Kārlis Streips: Aizbildinājums tam, kāpēc Maskava neziņoja par Černobiļas katastrofu, bija absurds… 0
Komentāru rakstu 2026. gada 26. aprīlī.
40 gadus pirms šī datuma notika Černobiļas kodolstacijas avārija. Darbinieki centās pārbaudīt sistēmu, kura atvēsinās aparātu, ja gadījumā pazūd strāva. Tā vietā, stāvas daudzums masīvi palielinājās, reaktoru komponentes uzsprāga, un sekoja tvaika eksplozijas, kuras iznīcināja reaktoru celtni. Sekoja reaktora centra ugunsgrēks, kas radioaktīvu gāzi izplatīja daudzviet Padomju Savienībā un Eiropā.
PSRS režīms uz notikušo reaģēja lēnām. Vien 36 stundas pēc tam noteikta 10 km evakuācijas zona ap negadījuma vietu. Apmēram 49 000 cilvēku bija spiesti pamest savas mājas. Vēlāk teritorija paplašināta uz 30 km rādiusu, kas to pašu nozīmēja vēl 68 tūkstošiem cilvēku.
Sākumā pilsētiņas iedzīvotājiem tika pateikts, ka būs autobusi, un līdzi jāņem tikai pats nepieciešamākais – dokumenti, mazliet pārtikas, kā arī citas ikdienā nepieciešamas preces. Tapa apgalvots, ka evakuācija ilgs vien trīs dienas. Vien vairākus mēnešus vēlāk iedzīvotājiem bija ļauts uzvilkt nepieciešamos aizsargtērpus un doties pakaļ citiem īpašuma objektiem.
Maskava par notikušo sākumā neziņoja un to turēja slepenībā. Vien tad, kad Skandināvijā sāka uzrasties neparasti augsti radioaktivitātes līmeņi, Kremļa pārstāvji atzinās notikušajā.
Aizbildinājums tam, kāpēc tie nebija ziņojuši ātrāk, bija absurds – it kā Krievijas cilvēki padomāja, ka brīvdienās ārvalstu ministrijās neviens nestrādā (avārija bija sestdienā). Tās, protams, bija muļķības.
Momentā pēc katastrofas režīms sāka turp sūtīt cilvēkus, vispirms ugunsgrēka dzēšanai un pēc tam atkritumu savākšanai. Lielākoties šiem nelaimīgajiem cilvēkiem nebija nekādas aizsardzības uniformas vai nekā cita. Laika gaitā uz Černobiļu nosūtīts ap pusmiljons PSRS iedzīvotāju, tajā skaitā Latvijas vēlākais valsts prezidents Valdis Zatlers, kurš turp devās kā ārsts.
Cita starpā pirmajiem ugunsdzēsējiem, kuri uzradās reaktora vietā, netika pateikts, ka tur bija radiācijas briesmas. Vienības kapteinis nomira no akūtas radiācijas saslimšanas vien divas nedēļas pēc tam.
Kāds cits ugunsdzēsējs vēlāk atcerējās, ka patiesībā viņi zināja, ka avārija notikusi kodolspēkstacijā un tāpēc arī zināja, ka tur būs radiācija:
“Ja mēs būtu sekojuši notikumam, mēs nekad nebūtu tuvojušies radiatoriem. Bet tas bija mūsu morālais pienākums. Mēs bijām kā kamikadzes piloti.”
Negadījumā kā tādā gāja bojā pāris desmiti kodolreaktora darbinieku. Taču daudziem tūkstošiem radioaktivitāte radīja smagu saslimšanu. Stradiņa slimnīcā atvēra īpašu nodaļu Černobiļas upuru ārstēšanai, jo no okupētās Latvijas uz Černobiļu devās apmēram 6000 cilvēku. Daudziem no tiem krietni pasliktinājās veselības stāvoklis, bet slimnīca darīja un turpina darīt visu iespējamo, lai viņiem palīdzētu.
Černobiļas seku likvidācija galu galā maksāja ap 18 miljardiem PSRS rubļu, kas mūsdienu naudā ir ap 72 miljardiem eiro. Virs bojātā reaktora vispirms uzcēla vienu, un pēc tam vēl vienu sarkofāgu ar mērķi ierobežot radiācijas tālāku izplūdi. Paredzēts, darbs tur turpināsies līdz pat 2065. gadam, tātad – teju vai 80 gadus pēc notikušā.
