Intensīva mežsaimniecība var būt klimata pārmaiņu mazināšanas pasākums. Intervija ar Dr. silv., Aldi Butleru, LVMI “Silava” pētnieku 0
Intervijas autors zemeunvalsts.lv redaktors Pauls Rēvelis
Laiku pa laikam publiskajā telpā parādās aktuāli vai attiecīgajā brīdī moderni vārdi vai frāzes. Vai siltumnīcefekta gāzu emisijas (turpmāk tekstā – emisijas) arī ir “modē”, jo tās piemin salīdzinoši bieži? Vai zinātnieks var uz šādu jautājumu atbildēt?
Zinātnieks savā darbā kaut kādā mērā ir piesaistīts politiskajiem procesiem un ar tiem saistītajām aktivitātēm, kālab mana atbilde jautātajam: “Jā! Runāt par emisijām pašlaik ir populāri un moderni.” Par šo jautājumu tiek spriests ļoti dažādās interešu grupās, kas mēdz būt gan saprātīgas, gan ne visai, kas dažkārt ir konfliktējošas, bet visas vieno lielāka vai mazāka ieinteresētība emisiju jautājumā.
Cik vienkārši vai sarežģīti ir zinātniekam, strādājot situācijā, kad tēma ir aktuāla, un noteikti būs kāds, kas pārmetīs visu iespējamo, ja rezultāti vai secinājumi nepatiks.
Darbojoties zinātnē, nav patīkami redzēt un lasīt viedokļus, kas laiku pa laikam parādās publiskajā telpā. Situācija ir divējāda – prāts saka – labāk neskaties un neinteresējies, cilvēciski ir ziņkārība, ko citi par šo jautājumu domā. Labi zinu, ka mani kolēģi zinātnē strādā ļoti godprātīgi, ja kaut ko vērtējam vai atbalstām, tam vienmēr ir zinātnisks pamatojums.
Kāpēc, no zinātniskā skatpunkta vērtējot, ir svarīgi runāt par emisijām un tās pētīt?
Ļoti daudzas norises pašreizējā Eiropas Savienības klimata politikā balstās siltumnīcefekta gāzu (SEG) inventarizācijā, kas ir tehnisks process, kura pamatā nešaubīgi ir zinātne – vadlīnijas, noklusētās metodikas, valstī apstiprinātās, empīrikā balstītas metodikas. Zinātnes uzdevums ir visu iepriekšminēto pamatot un pilnveidot. Kāpēc zinātniekiem ir svarīgi piedalīties? Lai attiecīgie politiskie lēmumi būtu adekvāti. Jo precīzāka būs SEG inventarizācija, jo precīzāki būs politiskie lēmumi. Ja emisijas valstī aprēķinās nepareizi, noteiktie klimata mērķi nebūs korekti un tikpat nepareizi būs plānotie risinājumi un rīcība. Tāpēc bez zinātnes nevar!
Jāpiebilst gan, ka runāju par optimālāko variantu, nereti piedzīvojam, ka dažādas interešu puses pašas izdomā, kā viņiem šķiet vai liekas labāk. Visbiežāk tās ir nevaldības organizācijas, kas izdomā, kas tām šķiet pieņemams un patīkams, kas ne, tādējādi ietekmējot politiskos procesus. Īsāk sakot, skaļam atbalstam ne vienmēr ir skaidrs un zinātnisks pamatojums.
Kā iespējams emisijas aprēķināt nepareizi?
Pieļauju, korektāk būtu runāt par aprēķinu precizitāti, kas ir viens no vadlīnijās minētajiem sešiem principiem (accuracy). Zinātne allaž tiecas mazināt iespējamās neprecizitātes, jo zemes izmantošanas sektorā, kurā darbojamies, eksistē ļoti liela nenoteiktība. Skatoties visas Eiropas mērogā, apkopojot visus ziņojumus, rezultātu nenoteiktība ir ļoti augsta – ap 80%, ir pozīcijas, kur tā pat ir lielāka par 100%. Jāuzsver, ka šeit nav runas par kļūdu, bet ik mērījumam ir kaut kāda variācija, kas atspoguļo mērīto procesu dabisko neviendabību. Piemēram, ja veicam mērījumus mežaudžu izlasē, iegūtiem rezultātiem ir zināma visas Latvijas mežu reprezentivitāte, ko tieši tā arī publisko – teiksim – “tas un tas ir 95% ticamības intervālā”, kurā atrodas arī patiesība. Zinātne, kā jau minēju, visu laiku ievāc apjomīgus datus, lai šo nenoteiktību (izkliedi) mazinātu.
