Zanders: “Mani personīgi kaitina apgalvojums, ka svarīgi ir iemācīties informāciju atrast, nevis noteiktu apjomu paturēt prātā” 35
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Nesen latviešu valodā iznākušajā somu literatūras klasiķa Penti Sārikoski piezīmju krājumā “Ir vai nav. Eiropas mala. Bretaņas dienasgrāmata” lasāms šāds ieraksts: “Somijas Skolu valdes galvenais direktors Erki Aho ir ierosinājis, ka krievu valoda varētu būt pamatskolas obligātais mācību priekšmets un stundās tiktu stāstīts par Padomju Savienības kultūru un sabiedrību” (80. lpp.).
Te, protams, jāņem vērā, ka runa ir par mūsdienām diezgan attālu laika periodu, tomēr epizode vienalga krāšņa.
Ja paturam prātā Somijas (un Zviedrijas) neseno lēmumu pievienoties NATO, mēs tātad redzam, cik jūtami var mainīties kādas valsts un sabiedrības ģeopolitiskā orientācija.
Un mēs arī šo piemēru varam izmantot, lai ilustrētu, cik būtiski var mainīties izglītības sistēma.
Klāt kārtējais simboliskais 1. septembris. Šķiet, ir tēmas, kas izglītības sistēmā vispār nemainās, – atalgojums, slodze, kadru trūkums. Savukārt izglītības saturs mainās, jo tam jākļūst “mūsdienīgākam”, “šodienas prasībām atbilstošam” utt.
Neesmu šajos jautājumos eksperts, tādēļ man atliek vien labticīgi pieņemt, ka izmaiņu pamatā ir labi nodomi. Tomēr atļaušos arī dažas piezīmes.
Pēdējo gadu laikā jau par banalitāti – biežās atkārtošanas dēļ – ir kļuvusi atziņa, ka izglītības sistēmas uzdevums ir “iemācīt mācīties”. Jo jāmācās būšot visa mūža garumā.
Tas viss ir jauki un droši vien pareizi, tomēr manā skatījumā kaut kur, kā agrāk teica, dibenplānā pazūd svarīgs aspekts – vai cilvēkam ir interese par apkārtējo pasauli.
Principā ir vienalga, vai gados jaunais indivīds interesējas par šūnu bioloģiju vai repa attīstību, svarīgi, lai viņam vispār par kaut ko ir patiesa interese.
Ja šis cilvēkbērns ir apdzisis, tad pasniedzējs (skolā, augstskolā, visos iespējamos tālākizglītības kursos) var kaut uz galvas stāvēt, izglītības procesu apgādāt ar vislabākajiem rīkiem – nekā tur, atvainojiet, nebūs.
Tāpat kā t. s. pieaugušie arī jaunie iemācīsies izrunāt pareizas frāzes žanrā “iemācīties mācīties”, “iemācīties strādāt komandā un radoši” un līdzīgi, bet tam nebūs reāla satura.
Citiem vārdiem sakot, man šķiet, ka vissvarīgāk ir nenokaut saknē interesi par kādu tēmu vispār. Man vieglāk šo tēzi ilustrēt ar pašam tuvākas jomas piemēru.
Latvijas Universitāte regulāri izdod “Jauno vēsturnieku zinātniskos lasījumus”. Teksti bez maksas lasāmi tīmeklī, tomēr atļaušos apgalvot, ka baigo intelektuālo baudu no šo tekstu lasīšanas es negūstu.
Tomēr tas nav būtiski – svarīgi, ka šie jaunie cilvēki ir ieinteresējušies par kādu tēmu un atbilstoši savai konkrētā brīža profesionālajai pieredzei un erudīcijai ar šo tēmu darbojušies.
Varu formulēt arī citādi: dzīve mūs veido tik visam “pa virsu” pāri slīdošus, ka lielākais deficīts ir spēja un vēlme par kaut ko interesēties noturīgi un puslīdz aizrautīgi.
Ja iepriekš paustais izklausās pārāk “anarhistiski” un pretēji sistēmiskai pieejai, tad, no otras puses, man šķiet, ka dažos jautājumos noderētu vairāk konservatīvisma.
Ir iespaids, ka mēs absolutizējam tagadni un, vēl jo vairāk, nākotni kā atskaites punktu tam, kas ir noderīgi, perspektīvi, jēdzīgi.
Rezultātā pagātne automātiski kļūst par kaut ko novecojušu, atmetamu.
Nesen lasīju kādu pētījumu par Leidenes universitāti, kuras bibliotēkā savulaik bijis paradums grāmatu krājumu veidot tā: ja bibliotēkā nonāk kāda teksta jaunāks izdevums, tad iepriekšējie tiek banāli izmesti.
Te nav īstā vieta mēģināt skaidrot, kādēļ šāds modelis ir aplams, bet tas ir aplams.
Un ir aplami iedomāties, ka kaut kas ir “sācies”, tikai sākoties, teiksim, 21. gadsimtam, vienalga – zinātne vai tas, kā notiek izglītības process.
Viena no tēzēm, kas mani personīgi kaitina, ir apgalvojums, ka svarīgi ir iemācīties informāciju atrast, nevis noteiktu apjomu paturēt prātā.
Rezultātā mums ir, piedošanu, kognitīvi zombiji, kuri jebkurā dzīves situācijā ķeras pie “iegūglēšanas”, kuri zināšanas par pasauli ir “nodevuši ārpakalpojumā” apšaubāmas kvalitātes meklētājsistēmām un tīmekļa resursiem.
Izglītības sistēmai šajā aspektā, manuprāt, piestāv veselīgs vecmodīgums.