Pilsētiņa, kura bija vistuvāk katastrofai, radioaktīva būs vēl daudzu gadsimtu vai tūkstošu garumā. Atsevišķi cilvēki turp atgriezās par spīti briesmām, jo viņi gribēja nomirt savās mājās. Ekspertu domas dalās par to, cik daudz cilvēku gāja bojā radiācijas slimības dēļ. ANO īpaša komisija aprēķināja skaitu zem 100, bet Pasaules Veselības organizācija prognozēja, ka galu galā ātrāka nāve pienāks ap 9000 cilvēkiem Ukrainā, Baltkrievijā un Krievijā. Černobiļas kodolstacija nu ir slēgta uz mūžīgiem laikiem.
Kodolenerģijas vēsture sākās jau 1789. gadā, kad kāds vācu ķīmiķis atrada urānu, kuru viņš nosauca attiecīgās planētas vārdā.
Radiācija kā tāda atklāta 1895. gadā, un tur atbildīgs bija cilvēks, kurš savu vārdu deva sistēmai, kuras pamatā ir radiācija – Vilhelms Rentgens. Viņš bija tas, kurš izgudroja rentgena starus, kuri tiek izmantoti daudzās medicīnas jomās.
Es pats pirms pāris gadiem sadauzīju ribas, un Traumatoloģijas slimnīcā rentgenu stari tika izmantoti divreiz.
Rentgens savu atklājumu par radioaktivitāti nesauca. Termiņu izgudroja franču zinātnieki Pjērs un Marija Kuri, kuri atklāja poloniju un rādiju. Tajā pašā gadā pierādīts, ka radiācija spēja iznīcināt baktērijas pārtikas precēs.
Citi zinātnieki sāka pētīt radioaktivitātes dažādos elementus. 1902. gadā demonstrēts, ka radiācija, kurā iesaistītas alfa un beta daļiņas rada citu elementu. Tas noveda pie dziļākas izpratnes par atomiem. Sekoja dažādu radioaktivitātes izotopu atklāšana, tajā skaitā pirmoreiz konstatēti neitroni.
Agrīnie zinātnieki, kuri darbojās šajā jomā, paši saslima ar radioaktivitātes slimību. Pjērs Kuri gāja bojā autokatastrofā jau 1906. gadā, bet Marija nodzīvoja līdz 1934. gadam ar radioaktivitātes radītu anēmiju. Pirms tam viņa un vīrs kopumā izpelnījās piecas Nobela prēmijas par savu darbu, tajā skaitā sieva ir vienīgā persona vēsturē, kura prēmiju ir saņēmusi divās dažādās zinātniskās disciplīnās – ķīmijā un fizikā.
(Daudzus gadus vēlāk ķīmiķis Lainus Paulings saņems Nobela prēmiju ķīmijā, bet astoņus gadus vēlāk tāpēc, ka viņš arī bija liels pretkara aktīvists, Nobela miera prēmiju.)
Tuvojoties 2. Pasaules karam zinātnieki sāka pētīt kodolenerģijas elementu sadalīšanos, lai radītu masīvu enerģiju, kura cita starpā nodrošinātu daudz pamatīgās sprāgstvielas, nekā tās, kuras tobrīd bija pieejamas.
Sākās visai paniska sacensība starp amerikāņiem un vāciešiem zem Hitlera kontroles. Galu galā tie bija amerikāņi, kuri noorganizēja tā dēvēto Manhatanas projektu, kura ietvaros radīti un pārbaudīti pirmie kodolieroči.
Visi zina, ka galu galā kodolieroči kara apstākļos izmantoti tikai divreiz. 1945. gadā karš Eiropā jau bija beidzies, bet japāņi atteicās padoties, un ASV prezidents Harijs Trūmans bija tas, kurš nolēma bombardēt Hirosimu un Nagasaki.
Japāņi padevās pāris dienas vēlāk.
