Kad “ļaunā” mamma liek ēst zupu, bet mīļais tētis rotaļājas… 0
Aija Volka, “Skola & Ģimene”, AS “Latvijas Mediji”
Konsultanti:
Teologs Jānis Balodis
Teoloģe Dace Balode
Dzimtes, dzimtes atveidojuma medijos, reklāmas un patēriņa kultūras pētniece Marita Zitmane
Pētījumi liecina, ka pāra attiecībās biežākais strīdu temats ir par bērna aprūpi. Ir ģimenes, kur atšķirīgie uzskati pat izraisa šķiršanos. Gadās arī, ka tad, kad bērni izaug lieli, viens no vecākiem skumji secina, ka otram izveidojies tuvāks kontakts ar bērnu. Kā no tā izbēgt?
Pirms dažiem gadiem sociālantropologu Klāva Sedlenieka un Kristīnes Rolles veiktais pētījums lika secināt, ka Latvijā lielākoties ciešāka saite ar bērniem ir mātēm, bet tēvs tiek piesaistīts tikai nepieciešamības gadījumā, piemēram, ja māte pati kādu iemeslu dēļ netiek galā. Vīrieša iesaiste neesot norma.
Savukārt pērn veiktā aptaujā par tēva lomu ģimenē atklājās, ka 67 procentos ģimeņu, kurās aug bērni vecumā līdz 18 gadiem, tēvi ir iesaistīti bērnu aprūpē. Tiesa, skatot atsevišķi vīriešu un sieviešu atbildes, izrādījās, ka 66 procenti sieviešu uzskata, ka viņas ir galvenās bērnu aprūpētājas, bet šādam apgalvojumam piekrita tikai 43 procenti vīriešu.
55 procentos ģimeņu uz sievietes pleciem ir ēst gatavošana un ikdienas mājas solis. Varam arī teikt otrādi: tātad 45 procenti vīriešu gatavo ēst un piedalās mājas uzkopšanā.
19 procenti aptaujāto uzskatījuši, ka bērnu audzināšana pamatā ir mātes uzdevums.
Lai tikai viens nav “melna darba darītājs”!
Jēdzienus “bērnu aprūpe” un “bērnu audzināšana” nevajadzētu uztvert šauri. Bērns nav tikai objekts, par ko rūpējamies vai ko audzinām. Pat bērnudārzā ir ne vien audzinātāja, bet arī aukle, tāpat ir sporta un dziedāšanas skolotāji, logopēds, pavārs, apkopējs… Un ir arī tik ļoti vajadzīgie rotaļu biedri, kura lomu dažkārt mājās uzņemas tētis. Retāk – mamma. Labi, ja vēl ir māsas, brāļi.
Mājās vecākiem savstarpēji jāpārklāj visas lomas. Sadalīt pienākumus, tostarp atrast laiku kopīgiem priekiem un izklaidēm, nemaz nav tik vienkārši. Kopābūšana ar bērnu var izvērsties par greizsirdības cēloni, kad viens no vecākiem top sarūgtināts, ka ir jāuzņemas smagais “melnais darbs”, kamēr otrs pieaugušais ir kā vēl viens bērns, darīdams visu jautro un foršo.
Pētījums tieši atklāj šo tendenci: vīrietis mājās drīzāk veltīs laiku bērniem, nevis piedalīsies praktiskajā sadzīvē.
No sievietēm sagaidām gan vienu, gan otru. Protams, labi, ja vīrietis vispār velta laiku bērniem.
Priekšstatus par to, kā sadalāmas vīra un sievas, vēlāk – tēta un mammas – lomas, gūstam no savas personīgās pieredzes ģimenē, tāpat vēsturiski ietekme bijusi baznīcai, sieviešu un vīriešu žurnāliem, seriāliem…
Tradīciju un apstākļu loma
Nozīme ir arī katras valsts tradīcijām, kas nostiprinātas ar likuma spēku. Piemēram, Zviedrijā bērna kopšanas atvaļinājums sešus mēnešus ir vienam vecākam un nākamos trīs mēnešus to var izmantot otrs vecāks. Tas nozīmētu, ka brīdī, kad zīdainis uzsāk ēst piebarojumu, tēvs paņem atvaļinājumu, ļaujot mātei doties uz darbu. Līdzīgs princips ir Islandē. Skandināvijas valstīs ir pierasts skats – vīrieši, kuri darbadienas vidū dodas ratu pastaigā.
