērā un būs jādzīvo komunistiskajā diktatūrā. Daudzi veco zemju politiķi joprojām pasniedz vācu vienību kā uzvaru pār austrumiem. Politiski es to saprotu, bet cilvēciskā līmenī tas ir aizskaroši.”

Tikt galā ar pagātni

Manu vācu draugu ieteiktais sarunbiedrs Gothards Demmels no Magdeburgas uzskata, ka ceļš uz vācu tautas vienotību vēl ir tāls, jo vairākums no pārmaiņu laika paaudzes gan rietumos, gan austrumos negrib redzēt tālāk par savu durvju priekšu un iedziļināties citas tautas daļas problēmās.

To kavē arī tas, ka, viņaprāt, skolās netiek pilnvērtīgi mācīta Vācijas vēsture – ne rietumniekiem par VDR laikiem, ne otrādi.

Vēl līdz galam nav notikusi pagātnes izvērtēšana, un daudzās ģimenēs aizvien gruzd gan hitleriskās Vācijas, gan VDR laika komunistiskās diktatūras neizrunātās un “neizstrādātās” traumas.

Tomēr milzīgs panākums un piemērs arī citām Austrumeiropas komunistiskās diktatūras valstīm, kā tikt galā ar totalitāro pagātni, bija Vācijas ceļš, atverot sabiedrībai VDR Valsts drošības ministrijas jeb sarunvalodā “Stasi” (“das Ministerium fur Staatssicherheit”) tumšo mantojumu.

Lēmums par lietu publiskošanu tika panākts karstās diskusijās. Neviens pārmaiņu laikā izveidotajās VDR pilsoņu komitejās 1990. gada pirmajās nedēļās nespēja novērtēt, kādas sekas varētu būt lietu atvēršanai.

Lai novērstu ļaunprātības, tika nolemts ierakstu lentes, kas atradās centrālajā personu datu bāzē, sasmalcināt darbojošos kameru priekšā.

Taču vēl palika kartotēkas kartīšu versija ar vairāk nekā 5,2 miljoniem vārdu, kas aizņēma divas lielas zāles Valsts drošības ministrijas ēkā. Sarunu gaitā VFR un VDR valdības vispirms bija vienojušās, ka piekļuve “Stasi” dokumentiem nekavējoties jāslēdz, uzreiz paredzot arī diferencētus to iznīcināšanas noteikumus.

Toreizējie iekšlietu ministri Volfgangs Šoible (VFR) un Peters Mihaels Dīstels (VDR) neslēpa, ka iekšpolitisku izlīdzinājumu viņi grib panākt, skaidri pieliekot punktu “Stasi” stāstam un izsludinot ģenerālamnestiju.

Tāpēc valstu apvienošanās līgumā bija paredzēts iekļaut likumu, kas atbrīvo ziņotājus no soda.

Pret to sākās plaši protesti: faktiski visa VDR Tautas palāta (parlaments), pilsoņu komiteju aktīvisti un vairākums Austrumvācijas iedzīvotāju iestājās par lietu atvēršanu. Pēc karstām pārrunām abas valdības beidzot pakļāvās sabiedrības spiedienam.

Gadu vēlāk, 1991. gada decembrī, Bundestāgs pieņēma likumu par “Stasi” dokumentiem. Par dokumentu arhivēšanu un apstrādi turpmāk bija atbildīgs jaunizveidots dienests, kuru vadīja bijušais VDR Tautas palātas deputāts, antikomunists un cilvēktiesību cīnītājs Joahims Gauks. Jau 1990. gadā Bundestāgs viņu ievēlēja par pirmo komunistiskā režīma slepenpolicijas “Stasi” arhīvu pārraugu.

Kopš 1992. gada vairāk nekā 1,2 miljoni cilvēku gribējuši ieskatīties “savās” lietās. 2006. gadā uz ekrāniem iznāca filma “Citu dzīve”, kas uzjundīja atmiņas par VDR laika tumšajām pusēm, un tā izrādījās gluži kā otrā elpa cilvēku vēlmei izzināt savu pagātni, pētot ar pašiem saistītās “Stasi” lietas.

Varbūt bērni un mazbērni sāka jautāt – kā tur īsti bija? Tikai 2008. gadā vien iestādes saņēma ap 87 tūkstošiem šādu pieprasījumu, un divas trešdaļas to iesniedzēju bija cilvēki, kas šādu interesi izrādīja pirmoreiz.