Laikā pirms kara darbs pie kodolieročiem arī notika Lielbritānijā, kā arī PSRS. Briti darbu koncentrēja Kembridžas universitātē, kamēr Padomju Savienībā izveidoti dažādi institūti ar tādu pat mērķi.
2. Pasaules karā amerikāņi un PSRS bija sabiedrotie cīņā pret Hitlera nacistiem. Drīz pēc kara Vašingtona sāka saprast, ka Maskava nekāds draugs nav, un sākās Aukstais karš.
Padomju savienība pirmo kodolieroci detonēja jau 1949. gadā mūsdienu Kazahstānā. Amerikāņi bija domājuši, ka process ilgs vismaz piecus, ja ne desmit gadus ilgāk. Tas savukārt norāda uz faktu, ka viņiem Padomju Savienībā bija maz spiegu un informantu.
Blakus elements šajā stāstā ir fakts, ka 2. Pasaules karam tuvojoties beigām, amerikāņi Vācijā piemeklēja dažādus zinātniekus un aicināja viņus pārcelties uz Ameriku, ja arī vismaz daži no tiem bija bijuši Nacistu partijas biedri un līdz ar to līdzatbildīgi par nacistu pastrādātajiem noziegumiem pret cilvēci.
Vēl pirms tam vairāki vācu zinātnieki bija mukuši no Vācijas prom, un tāpēc vairāki varēja piepalīdzēt Manhatanas projektā ar savām zināšanām par kodolenerģiju un tās iespējām.
Aukstā kara laikā starp Ameriku un Padomju Savienību sākās īstenas ieroču sacīkstes. Abas puses būvēja kodolieročus un centās tos slēpt no ienaidniekiem.
1972. gadā Amerikas prezidents Ričards Niksons un PSRS Kompartijas pirmais sekretārs Leonīds Brežņevs parakstīja pirmo ieroču ierobežošanas līgumu. Šim līgumam sekoja vairāki citi.
Procesā blakus elements bija jautājums par to, vai kodolieročus kādreiz varēs izmantot kosmosā. Brīdī, kad tie atklāti, kosmosa laikmets vēl nebija sācies, un tā bija joma, kurā PSRS amerikāņiem pasteidzās pa priekšu, vispirms ar Sputnika satelītu un īsi pēc tam ar Juriju Gagarinu, kurš kļuva par pirmo cilvēku, kurš devies kosmosā. Padomju Savienība arī bija pirmā, kura tur izvietoja pastāvīgu kosmosa staciju MIR.
Amerikāņi galu galā kosmosa sacīkstēs bija veiksmīgāki, tajā skaitā joprojām tie ir tikai amerikāņi, kuri sava mūža laikā ir izkāpuši uz mēness virsmas.
Otrs blakus elements bija jautājums par to, vai kodolenerģiju var izmantot tikai kara vajadzībām, vai arī tai būtu kāds elements pilsoniskās sabiedrībās.
Pirmā reize, kad kodolenerģija izmantota elektrības ražošanai bija 1951. gada decembrī, kad eksperimentālā reaktorā Aidaho štatā iededzinātas četras spuldzes.
Pirmā kodolspēkstacija, kura spēja ražot elektrību plašāka tīkla vajadzībām, bija Obinskā Padomju Savienībā, un tā darbu sāka 1954. gada jūnijā.
Pirmā pilna apjoma kodolspēkstacija bija Lielbritānijā, tā atvērta 1956. gada oktobrī un arī ražoja plutoniju. Gadu vēlāk sekoja pirmā kodolspēkstacija Amerikā, tas bija Pensilvānijas štatā.
Pasaulē ir dažāda veida kodolreaktori ar dažādiem elementiem. Kopumā pasaulē ir mazliet vairāk par 400 kodolspēkstaciju. Visvairāk Amerikā, bet arī 30 citās valstīs.
1979. gadā bija pirmā lielā avārija kodolspēkstacijā stacijā Three Mile Island Ņujorkā, bet kopumā palaistais radiācijas līmenis bija minimāls.
Laikā pēc tam jaunu spēkstaciju pasūtīšana uz laiku samazinājās, bet tad atkal atsākās.
Tas pats arī notika pēc Černobiļas avārijas, tajā skaitā Ignalinas spēkstacija Lietuvā, kura bija ar to pašu dizainu, slēgta 2009. gadā.