Interesanti, ka arī Spānijai piederošajā Tenerifē ainas, kuros vīrieši ved bērnus pastaigā, nav retums. Tas tāpēc, ka salā ir vairāk darbavietu, kurās biežāk strādā sievietes: viesnīcu uzkopšana, ēdināšana, tirdzniecība. Tāpēc te bieži vien vīrieši paliek mājās ar bērniem, kamēr sievas iet darbā.
Latvijā ierasts, ka tikai viens no vecākiem ņem bērna kopšanas atvaļinājumu. Parasti tā ir māte, kura ikdienu pavada ar bērnu. Vīrieši pie šādas kārtības pierod un arī vēlāk, kad jau mamma atgriezusies darbā, daudzus no pienākumiem joprojām uzskata par sieviešu lietu, skaidro dzimtes pētniece Marita Zitmane. Tā nu abi, pārnākdami no darba mājās vienlīdz noguruši, turpina katrs savas pierastās lietas.
Kamēr tētis atpūšas pie televizora – un bērni labprāt pievienojas –, mamma gatavo vakariņas, uzkopj māju, gludina drēbes, asina zīmuļus skolai, griež bērnam nagus utt.
Nevar gan noliegt, ka mūsdienās jaunās paaudzes vīrieši vairāk velta laiku bērniem salīdzinājumā ar iepriekšējo paaudžu vīriešiem. Mūsdienu tēti maina autiņbiksītes, vēlāk bērnus ved uz sporta treniņiem, iet ārā parotaļāties, palasa pasaciņu vai nodzied šūpuļdziesmu u. tml.
Ja saņem no sievietes pārmetumus, ka tas ir par maz, tad spuras gaisā – KĀ par maz?! Ko tavs tētis un vectēvs darīja mājās? Miskasti iznesa? Kas man vēl jādara?! Šādu strīdu iemesli meklējami, analizējot mūsu dziļākos priekšstatus par to, kas ir sievietes loma un kas ir vīrieša loma, un kādas bijušas mūsu gaidas, kad iztēlojāmies prieku par dzīvi kopā ar bērniem.
Visi mācēs visu?
Grūti pat iedomāties, ko mūsdienu jaunieši uzskatīs par noteikta dzimuma pienākumu, jo nevarētu teikt, ka viens vai otrs darbs pilsētnieka sadzīvē prasa fiziski lielāku spēku. Liela nozīme būs vienkārši tam, ko katrs prot.
Agrāk mājturības stundas meitenēm un puišiem notika atsevišķi, bet jaunais koncepts plāno abiem dzimumiem kopīgi mācīt nepieciešamās prasmes.
“Es labprāt iemācītos, kā salabot gludeli vai kā pieskrūvēt pie sienas spoguli,” par prasmju nepieciešamību spriež dzimtes pētniece Marita Zitmane. Rokdarbi, kā tamborēšana, mūsdienās vairs nav primāri nepieciešami, tajā pašā laikā prasme piešūt notrūkušu pogu gan būtu vajadzīga kā sievietēm, tā vīriešiem. “Es nevaru vīram pārmest, ka viņš to nedara pats, ja skolā nav mācījies,” teic M. Zitmane.
Dilemma: karjera vai bērni
Pilsētnieka dzīvi raksturo tas, ka gan vīrieši, gan sievietes strādā algotu darbu. Piemēram, rūpnīcā. Industrializācija un urbanizācija radīja vīriešu atšķirtību no privātās telpas, ģimenes, bērniem. Tas ir vēsturiskais pamats, kas iesakņojies joprojām.
Pateicoties kapitālismam, radās cerība arī zemāko šķiru cilvēkiem gūt panākumus un varbūt pat kļūt par miljonāru. “Spiediens uz vīrieti gūt panākumus – būt veiksmīgam karjerā un daudz pelnīt –, tas ir industrializācijas auglis. Vīrišķība tiek saistīta ar dzīšanos pēc panākumiem. Bet, ja jāgūst panākumi, tad citam laika nepaliek un laiks tiek atņemts ģimenei. Savukārt līdztiesības idejas un feminisms nes izmaiņas,” skaidro M. Zitmane.