Vai matemātiski būtu pareizi – ja nenoteiktība (izkliede) ir 80% un iegūtais rezultāts 68 – patiesais rezultāts var svārstīties no 28 līdz 108?
Aprēķins ir pareizs. Ja runājam par inventarizāciju, zinātnieki lieliski zina šo variāciju, bet ne viens vien ar zinātni nesaistītais, kas vēlas rezultātus interpretēt, paņem vidējo vērtību un spriež, ka tā rāda absolūto patiesību. Tā nav!
Pēdējos gados jo īpaši daudz tiek spriests, ka dažāda veida aktivitātes, tostarp politika, būtu jāveido zinātniski pamatoti. Ja, piemēram, pie tevis nāk lūgt padomu un tu labi zini, cik nenoteikts ir iegūtais rezultāts, ko iespējams ieteikt?
Klimata politikā zinātne iesaka dažādus klimata pārmaiņu mazināšanas pasākumus. Tā kā ideju ir daudz un mēs zinām, cik liela nenoteiktība katrai piemīt, vairāk uzmanības pievēršam tam, kam ticamība ir lielāka, mazāki riski negatīvam iznākumam, un uz to uzstājam. Zinātnieks pamatā orientēsies uz ticamāko variantu.
Nesen zemeunvalsts.lv publicēja rakstu (1) par Somijas un Zviedrijas atšķirībām oglekļa piesaistē. Arī Latvijā par piesaisti rit diskusijas, kurās gan vairāk runā par to, kas vienam vai otram diskusijas dalībniekam labāk patīk (jāatceras, ka netīkams rezultāts nav nepareizs rezultāts). Cik apjomīga datu kopa ir pietiekama, lai pārliecinoši varētu vērtēt, kam jāpievērš uzmanība, kas atstājams malā?
Jāatgādina labi zināma lieta – dabā nekas nav statisks – viss mainās, arī klimats; mainās un attīstās meža apsaimniekošanas prakse utt. Mēs nevaram sacīt, ka pēc 10 gadiem dati būs ievākti tādā apjomā, ka zināsim teju visu. Tā nebūs! Mēs mainīgos apstākļos pastāvīgi tiecamies uz labāku izpratni.
Kāpēc somu un zviedru dati atšķiras? Jāteic, uz tavu jautājumu nav viegli atbildēt, lai mani nepārprastu, ka kāds rēķina pareizi, kāds – nepareizi; katrā valstī aprēķini notiek, balstoties šīs valsts labākajās zināšanās, kā precīzāk aprēķināt. Viens no inventarizāciju pīlāriem ir salīdzināmība, bet dažādās Eiropas valstīs veikto inventarizāciju harmonizācija ir zināma problēma. Lai gan inventarizācijas vadlīnijas nosaka galvenos aprēķinu principus un metodes, to parametri drīkst atšķirties, jo dažādos apstākļos tiem ir jāatšķiras. Atšķirību iemesli var būt dažādi un daudzi – piemēram – aprēķinu metodes pieļautajās vadlīniju robežās var atšķirties pēc to sarežģītības, ko nosaka katrā valstī pieejamie dati, tas var atstāt ietekmi uz rezultātu.
Pats veicu inventarizācijas Latvijā, pagājušajā gadā esmu pārbaudījis SEG inventarizācijas arī citās valstīs. Joprojām ir valstis, kurās aprēķinus mežā veic, paņemot vadlīniju noklusētos skaitļus, piemēram, vidējo pieaugumu. Eiropas Savienībā tā rēķināt vairs neļauj, nozīmīgas oglekļa krātuves nevar rēķināt ar noklusēto metodiku, katrai valstij jābūt savos datos balstītai metodikai. Cits atšķirību iemesls var būt klimata mērķu izpildes uzskaites metodikas nianses – ir valstis, kurām nejaušības dēļ ir vieglāk izpildīt mērķus, jo periodā, pret kuru izvērtē vai valstī palielinās, piemēram, oglekļa piesaiste biomasā, tajā ir bijusi lielāka mežizstrāde nekā šobrīd. Citiem vārdiem, lielāki ciršanas apjomi vēsturiski var palīdzēt izpildīt mērķus nākotnē.