Otrs galvenais mērķis darbā ar “Stasi” mantojumu bija atklāt valsts dienestos strādājošo slepeno sadarbību ar VDR slepenpoliciju un turpmāk novērst viņu atrašanos valsts darbos. Līdz šim ir pārbaudīti vairāk nekā 1,7 miljoni valsts ierēdņu. Simtiem tūkstošu pārbaudes veiktas arī par dažāda līmeņa deputātiem – no valsts parlamenta līdz pašvaldībām.

Presē joprojām uzvirmo pa kādam skandālam par kādas prominences vai publiskas personas faktisko vai varbūtējo saistību ar drošības struktūrām. Pagātnes apzināšanas un attīrīšanās process turpinās.

Vektors nākotnē

Šobrīd Vācijā daudzi mediji aicina cilvēkus izteikties, kādi tad bijuši šie 30 gadi kopš apvienošanās. Arī televīzijas kanāla ZDF interneta platformā izveidota sadaļa “Manas pārmaiņas. Mūsu vienotība” – te iespējams dalīties ar savu pieredzes stāstu. Noklausījos kādas jaunas, veiksmīgas sievietes stāstījumu par pagrieziena punktiem apvienošanās procesā, kuri visvairāk ietekmējuši viņas dzīvi.

Sieviete joprojām dzīvo Austrumvācijā, karjera ir veiksmīga, taču viņa nekad nevarēs pilnībā atbrīvoties no nedrošības sajūtas, ko viņas bērna apziņā atstājuši deviņdesmitie gadi – tad gluži vai katrā ģimenē kāds no vecākiem bija bezdarbnieks, neviens nezināja, ko nesīs rītdiena.

Un, kaut arī tagad aizvien vairāk ir pozitīvu pārmaiņu, visas Vācijas mērogā ziņu virsrakstos jaunās austrumu pavalstis visbiežāk parādās dažādu problēmu kontekstā. Ar laiku tas rada grūti pārvaramu nolemtības sajūtu.

Šāda pieredze ir lielākajai daļai paaudzes, kuri piedzima ap vai pēc apvienošanās. Mentāli tā vairs nav saistīta ar VDR, jo šo valsti nav pieredzējusi, bet tai ir dziļa emocionāla saikne ar vecāku likteņiem: gan to, kā mamma no kādas sarūkošas pilsētiņas Meklenburgas-Priekšpomerānijas austrumos dodas darba meklējumos uz lielāku centru vairāku simtu kilometru tālumā, gan kā tēvu no darba atlaiž uzņēmuma īpašnieks kādā rietumu pavalstī.

Daudzi Austrumvācijas jaunieši nevēlas, lai viņus identificē ar politiski ekstrēmiem, vienalga, labējiem vai kreisiem, populistiskiem spēkiem, kas tieši šajā valsts daļā tās sarežģītās attīstības un apstākļu dēļ guvuši plašu atbalstu.

Tā, piemēram, pēc 2019. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanām vairāki veiksmīgi jaunās austrumvācu paaudzes pārstāvji izveidoja iniciatīvu “#wirsindost” (mēs esam Austrumi – tulk. no vācu val.), lai skaidri paustu savu norobežošanos no labējā ekstrēmisma.

Šī un līdzīgas jauniešu organizācijas pēc vairākiem gadu desmitiem, kad par Austrumvācijas problēmām televīzijas šovos un no citām publiskām tribīnēm lielākoties sprieduši “veci rietumvācu vīri”, grib ņemt lietas savās rokās un paši ietekmēt jauno pavalstu nākotni vienotajā Vācijas valstī.

Reāls stāsts

“Mēs vairs neatgriezīsimies Magdeburgā”

Kristīne Maleša 1963. gadā savās iesvētībās ar vecākiem Margrēti un Gerhardu Drummeriem – pēc bēgšanas uz Vācijas Federatīvo Republiku.
Foto no Kristīnes Malešas privātā arhīva

Tagad jau pensionētās skolotājas Kristīnes Malešas tēvam 20. gs. 60. gados VDR, Magdeburgā piederēja privāta firma, kura nodarbojās ar drupu novākšanu – vēl ilgi pēc Otrā pasaules kara pilsētā to bija daudz. Kristīnes tēvs bija bezpartijisks, un jau tas vien pret viņu raisīja varas neuzticību. Valsts, kā vien spēja, apgrūtināja uzņēmēja darbu, piemēram, neļāva iegādāties mašīnām rezerves daļas.

“Mani un māsu nepieņēma “Jauno pionieru” organizācijā, arī ceļš uz ģimnāziju mums bija slēgts.