Tomēr Latvijā joprojām vērojams sabiedrības spiediens uz vīrieti – gādāt par ģimeni tā, lai sieva varētu atļauties būt mājās ar bērniem.
Par to, ka bērni daudzu ieskatā nav vīriešu darīšana, liecina arī aptaujas dati: tikai viens procents sabiedrības spētu pieņemt, ka bērnudārza audzinātājs ir vīrietis. Faktiski tiek apšaubītas vīrieša spējas tikt galā ar maziem bērniem.
“Neviens nepiedzimst ar prasmēm. Mēs nedodam iespēju vīriešiem apliecināt, ka mūsu priekšstati ir kļūdaini,” uzskata M. Zitmane.
Kurš rada spiedienu? Iespējams, tā ir baznīcas priekšstāvju publiskā retorika, stāstot “pasaciņu par sievietēm, kuras ir mājās ar bērniem, un vīriešiem – galvenajiem pelnītājiem, bet kas neatbilst tām pārmaiņām, kas notikušas sabiedrībā”, tā M. Zitmane.
Latvijā daudzi finansiālu apstākļu dēļ nolemj, ka ģimene nevarēs iztikt tikai ar vienu algu, tāpēc strādāt tiecas abi vecāki.
Dažādus ģimeņu modeļus veicina arī pilsētas, kur cilvēki lielākoties dzīvo anonīmu dzīvi: vari darīt, ko vien vēlies, nepazīstot kaimiņus un neiekļaujoties kopienā (piemēram, kristīgā draudzē). Laukos un mazos ciematos joprojām raksturīgi tas, ka kaimiņi cits citu pazīst un uzmana, bet pilsētā, kauna sajūtai izzūdot, parādās jauna veida attiecības, ģimeņu modeļi, saskarsme ar bērniem – civillaulība, ārlaulības sakari, dzimst ārlaulības bērni utt. Pieaug vientuļo vecāku skaits.
Ir gan vientuļās mātes, gan vientuļie tēvi. Ir ģimenes, kuras vienojas, ka vienu nedēļu bērni dzīvo pie mammas, otru – pie tēta, nevēlēdamies izšķirties, kurš būs galvenais aprūpētājs.
Greizsirdīga uz vīru bērna dēļ
Dzimtes pētniece Marita Zitmane pati ir laulībā, audzina 12 gadus vecu dēlu. Viņa arī pati saskaras ar vecāku lomas izaicinājumiem: “Man sestdienās ir jāstrādā: neklātienes studentiem lasu lekcijas, iepriekš brīvdienās rakstīju promocijas darbu.
Tad nu tā sanācis, ka brīvdienu izklaides kopā ar dēlu vairāk ir vīram. Viņi ar dēlu iet uz baseinu, izstādēm, kino – sanāk, ka vīram ir svētki. Man ar dēlu ir ikdiena. Visu darbadienu pavadām kopā: ēdam brokastis, ejam ārā, strīdamies, kārtojam māju, ēdam pusdienas, atkal strīdamies, un tad, kad atnāk vakarā vīrs, viņš ar bērnu sāk ālēties, un dēlam tas ir kaut kas īpašs. Esmu par to bijusi uz vīru greizsirdīga. Domāju, ar šo sajūtu var identificēties daudz mammu.”
Lai tomēr būtu sabalansētība, pāris apzināti plāno izklaides braucienus arī mammai ar dēlu divatā. Tāpat viņi apzināti paplašina dēla priekšstatus par dzimumu lomām.
“Piemēram, brīvdienu rītos tēvs kopā ar dēlu taisa brokastis un līdz ar to viņam kaut ko iemāca. Es esmu atmetusi ar roku, ka dēls varētu man palīdzēt virtuvē: gribu, lai viss ātri iet uz priekšu, un vīrs man ļoti pārmet, ka neiesaistu bērnu. Bet es negribu krāmēties…”
M. Zitmane mācījusi dēlam, kā šķirot veļu un ieslēgt veļas mašīnu.
Vīrs toties labprāt gludina drēbes, “tas viņam ir rituāls, kamēr skatās futbolu”.