Uzskaites aprēķini ir pietiekami sarežģīti ar daudziem mainīgajiem. Ziemeļvalstīs ziņotās oglekļa piesaistes patiesībā ir ļoti līdzīgas, lai neteiktu, ka neatšķiras. Galvenais oglekļa piesaistītājs ir koku biomasa. Ja atveram inventarizācijas ziņojumus un skatāmies uz oglekļa uzkrājuma maiņu meža dzīvajā biomasā, pēdējo piecu gadu vidējais rādītājs Somijā ir 0,23 t C ha-1 gadā, bet Zviedrijā 0,24 t C ha-1 gadā. Arī Latvijā līdzīgi – 0,30 t C ha-1 gadā. Bet, ja zemes izmantošanas sektorā skatīsimies uz valsts kopējo situāciju nevis vidējo hektāru, Somija, salīdzinot ar Zviedriju, vienmēr būs neveiksmīgākā situācijā, jo tur ir četras reizes lielākas organisko augšņu platības. Tāpēc tas, ko inventarizācijās saredzam, ir atkarīgs uz ko un kā skatāmies.
Tātad runa ir par to, ka, piemēram, Latvijā, Somijā, Lietuvā, Slovēnijā un Bulgārijā veikto inventarizāciju varētu un vajadzētu salīdzināt.
Tieši tā! Labākais un vienkāršākais piemērs problēmām ar salīdzināmību ir organiskā augsne. Piemēram, Latvijā, Lietuvā un Dānijā organiskās augsnes definīcija ir atšķirīga, kālab tiek diskutēts, kā interpretēt, kas ir kūdras augsne, kas ir organiskā augsne; kā nodalīt organisko augsni no minerālaugsnes utt. Atkarībā no tā, kā mēs savā valstī definējam organisko augsni, iespējams noteikt šo augšņu izplatību. Jāatkārto: katrai valstij ir savi labākie pieejamie dati un visi neizmanto vienotus datu avotus.
Nākamā salīdzināmības problēma – kā vērtējam, kādas emisijas nāk no organiskajām augsnēm. Viens izmanto noklusētos datus no vadlīnijām, cits vienu fiksētu emisiju faktorus, vēl citi sadala organiskās augsnes pēc auglības.
Ideāli būtu, ja kopā sanāktu visu Eiropas valstu zinātnieki, apvienotu iegūtos datus un taptu vienota metodika. Esam mēģinājuši to iniciēt no “Silavas” puses – proti – savācam datus no Ziemeļvalstīm, gatavojam pētījuma pieteikumu, sagatavojam vienotu metodiku vismaz mūsu reģionam.
Kāpēc tas nav izdevies?
Zinātnieki to vēlētos realizēt, bet, lai varētu sākt, ir uzrakstīts pētījuma pieteikums, kas nonāk anonīmu (nezināmu) vērtētāju rokās, kas izlasa, novērtē un pasaka: “Ir aktuālākas lietas, kas jārisina.”
Cik bieži Latvijā notiek SEG inventarizācijas un cik bieži mainās (tiek atjaunoti) dati?
Viens no galvenajiem datu avotiem ir meža resursu monitorings, kas vērtē ne tikai dzīvās un nedzīvās biomasas uzkrājuma mainību, bet arī zemes izmantošanas veidu maiņu. Šis monitorings, kā zināms, rit 5 gadu ciklā. Vēl ienāk ikgadējie dati. Kopsavelkot par emisijām, datu avoti ir divi – tā saucamie aktivitāšu dati, piemēram, organisko augšņu platība, zemes izmantošanas maiņa, koksnes pieaugums, mežizstrādes apjoms, dabiskais atmirums, otrus mums piegādā zinātne, lai būtu skaidrs, kā saņemtos aktivitāšu datus interpretēt, lai aprēķinātu emisijas.
