“Kopš kura laika sīkajiem ir tikai tiesības?” Sieviete neizpratnē par bērnu “jauno modi” 0
Sabiedrībā arvien biežāk izskan diskusijas par to, kā mainās jauniešu attieksme pret mācībām un pienākumiem. Vecāki dalās pieredzē par situācijām, kad bērni apšauba izglītības jēgu, savukārt citi norāda — šādas pārdomas jauniešu vidū bijušas vienmēr. Kādi ir iemesli šīm pretrunīgajām sajūtām, un ko par to domā sabiedrība?
“Kas tas par jaunumu jauniešu vidū? Jau vairāki paziņas sūdzas, ka viņu bērni ir nolēmuši, ka negrib mācīties, jo mācībām nav jēgas, viss ir sistēma, izmāca tikai par muļķiem, aitu baru utt. Tiekot ierobežotas viņu – bērnu – tiesības (pārsvarā tie ir pamatskolnieki). Es tiešām nesaprotu, kopš kura laika sīkajiem ir tikai tiesības. Man gan viens skolnieks palicis, bet, lai tik pasaka kaut ko par brīvības ierobežojumiem,” neizpratnē ir Inese.
Lai arī daudziem tas var šķist pārsteigums, komentāros vairāki cilvēki norāda, ka šāda attieksme nav nekas jauns. Daudzi dalās pieredzē, ka arī viņi savos jaunības gados domājuši līdzīgi. Kāda sieviete raksta, ka tāds bijis viņas domāšanas veids jau tālajā 2004. gadā.
Tomēr uzskats šajā ziņā nav viennozīmīgs. Kā toreiz, tā arī šobrīd – katrs mēs esam citāds. Tāpat arī ar uzskatiem dažādos jautājumos. Ne velti ir radies teiciens: “Cik cilvēku, tik viedokļu.”
Katrs no mums ik pa laikam piedzīvo kādus pārdomu laikus. Arī bērni. Par to, cik ļoti jāņem vērā bērna viedokļi un uzskati, sabiedrībā domas dalās. Kāds uzskata, ka bērnam ir tiesības uz savu viedokli, bet citi uzskata, ka nav, jo “tie ir tikai bērni”.
Lūk, kas par šo sakāms komentētājiem:
“Tā ir tā izslavētā maigā audzināšana. Ja es saviem vecākiem tā būtu pateicis, man fiksi parādītu, kur vēži ziemo.”
“Bet te ik pa laikam no vecākiem parādās šādi ieraksti. Tātad arī mājās tas tiek runāts, un bērni šo uzsūc kā sūkļi.”
“Tāpēc, ka ir iedomājušies, ka visi būs veiksmīgi influenceri vai uzņēmēji, jo tur jau izglītība obligāti nav vajadzīga. Viss tas lielākoties nāk no sociālajiem tīkliem, dēļ kā arī rodas absurdas ekspektācijas par dzīvi. Tāpēc tos vispār vajadzētu aizliegt jauniešiem līdz 15 gadu vecumam – līdzīgi, kā to drīzumā plāno darīt Dānijā.”
“2004. gadā runāju tāpat. Arī tāpēc, ka jau strādāju un zināju, ka pēc vidusskolas vērsu vaļā savu uzņēmumu. Un – es ļoti daudz mācījos (un mācos joprojām), bet ne to, ko skolā mācīja. Nezinu, kā tagad, bet toreiz informācija bija ļoti atpalikusi. Esmu PAR izglītību, bet tur ļoti jāmaina gan informācija, gan metodes.”
“Nez, esmu mileniālis, mūsu laikā runāja tāpat. Pilnīgi normāla jauniešu “eksistenciālā krīze” un pārdomas par lietu jēgu, jo nereti mācīšanos vecāki un skolotāji savelk nevis ar to, ka nākotnē vienkārši izaugsi par gudru cilvēku, bet gan ar karjeru, kā strādāsi, kā pelnīsi jeb – kā turpināsi dzīvot vāveres ritenī, kam ir normāli pretoties.”
“Es arī viņu gados tieši tāpat domāju. Bet nebija tik lielas drosmes kā viņiem.”
“Piekrītu, arī es esmu tā domājusi, bet nekad prātā neienāca doma pateikt vecākiem, ka viss – no rītdienas skolā neiešu. Ja tu mani piespiedīsi, sūdzēšos tur un tur, jo pārkāp manas bērna un cilvēktiesības uz brīvību. Mani vecāki man būtu tādu ‘brīvību’ parādījuši, ka droši vien atcerētos līdz šodienai (un nē, viņi mani nesistu – visticamāk, es būtu kādā cūku kūtī strādājusi, sūdus vedusi un dzīvojusi šķūnī, labākajā gadījumā, vai mežā sevis celtā būdelē).”
“Esmu dzirdējusi līdzīgi. Bet atkal – vecāki ar smieklīgi: “Oi, nu viņa zina, ko viņa grib.” 😆 Nu, smiekli man nāk par to puņķi uz drāts, kas zina, ko grib. Gribēt jau nav māksla – mēs visi gribam. Jautājums, kā to panākt. Bet kopumā piekrītu, ka mediji ietekmē, ieliek nereālus standartus, bet žēl, ka vecāki to atbalsta.”
“”Tikai tiesības” nav nevienam. Iesaku palasīt aktuālo likumdošanu, ja tā liekas.”
“Melnstrādniekus vienmēr vajadzēs.”
“Patiesība vien ir. Valsts pārvaldēs visi netiks strādāt vai ļoti ātri paliks bez darba. Tā ir sistēma. Pašiem ir par sevi jādomā. Ne vienmēr izglītība glābs pasauli. Mediķi, pedagogi, armija – varbūt tur ir iespējas.”
“Jo vairāk ļauj sēdēt internetā, jo vairāk šādas gudrības samācās.”
“Taisnība viņiem ir – tā izglītība, kas bija kādreiz, nevar salīdzināt ar tagadējo. Tagad vidusskolā ne grāmatas jālasa, ne domraksti esot jāraksta. Kaut kāda trula.”