Daudzus citus saimniecības darbus uzņemas mūsdienu “gadžeti” – IRobots, trauku mašīna, veļas mašīna, ēdienu piegāde mājās utt. “Pirms pandēmijas pie mums nāca mājkalpotāja, kura divas reizes nedēļā taisīja lielo mājas tīrīšanu. Es labāk neuztaisīšu manikīru, bet samaksāšu par dzīvokļa tīrīšanu, jo tas ir laiks, kurā mēs varam darīt kaut ko citu. Pandēmija iemācīja mums dzīvot pa jaunam. Dēlam par lieliem sirdsēstiem bija jātīra putekļi, kas viņam riebjas, jo tas nebija viņam izveidojies kā pieradums,” stāsta pētniece un mamma.
Ārsti zvana mammai
Teologi Jānis un Dace Baloži audzina dēlu ar īpašām vajadzībām. Kamēr dēls bija mazs, lielākoties ar viņu kopā bija mamma, daudz laika pavadīts slimnīcā. Tajā laikā piedzīvoti brīži, kad sievai bijusi greizsirdība uz vīru par to, ka viņš var doties uz darbu.
Tagad dēls jau skolnieks, un viss iekārtojies tā, ka dažbrīd vīrs vairāk tur rūpi par ikdienišķo sadzīvi, jo sieva bieži dodas komandējumos.
“Vīrs kopā ar dēlu lieliski tiek galā arī ar mājas soli, varbūt vienīgi nebūs apmainījuši virtuves dvieļus,” smej D. Balode. Pēc šādiem izbraukumiem nereti mamma jūt atsvešinātību no dēla un pieliek īpašas pūles, lai atgūtu saikni. Viņa apzinās, ka laiks ģimenei, bērnam ir īpaši jāieplāno – lai vari rēķināties, ka tobrīd nekas cits neiztraucēs un nenovērsīs uzmanību.
Bieži vien ikdienā pēc darba mamma jūtas tik nogurusi, ka nav spēka un pacietības ilgstoši ar dēlu spēlēties, piemēram, būvēt “Lego” pilsētu, kamēr viņas vīram šāda nodarbe padodas lieliski. Dace tā vietā labāk uzņemas vakariņu gatavošanu vai ko citu. Tiesa, arī vīrs bieži gatavo vakariņas. Dace vislabprātāk kopā ar dēlu lasa grāmatas un sarunājas. Piemēram, dēlam patīk fantazēt, izdomājot stāstiem turpinājumu.
Iemesls, kāpēc rūpes par kādu lietu uzņemas viens vai otrs, ir arī gluži praktisku apsvērumu dēļ. Piemēram, ģimenē ir viena automašīna, un, kad jāved bērns uz rehabilitāciju, to uzņemas vīrs, kurš ikdienā arī vairāk izmanto automašīnu. Gadās, ka ārsti zvana mammai, lai runātu par medicīnisko aprūpi, lai gan par to rūpi tur tieši tēvs. Acīmredzot vienkārši pierasts domāt, ka par bērnu veselību tradicionāli gādā mammas.
Arī uz baseinu dēlu ved tētis. Te savukārt apstākļus var diktēt arī tas, kā ir ierīkotas ģērbtuves. Dace Balode priecājas, ka šis jautājums ir veiksmīgi atrisināts, piemēram, “Līvu akvaparkā”, kur pārģērbties var kabīnēs, bet lielā ģērbtuves telpa abiem dzimumiem ir kopīga.
Tēti, kuri uzņemas lielākās rūpes
Vēsturiski vīrieša loma ģimenē bijusi nodot savu amatu, prasmes mantiniekam. Sevišķi dēlam. Tas raksturīgs gan zemniekiem, gan amatniekiem, arī strādniekiem, stāsta M. Zitmane. Latvijā trīs procentos ģimeņu rūpes par bērniem galvenokārt uzņemas tēvs.