Vai no zinātnieka skatpunkta iespējams novērtēt dažādus praktiskos plānus, kas tapuši klimata jomā, secinot, kas tajos iekļauts ļoti nozīmīgs un vērtīgs un kam nevajadzēja ķerties klāt?
Uz klimata pasākumiem var skatīties no divām pusēm; ir pasākumi, kuru īstenošanā jau ir pieredze, un tie, kuri tiek tikai plānoti. Ieteikumu ir daudz, dažāda satura un virziena politikās arī daudz kas tiek sarakstīts, bet praktiskās darbībās tas viss pietiekami neatspoguļojas. Piemēram, Kopējās lauksaimniecības politika, kur lasām: “neproduktīvo mežaudžu nomaiņa, lai uzlabotu oglekļa piesaisti”. Kad palūkojam, cik daudz no tā paveikts iepriekšējā plānošanas periodā, redzam – ļoti maz, jo ideja nav pietiekami izskaidrota vai stimulēta. Nomainīt baltalkšņus pret produktīvāku audzi nebūtu sarežģīti, bet, lai audzi atzītu par neproduktīvu, trūkst vienkārša mehānisma, lai meža īpašnieks to varētu ērti izdarīt. Pasākums ir labs, bet īstenots tiek maz, acīmredzot, sarežģītības dēļ. Runājot par tikai plānotajiem pasākumiem, spilgtākais piemērs ir gruntsūdens līmeņa atjaunošana platībās ar organiskām augsnēm – ļoti plaši reklamēts pasākums, bet zinātniski nepamatots.
Baltalkšņu audzi atzīt par neproduktīvu varētu nebūt sarežģīti, bet neproduktīva var būt arī egļu audze pārāk mitrā vietā, kur koks vēl gana jauns, bet trupe jau klāt.
Arī, bet īpašniekam, lai dabūtu ciršanas apliecinājumu, ir jāpierāda, ka tas patiesi tā arī ir.
Kas, no tavas pieredzes skatoties, mežsaimniecībā būtu darāms, domājot par emisijām? Ja vērtējam informatīvajā telpā nonākušo informāciju, tā pamatu pamatos ir melnbalta, lai patiesība parasti mēdz būt krāsaina.
Piekritīšu, zinātniski pamatoti raugoties, nekas nav melnbalts. Procesu var vērtēt no klimata skatpunkta, var vērtēt klimatu un ekoloģiju, var skatīties arī tautsaimniecību. Jo vairāk aspektus vērtē, jo viss top krāsaināks.
Manuprāt, pirms katrām sarunām vai diskusijām būtu svarīgi skaidri un saprotami definēt, par ko runāsim un tieši kāds būs sarunas temats. Kad dažādas tikšanās vēroju, tā sacīt, no malas, redzams, ka katrs atnākušais pasaka ko savu, kopsaucēja nav; šādi rit gana daudz diskusiju, monologs seko monologam, izteikušies ir visi, bet nevienam nav skaidrs, kas būtu darāms. Piemēram, kā un kādu kompromisu sasniegt. Cik liels zemes platību īpatsvars nepieciešams dabas aizsardzībai, kā līdzsvarot aizsardzību ar tautsaimniecību?
Runājot par konkrētām lietām, patlaban ļoti populāri ir runāt par meža ciršanas apjomu samazināšanu. Kāpēc? Kāds tieši ir šādas idejas virzītāju mērķis? Kāds tai pamatojums? Es to ļoti labprāt saprastu, jo, ja šāda ideja ir, tai jābūt pamatotai – vai risinām klimata jautājumus, vai ekoloģiju, vai ko?
Ja skatāmies uz ciršanas apjomu samazināšanu no klimata skatpunkta, jā, mēs ļoti ātri izpildīsim klimata mērķus 2030.-2050. gadam – “mežu neaiztiekam, kamēr tas augs, biomasa palielināsies, inventarizācija parādīs, ka ogleklis mežā uzkrājas”. Kas notiks pēc 2050. gada, vai tam tuvojoties? Ko darīsim ar no šāda lēmuma izrietošajām sekām – nekvalitatīva kokmateriāla īpatsvara pieaugumu, samazinātu tautsaimniecisko atdevi, samazinātu oglekļa piesaisti ilgtermiņā?
