Kultūra
Literatūra

In Memoriam: Juris Kronbergs (1946–2020) – dzejnieks, draugs0


Juris Kronbergs. 9.08.1946.–6.07.2020.
Juris Kronbergs. 9.08.1946.–6.07.2020.
Foto: Timurs Subhankulovs

Jūlija Dibovska, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”

Reiz man bija tiktāl paveicies, ka es satiku dzejnieku Juri Kronbergu. Toreiz viņš bija “redzēts” tikai filoloģijas studijās, kad profesors Viesturs Vecgrāvis rādīja Jura dzejoļu grāmatas un mana studiju draudzene nolēma rakstīt par viņu diplomdarbu.

Tā kā viņas diplomdarbam bija radusies steidzama vajadzība pēc intervijas ar dzejnieku, Juris bija jānotver kādā no daudzajām pasaules malām, jo Rīgā viņu satikt varēja paretam.

Mēs, filologi, nebijām tik atvērti, lai uzmāktos dzejniekiem, tomēr uzplīties ar apciemojumu “trimdas autoram” bija svēta nepieciešamība.

Sarakste esot bijusi apmēram šāda: “Man vajadzētu tevi intervēt.” – “Tad tev jābrauc pie manis. Es pašlaik neesmu Stokholmā, dzīvošu Parīzē kādu laiku.” – “… Vai tu neiebildīsi, ja paņemšu līdzi kursabiedreni?”

Parīzē Juris dzīvoja rakstnieku rezidencē, kādā vecā klosterī ar biezumbiezām sienām, aicināja arī mūs abas apmesties plašo apartamentu otrajā stāvā un pirms tam satika pieturā, sēžot uz augstas akmens maliņas.

Gribēja, lai jaunēkles, pirmo reizi Parīzē, neapmaldās. Pagatavoja mums krāsnī ceptu vistu ar dārzeņiem, nosauca to par slow food savā mīļi humorīgajā manierē.

Vēlāk ne reizi vien vienojāmies kopīgā maltītē, nez kāpēc gandrīz vienmēr pie liela galda un, protams, plašākā dzejnieka draugu un paziņu lokā. Katram pa druskai no Jura, taču visiem kopā – vesels viens Juris kompānijas centrā, pat neko daudz nerunājot.

Tas bija mierīgas, introvertas, bet interesantas draudzības sākums, un ar Juri Kronbergu sadraudzēties patiešām nebija grūti – pat tādiem nedaudz mežonīgiem zvērēniem kā mēs, kas nezina nedz slow food, nedz džezu ciena, turklāt nakšņo dzejnieka dzīvoklī, iespējams, traucējot radošo, Parīzes gaisa iedvesmoto procesu…

Daudziem rakstniekiem studentu centieni saprast un aprakstīt neizskatās nopietni, taču Jurim tas bija nozīmīgi. Man šķiet, ka es neesmu redzējusi vēl vairāk pretimnākošu autoru.

Ceru, ka kādreiz taps grāmata par Juri Kronbergu – viņa dzīvi un darbu, jo, lai gan es gribētu dēvēt Juri par savu dzejnieku draugu, tomēr nešķiet, ka pazinu viņu.

Vai var pa īstam pazīt dzejnieku? Vai tas nenozīmē piespiedu rakņāšanos viņa pagātnē? Man nesanāca izprašņāt par viņa studijām Stokholmas universitātē, kur viņš esot apguvis ziemeļu un baltu valodu literatūru.

Maz zinu par Jura gaitām “Prusaku ansamblī”, vienīgi baudīju viņa dzejas un mūziķu spēles savienojumus labi pazīstamās dziesmās un jaunākos uzvedumos ar grupu “Alis P”.

Man nebija īsti svarīgas daudzās Jura literārās balvas (piemēram, Latvijas Literatūras gada balva par mūža ieguldījumu literatūrā), jo kā gan var novērtēt dzeju, ko saraksta cilvēks, kurš tevi katru reizi sirsnīgi priecājas satikt un gremdē savā draudzīgajā Kronberga apskāvienā?

Un tas ir cilvēks, kas bijis kultūras atašejs Latvijas vēstniecībā Stokholmā, – pavisam noteikti viņš, būdams daudzu zviedru autoru tulkotājs, ieņēma šo amatu arī latviešu literatūras vidē.

Jurim nez kā izdevās palikt tagadnē, nevis pagātnē. Viņš, dzimis latviešu–zviedru stokholmietis, gan vēl pats jautā savā dzejā 80. gados: “Vai esmu trimdā?”

Gan bija, gan nebija, jo viņa dzeja arvien skan laikmetīgi, dažreiz pat tai pievienojas kas uzsvērti jauns, it kā izaicinot plašo pasauli – piemēram, viņa dzīvesbiedres Māras Rozītes atdzejojums angļu valodā, kas iznācis izlasē 2019. gadā.

Ne velti Jura pēdējiem (vai tiešām pēdējiem?) dzejoļu krājumiem ir nosaukumi “Ik diena” un “Uz balkona/Bet ja visu laiku”, šajā tagadnībā ir apslēpta draudzīga un vienkārša cilvēka dvēsele.

Savukārt savu spilgtāko attieksmi pret mūžību viņš, it kā nojauzdams nelāgu, paspēja paust grāmatā “Laika bikses” (2019), kas gan tikai ārēji izskatās pēc grāmatas bērniem, es to dēvētu par grāmatu tiem, kas vēlas pieaugt.

Jā, noteikti arī Juris vēl arvien to vēlējās.

Jurim bija svarīgi darīt, publicēties. Pandēmijas laikā viņš iesūtīja dzejoli par diviem metriem, ko publicējām “Kultūrzīmēs”.

Manuprāt, tas nebija priecīgs dzejolis, lai gan tajā, protams, bija Jurim raksturīgā ironija par jaunajiem laika standartiem un mēriem.

Pandēmija traucēja satikties, lai gan Juris nu jau bija labu laiku sastopams Rīgā, kuru izvēlējās par savu pēdējo radošo rezidenci.

Saistītie raksti

Arī pēdējo reizi ciemos pie viņa agrā pavasarī baudījām slow food, Juris dāvināja savas jaunās grāmatas, bijām priecīgi pie vakariņu galda.

Kādā brīdī dzejnieks piecēlās un it kā izgāja. Uz nenoteiktu laiku, lai mums mazāk sāpētu.

Varbūt raksta jaunu dzejoli, visdrīzāk tulko un gatavo jaunu mākoņu grāmatu, kā viņš pats atjokotu: šoreiz tā būs sarakstīta no citas perspektīvas.

LA.lv

Lasītākie

LA
LA.LV
Pasaulē
Baltkrievijā aizturēti divi Latvijas valstspiederīgie. Speciālizlaidums par situāciju Baltkrievijā
Tiešraide 45 minūtes
LA
LA.LV
Latvijā
Jūrā noslīcis atrasts pirmdien pazudušais jaunietis. Policija atklāj notikušā apstākļus
1 stunda
LA
LA.LV
Latvijā
Pat stārķi ievēro distanci! Ventspils pusē iemūžināts neparasts skats
3 stundas
LE
LETA
Latvijā
Pensionāru federācija komentē pensiju celšanu un pastāsta, kāpēc daļa pensionāru būs apbēdināti 1
4 stundas
AD
Artis Drēziņš
Latvijā
Nomira 21 gadu vecā mamma un bērns piedzima nosmacis. Sākas tiesvedība par draudzi, kas izvēlējās neizglābt
7 stundas