1960. gada pavasarī manu tēvu izsauca uz valsts drošības dienestu un lika parakstīt kādu dokumentu. Tā sekas, iespējams, būtu, ka valsts viņam uzņēmumu atsavinātu.

Protams, ka tēvs negribēja parakstīt. Uz to drošībnieki atbildēja, ka labāk gan būtu nestīvēties – redz, trīs citi privātuzņēmēji jau sēžot Halberšteteras ielā – tur tolaik atradās cietums. Tēvs apcietinājumu sava veselības stāvokļa dēļ nebūtu pārcietis, un mana ģimene nekavējoties sāka gatavoties bēgšanai no VDR.”

Kristīne uzsver – neviens neko par bēgšanas plāniem nedrīkstēja zināt. NEVIENS. Arī viņa pati neko nezināja. Informēti bija tikai paši uzticamākie vecāku draugi.

“Tikai tad, kad mēs 1960. gada 13. augustā, tieši gadu pirms mūra uzcelšanas, ieradāmies Berlīnē, tēvs man pateica: “Kristīne, mēs vairs neatgriezīsimies Magdeburgā.””

Caur Berlīni bēgšana vēl bija iespējama. Toreiz kursēja tramvajs, kuram pieturas pārmaiņus bija gan Austrum-, gan Rietumberlīnē. Mēs iekāpām Austrumberlīnē, un, ja kāds jautātu, kur mēs dodamies, teiktu, ka Austrumberlīnē atkal izkāpsim. To, ka kāpām laukā Rietumberlīnē, toreiz vēl īsti nevarēja novērst. No Rietumberlīnes tikām uz Vācijas Federatīvo Republiku un tur, daudz strādājot un pūloties, uzcēlām savu jauno dzīvi, par ko esmu bezgalīgi pateicīga saviem vecākiem. Beidzot es varēju mācīties ģimnāzijā un studēt, kas VDR man bija liegts.”

Visvairāk Kristīnei sāpējusi sirds par savu kaķīti, kas palika Magdeburgā, protams, vecāku laikus sarunātu gādīgu cilvēku rokās. Bet tāpēc jau bērna sirdssāpes nekļūst mazākas.

Arī tāda bija bēgšanas cena. Mazās traģēdijas, kas cilvēka dvēselē nogulst uz mūžu.

Uzziņa

* Vācijas apvienošanās pamats bija gan abu vācu valstu attiecībās panāktās vienošanās, gan Maskavā 12.09.1990. parakstītais “Līgums par galīgo noregulējumu attiecībā uz Vāciju”, kurā abas vācu valstis no vienas puses un Otrā pasaules kara uzvarētājvalstis Francija, Lielbritānija, Amerikas Savienotās Valstis (ASV) un PSRS no otras puses vienojās par Vācijas jautājuma galīgo noregulējumu.

* 18.03.1990. Austrumvācijā notika pirmās demokrātiskās vēlēšanas kopš 1933. gada. Vēlēšanās uzvaru guva Vācijas Kristīgo demokrātu savienība (Christlich Demokratische Union Deutschlands, CDU), kuras politiskais lozungs bija Vācijas apvienošanās. Austrumvācijas iedzīvotāju vairākums deva skaidru atbalstu apvienošanās idejai.

* 18.05.1990. jaunievēlētais VDR valdības vadītājs Lotārs de Mezjērs un VFR federālais kanclers Helmuts Kols parakstīja līgumu par vienotas ekonomiskās telpas radīšanu abu valstu teritorijās, tā rezultātā 01.07.1990. VDR kā maksāšanas līdzeklis tika ieviesta Rietumvācu marka.

* 31.08.1990. abu vācu valstu starpā tika parakstīts “Līgums par VFR un VDR apvienošanos”. Saskaņā ar to Brandenburga, Meklenburga-Priekšpomerānija, Saksija, Saksija-Anhalte, Tīringena un Austrumberlīne tika uzņemtas VFR sastāvā un VDR kopā ar visām tās valstiskajām institūcijām tika likvidēta.

* Par Vācijas atkalapvienošanās gaitu un pārmaiņām Austrumvācijā uzņemtas daudzas vācu spēlfilmas. Populārākā no tām ir 2003. gadā uzņemtā traģikomēdija “Ardievu, Ļeņin!” (“Good Bye Lenin! “, režisors Volfgangs Bekers), kurā atainotas kādas Austrumberlīnes ģimenes dzīve Vācijas apvienošanas un VDR likvidēšanas laikā.

Avots: Nacionālā enciklopēdija

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.