Runa ir par svarīgām ilgtermiņa lietām.
Tieši tā! Vērtējam trīs aspektus (ekoloģija, klimats, tautsaimniecība) un lūkojam, par kādu laikposmu domājam. Idejas virzītājam jāspēj skaidri atbildēt – kādam termiņam un mērķim tā domāta.
Kāds būtu ilgtermiņš mežam?
Ja mēs modelējam iespējamos scenārijus, viena meža aprites cikla laikā ko saprast ir grūti. Piemēram, modelējot minerālaugsnes apmežošanu, nepietiek ar “iestādu, nocērtu”, bet jādomā par vismaz trim aprites cikliem, tātad par vismaz 200 gadiem.
Vienlīdz svarīgi un nenošķirami ir visi trīs – klimats, ekoloģija un tautsaimniecība.
Pareizi – nevar un nevajag tos vērtēt atsevišķi.
Par ciršanas apjoma regulēšanu jau minēju, tā ir karsta diskusiju tēma. Redzams, ka nevaldības organizāciju spiediens uz politiku ir vērienīgs, savukārt politiķi vēlas uzklausīt plašākas sabiedrības grupas un krāt vēlētāju balsis, neklausoties zinātnieku balsīs. Šādā situācija ir lieliska augsne kļūdām, uzklausot populārāko, ne pareizāko priekšlikumu.
Cita karstā tēma, kas skaitās populāra citur Eiropā un ko burtiski bīda no dažādām Eiropas Savienības institūcijām – gruntsūdens līmeņa atjaunošana organiskajās augsnēs (rewetting). Šai sakarā pirmais un svarīgākais jautājums – kur iespējams iepazīties ar zinātnisko pamatojumu, kāpēc tiek plānots un sagaidīts, ka tas būs labi klimatam?
Žurnālu Nature ne viens vien vērtē kā zinātniski kvalitatīvu, lai gan tieši tur esmu lasījis rakstu, kurā bez pietiekama zinātniska pamatojuma atbalstīta ātra grunsūdens līmeņa atjaunošana visās organiskajās augsnēs. Šādi aicinājumi klimata vārdā lielos apmēros mainīt zemes izmantošanas praksi, nemaz nevērtējot ietekmi uz tautsaimniecību, ir bezatbildīgi.
Meklējot labāko pieejamo informāciju par šo jautājumu, atradu divus gadus vecu metaanalīzes rakstu, kurā skaidri pausts, ka boreālajā zonā gruntsūdens līmeņa atjaunošanai nav skaidri konstatētas būtiskas ietekmes uz CO₂ emisiju samazinājumu. Jā, vidēji rēķinot, tās samazinās, bet ne statistiski būtiski. Mērenajā klimata zonā, piemēram, Vācijā, tas notiek, mūsu reģionā nav pierādījumu, bet “Eiropā runā, ka būšot labi”. Šis nav klimata, bet drīzāk ekoloģisks pasākums. Turklāt arī ekoloģiskie ieguvumi jau ievērojami degradētās, ilgstoši kultivētās organiskās augsnēs ir stipri apšaubāmi, bet Dabas atjaunošanas regula aicina fokusēties uz tieši šādām platībām. Manuprāt, tas nav saprātīgi.
Pirms sešiem gadiem par šo jautājumu runājām ar Aināru Lupiķi (2), spriežot, cik zinātniski pamatota ir Latvijas pielīdzināšana Francijai un Vācijai. Vai šī problēma joprojām ir aktuāla?