Daudz lielāka avārija bija Japānā 2011. gadā, kad milzīga zemestrīce un tai sekojošie cunami viļņi ietriecās Fukusimas spēkstacijā un to pamatīgi sabojāja. Tas lika vairākām valstīm pasaulē, tajā skaitā Vācijai, no kodolenerģijas atteikties pavisam.
Kodolspēkstacijām lielākā priekšrocība ir fakts, ka tās ir “zaļš” enerģijas paveids, jo no tām nav nekādu emisiju, kas bojā atmosfēru un rada klimata maiņu ar tās graujošajiem efektiem.
No otras puses, kodolspēkstacijas rada atkritumus, kuru radioaktivitātes līmenis paliek ļoti augsts daudzu gadu tūkstošu garumā. Tur atrasti dažādi risinājumi, lielākoties atkritumus aprokot ļoti dziļi zem zemes un ģeoloģiskos veidojumos, kuros nebūs zemestrīces vai citu problēmu.
Attiecībā uz kodolieročiem, tādi mūsdienās ir Amerikā, Krievijā, Ķīnā, Francijā, Lielbritānijā, Pakistānā, Indijā, Izraēlā (lai gan Telaviva oficiāli to atzinusi nav nekad), kā arī Ziemeļkorejā.
NATO ietvaros kodolieroči atrodas Turcijā, Beļģijā, Vācijā un Nīderlandē.
1962. gadā PSRS līderis Hruščovs nolēma pārbaudīt gados jaunā ASV prezidenta Džona Kenedija drosmi, slepus cenšoties izvietot kodolieročus Kubā, kas atrodas vien 90 kilometru attālumā no ASV dienvidu krasta. Kenedijs nepadevās, un tas nenotika, bet pāris dienu garumā visa pasaule aizturēja elpu baidoties, ka varbūt tuvojas pasaules gals.
1983. gadā Amerikā iznāca televīzijas filma ar nosaukumu “Nākamā diena” par konfliktu starp NATO un Varšavas paktu, kura ietvaros kodolierocis tiek izmantots Amerikas vidienē. Atceros to skatījies un pamatīgi nobijies.
PSRS laikos ieroči tika glabāti vairākās republikās. Zinu, bija baumas, ka tādi arī bija okupētajā Latvijā, bet šķiet, tas tā nav.
Toties kodolieroči bija Baltkrievijā, Kazahstānā un arī Ukrainā. Ukraina no saviem ieročiem atteicās 1994. gadā, kad parakstīts Budapeštas līgums, kurā PSRS un Amerika garantēja tālāku aizsardzību un robežu aizsardzību.
Lieki teikt, 20 gadus pēc tam sekoja Krimas okupācija, un vēl desmit gadus pēc tam pilnasinīga, lai arī izteikti neveiksmīga Ukrainas okupācija.
Kremļa fašists jau sen ir draudējis ar kodolieroču izmantošanu, ja NATO tuvosies pārāk tuvu tās robežām.
Savukārt Amerikas prezidents karā pret Irānu savā soctīklā draudēja ar Irānas nobombardēšanu līdz krāsmatām, lai tā “atrieztos Akmens laikmetā, kur tai pienākas būt.”
Neviens nezina, ko ar saviem ieročiem taisās darīt mazais un apaļais Ziemeļkorejas diktators. Amerikas pašreizējais prezidents bija tas, kurš viņu uzveda uz pasaules skatuves tad, kad viņi abi tikās 2018. gadā Singapūrā.
Zinu, ka Latvijā ir bijušas sarunas par jauna modeļa kodolspēkstacijas uzbūvēšanu visu trīs Baltijas valstu vajadzībām. 2026. gadā Latvijas valdība pasūtīja pētījumu par tādu iespēju.
Laikā, kad fosilo energoresursu izmantošana ir piesārņojusi pasauli visai pamatīgi, tas var šķist kā sakarīgs risinājums. Pats neesmu eksperts par to, bet tā vien šķiet, ka kodolspēkstacija varētu būt ļoti izpalīdzīga Latvijas energobilances uzlabošanā vēl tālāk.