Joprojām ir aktuāla. Eiropai ir tendence radīt kopējus mērķus un, lai gan, ņemot vērā atšķirības, katrai valstij savs mērķis ir pieļaujams, tomēr… vienotajos mērķos tāpat kaut kā jāiekļaujas…
Kā minēju, problēma joprojām pastāv, piemēram, ja Vācijā minētā gruntsūdens līmeņa atjaunošana varbūt “darbojas”, to aktīvi popularizē citur, aicinot ieviest un sakot – tā vajag visur. Bet tas, ko, šādi popularizējot, aizmirsts pateikt: lai izvairītos no negaidīti lielām emisijām, pirms gruntsūdens līmeņa atjaunošanas var būt nepieciešams novākt augsnes auglīgo virskārtu. Šis ogleklis būtu jāskaita zudumos. Vēl objektīvi nerunā par to, ka nav garantētas iespējas platībā nodrošināt pastāvīgi paaugstinātu gruntsūdens līmeni, arī metāna emisiju risku izvēlas notušēt. Šādi un citi apsvērumi nosaka, ka atsevišķa veiksmīga pieredze neļauj to pašu gaidīt no visām platībām valstī. Arī tāpēc, ka līdz rezultātu publicēšanai biežāk nonāk tieši veiksmīgā pieredze. Pat, ja kaut kur kaut kas lieliski darbojas, kur ir pierādījumi, ka tāpat būs arī pie mums. Pierādījumu nav.
Laiku pa laikam, apspriežot Dabas atjaunošanas regulu, rodas jautājums – ja mēs vēlamies kaut ko atjaunot, kāda ir atjaunošanas procesa ietekme, kas faktiski ir iejaukšanās esošajā situācijā. Vai tas ir noskaidrots?
Protams, tā ir iejaukšanās, jo savulaik mainītās ekosistēmas jau ir paspējušas nostabilizēties. Atgriežoties pie gruntsūdens līmeņa atjaunošanas – Latvijā lielas platības ir nosusinātas apmēram pirms 100 gadiem vai agrāk. Tas ir krietni sen, ekosistēma ir pielāgojusies, stabilizējusies; jā, nosusināšanas laikā noteikti bija lielas emisijas, organiskās vielas oksidējās, bet tā jau ir pagātne. Meliorēta augsne nevar bezgalīgi zaudēt oglekli, tas nav iespējams. Pieminot sarunas sākumā aplūkoto nenoteiktību, skatāmies šādi – ja dati ievākti 5 audzēs, redzam lielas emisijas; ja 20 audzēs, redzam, kādā emisijas ir lielas, kādā notiek oglekļa piesaiste; ja 50 audzēs – sākam saprast situāciju.
Pirmkārt, uzskats, ka organiskā augsne visu laiku zaudē oglekli ir nepareizs, un mēs zinām iemeslus, kāpēc šie skaitļi svārstās, reālā situācija jāmodelē nevis uz visu Latviju, bet jāvērtē konkrētā vieta un konkrētā audze – vecums, suga utt. Desmit gadu emisiju monitoringa pieredze sāk radīt iespējas novērot, ka mazauglīgāku organisko meža augšņu oglekļa uzkrājums ir stabils vai pat tiecas palielināties, bet auglīgās augsnēs oglekļa uzkrājuma samazināšanās risks ir lielāks. Bet arī šāds vērtējums ir pārāk triviāls. Novērojama sakarība ar mežaudzes vecumu – jaunaudzēs augsnes oglekļa zudumu riski ir lielāki, bet monitoringa objektos, kuros mežaudze pārsniedz 30 gadu vecumu, organiskā augsne visbiežāk piesaista oglekli. Attiecīgi, oglekļa uzkrājuma mainība meža attīstības gaitā vērtējama ne tikai biomasas, bet arī augsnes gadījumā. Bet, diemžēl, joprojām eksistē sadzirdamas novecojušas pārliecības, ka hidromeliorēta organiskā augsne viennozīmīgi ir emisiju avots.
Iejaucoties šai sistēmā, varam panākt pretējo. Ekosistēmā ir iestājies līdzsvars, nu izdomāts, ka vajag iejaukties, paceļot gruntsūdens līmeni. Rezultāts var būt nevēlams, piemēram, augsnēs ar mainīgu gruntsūdens līmeni mēs biežāk redzam slāpekļa oksīda un metāna emisijas, jo īpaši pirmajos gados. Šai sakarā varam dzirdēt “skaidrojumu” – tā būs tikai pirmajos 1000 gados, toties vēlāk būšot ļoti labi. To nekādi nevar zināt, jo datu nav.
Vai pētījumos, vai rakstos parādās dažādu neparedzētu notikumu ietekme, piemēram, četri kara gadi Ukrainā, smilšu putekļi no Sahāras, meža ugunsgrēku dūmi no Kanādas, vulkāna izvirdums Islandē? Vai šie notikumi ietekmē emisiju aprēķinus un, ja ietekmē, kā tos iespējams ņemt vērā?
Viss uzskaitītais jāņem vērā, runājot par pieņēmumiem – veci meži turpinās bezgalīgi piesaistīt oglekli, jo mežs to vienmēr ir piesaistījis; purvi turpinās uzkrāt kūdru, jo tur šobrīd ir kūdra. Jā, kūdra tur ir, bet tā tur radusies gadu tūkstošu laikā, citā klimatā un nav garantēts, ka šādi procesi turpināsies. Pieejami zinātniskie raksti un ziņojumi, kas novēro vai brīdina, ka 100 gadu laikā Eiropas mežu bojājumi dubultosies klimata pārmaiņu izraisītu parādību dēļ; tropu meži vai purvi no oglekļa piesaistītājiem kļūst par tā avotiem. Šādus novērojumus un prognozes visdrīzāk diemžēl saņemsim tikai biežāk. Tas rāda, cik bīstami paļauties uz novecojušiem pieņēmumiem – tāpat kā augsne nevar bezgalīgi zaudēt oglekli, mežs to nevar bezgalīgi piesaistīt. Lai metodikā un dokumentos mežs “labi izskatītos”, tam pastāvīgi jānodrošina noteikta līmeņa piesaiste, vēl labāk, ja tā pieaug, kas nav iespējams, jo kādā brīdī dabisko procesu vai dabisko traucējumu rezultātā mežs oglekli emitēs. Īstermiņā domājot, varbūt kāds rezultāts tiks sasniegts, bet ko darīsim pēc tam? Tālāk sekos ilgtermiņa piesaistes zudums, zaudējumi tautsaimniecībai utt. – zaudēto iespēju būs daudz vairāk. Akli metoties izpildīt primitīvu plānu – mazāk cirtīsim, atrisināsim klimata jautājumus – rezultāts nebūs labs nevienam.
Ar mežu saistīto klimata mērķu izpildes aprēķinu sakarā turpinās diskusijas, kā aprēķinos ņemt vērā karu Ukrainā (tā ietekme neapšaubāmi ir). Nav skaidrs, kā to matemātiski paveikt, valstis par to domā. Jāatceras fakts, ka, izzūdot līdz tam ierastajam kokmateriālu importam no Krievijas un Baltkrievijas, bija jāpalielina mežizstrādes apjomi. Kā zināms, pieprasījums pēc koksnes nemazinājās un bija jāatrod risinājums.
Uzsvēršu, pieprasījums pēc koksnes ir vērtējams pozitīvi, jo netiek izmantoti fosilie resursi. Apstākļi spieda koksni iegūt šepat Eiropā. Kā to vērtēt? Ja zinām, ka Eiropā meža apsaimniekošanas regulējums, prakse un vides aizsardzība ir augstā līmenī, ir labi, ka koksni mums nepiegādā no reģioniem, kuros saimniekošanu mežā par labu un ilgtermiņa nosaukt nevaram. Jautājums, par ko varam diskutēt – vai palielināt mežistrādes apjomus Eiropā no klimata skatpunkta bija labs, vai ne tik labs lēmums? Tas bija jādara, bet – kā šo ierēķināt klimata mērķu izpildē. Jāatceras, ka bez tevis minētajiem notikumiem vēl jāņem vērā mizgraužu invāzija, sausuma periodi, kā arī meža politika. Eiropā ir valstis, kuras joprojām jūt mizgraužu uzbrukuma sekas un kurās lielas meža platības izstrādā malkā. Kā tas ietekmē situāciju un vai līdz tādai patiesi bija nepieciešams nonākt? Šeit svarīgi runāt par plānošanu.
Dabas atjaunošanas regulas un Latvijā notikušās biotopu kartēšanas sakarā laiku pa laikam iedomājos lielisku iespēju – ja ir cilvēki, kuri savos meža īpašumos nevēlas nodarboties ar meža apsaimniekošanu, varbūt labāk biotopus meklēt viņu īpašumos, neatņemot saimnieciskās platības kādam citam. Kad klausos ekologus, kas saka – mums meža biotopi ir ļoti sliktā stāvoklī… Pag! Aptuveni puse Latvijas mežu ir izauguši tikai pēdējos 100 gados. Pirms gadsimta meža platība bija teju divas reizes mazāka. Ja tu atrodi biotopu vietā, kur pirms 100 gadiem meža nebija, un saki, ka tam ir slikta kvalitāte, tas vērtējams vismaz jocīgi. Ir labi, ka tur vispār ir mežs. Ja šādā situācijā dzirdu – mežs ir slikts, tas jāatjauno – domāju – ko atjaunot? Plašsaziņā šo diemžēl neskaidro – kā tika novērtēts, ka ekosistēmu kvalitāte ir slikta, kas ir kritēriji labam stāvoklim, pēc kā vadoties, šādi kritēriji ir izvēlēti. Ja mums kaut kas ir jāatjauno, uz cik senu atskaites punktu mēs skatāmies, kā mērķi, uz kuru tiekties?
Vēl kuriozāk šis aizpaužas valstīs, kur situācija ir pretēja. Dabas atjaunošanas regula, manuprāt, rada nopietnas problēmas valstīm, kuras ir bijušas pietiekami atbildīgas, lai uzturētu un koptu savus mežus un palielinātu to platību. Savukārt valstīm, kas savulaik mežus izcirtušas, nav nekādu problēmu, jo tām mežs nav jāatjauno; meža tur nav – nav ko atjaunot. Viss. Mums mežs ir, bet tāpat kaut kas jāatjauno. Apmežošanu šī konkrētā regula apzināti par labu pasākumu nesauc, domāju, tās ir sekas iepriekšminētajam Eiropas Savienības mēroga nevaldības organizāciju spiedienam. Tāpēc šo regulu būtu korektāk saukt, nevis par Dabas atjaunošanas regulu, bet par uzlabošanas regulu, jo tā neprasa atjaunot mežus tiem, kuri no tiem ir atteikušies.
Vēl varētu runāt par citu jautājumu, ko vairāk aktualizē kolēģi kūdras ieguves nozarē, kur laiku pa laikam izskan vēsts par kūdras aizvietošanu ar “kaut ko”. Akmensvate skan gana briesmīgi, ja domājam par stādu audzēšanu, kokosšķiedra nozīmē transporta emisijas, kokšķiedrai tāpat vajag kūdras piejaukumu. No šāda aspekta vērtējot koksni, kas ir dabisks materiāls, kas atjaunojas, kāda un vai koksnei ir alternatīva? Plastmasa, kas saistāma ar fosilajiem resursiem, vai metāls, kas arī saistāms ar ieguves rūpniecību, nebūs īstie.
Runājot par aizvietošanu, jāteic, ka mūsu nozarei laiku pa laikam oponē, sakot, ka koksnes produkti laika gaitā tāpat oksidējas, kāda jēga par tiem runāt, tas tāpat neesot ilgtermiņa risinājums, uz to neesot jēga fokusēties. Tas ir manis jau minētais aizvietošanas efekts – ja sēžu uz koka krēsla pie koka galda, es neizmantoju plastmasas izstrādājumus. Arī sadedzinot vecu krēslu, tu nededzināsi fosilos resursus. Aizvietošanas efekts: 1 t uzkrātā oglekļa koksnes produktos tipiski ir novērsusi 0,5 t fosilo emisiju. Ja rēķini matemātiski, mežs dažu aprites ciklu laikā var nodrošināt aizvietošanas efektu, kas ir lielāks par oglekļa uzkrājumu vecā mežā. Kas ir labākais klimata pārmaiņu mazināšanas pasākums mežā? Ciršana, matemātiski rēķinot, ir labākais mehānisms, kā mazināt klimata pārmaiņas. Audzē, izvāc, noglabā un sāc atkal no sākuma. Tu neradi emisijas, ko radītu alternatīvu produktu patēriņš. Ar šo savulaik oponēju Latvijas Bankai, kuras pārstāvji rakstīja, ka intensīva mežsaimniecība nevar būt klimata pārmaiņu mazināšanas pasākums. Nē, tas ir tieši tā! Bet… Sabiedrībai to nebūs viegli paskaidrot.