Ar ko atšķiras šādas ģimenes? Runājot ar ģimenēm, kurās tēvi ņēmuši bērna kopšanas atvaļinājumu, tiek minēti visdažādākie apstākļi. Piemēram, tēvam bijuši krietni augstāki ienākumi un līdz ar to bērnu kopšanas pabalsts sanāk ievērojami lielāks; vai māte nesen ieguvusi paaugstinājumu darbā un ir bail zaudēt pozīciju. Ir arī gadījumi, kad vīrietis iepauzē ar strādāšanu, aptverot, ka mamma viena netiks galā, jo, piemēram, mājās jau ir vairākas māsas un brāļi, kuri arī prasa rūpes un uzmanību.
Rūdolfs (vārds mainīts) ir vectēvs pirmajai mazmeitiņai un ar lepnumu stāsta, kā viņai vāra biezeņus. Citi viņa vecuma vīrieši brīnās par šādu ielīšanu “sieviešu zonā”. Bet kāpēc ne? Ja vīrietis prot svētkiem sagatavot šašliku, kāpēc neprastu uzvārīt biezeni?
Māris Lapiņš ir mājražotājs, kuram biznesa ideja – ražot produktus no mārrutkiem – radās laikā, kamēr viņš mājās bija kopā ar savām meitām dvīnēm. “Skolā bija tirdziņš, iedevu līdzi mārrutku produktus,” atminas M. Lapiņš.
Sākotnēji ģimenes dzīve bijusi pavisam tradicionāla – sieva ņēma bērna kopšanas atvaļinājumu. Taču, kad meitas bija pusgadu vecas, viņš negaidīti zaudēja darbu. Jaunu darbavietu tik drīz nevarēja atrast, tad nu ģimene nolēmusi, ka darba gaitās jāsūta sieva un mājās ar bērniem paliks vīrs. “Sieva bija greizsirdīga, kad sūtīju viņai video ar meitiņu pirmajiem soļiem,” smej M. Lapiņš. Atvasēm pieaugot, tētis meitas daudz iesaistījis mājas uzkopšanā, ēst gatavošanā, vēlāk arī ģimenes biznesā.
Šobrīd meitas mācās 7. klasē. Vienīgais, ar ko Māris neticis galā: palīdzēt veikt rokdarbus, kas uzdoti mājturībā.
Tā gan ir tiesa, ka vīrietis nekad nespēs mātes vietā barot bērnu ar krūti, bet arī tam var atrast risinājumu: mamma pienu var atslaukt un sasaldēt, vai arī māte attālināti pieslēdzas darba lietām starp zīdīšanas reizēm.
Tā ka prasības saglabāt tradicionālos ģimeņu modeļus, kas arvien biežāk izskan gan Latvijā, gan citviet pasaulē, rodas ne jau racionālu apsvērumu dēļ, bet gan no bailēm, ka vīrieši pazaudēs savu vīrišķību un sievietes – sievišķību.
Svarīgs savstarpējs atbalsts
Būdami teologi, Jānis un Dace Baloži uzskata, ka sabiedrībā ir pārprasta Bībelē minētā frāze par sievu paklausību vīriem.
Kristietības būtība ir mīlēt citam citu, atbalstīt un rūpēties, nevis vienam kontrolēt un dominēt un otram bez ierunām paklausīt.
“Ja kāds grib dominēt, tad jāanalizē, kāpēc vispār ir šāda vēlme,” saka J. Balodis. Viņu ģimenē pienākumi tiek sadalīti demokrātiskā veidā – dažkārt tā būs garāka saruna, līdz nonāks līdz kompromisam. Kad vienam vajadzīga palīdzība, otrs steidzas palīgā, un otrādi. Jāprot pielāgoties apstākļiem, kas gadu gaitā var mainīties. Attālināto mācību laikā ķērušies klāt pie detalizēta plāna izstrādes, tostarp sadalot, kuram mācību priekšmetam kurš no vecākiem pieslēgsies.
Savstarpējo sarunu nozīmi pāra attiecībās uzsver arī M. Zitmane. “Sākumā mēs spontāni iemīlamies, bet tad rozā brilles nokrīt. Diez vai es būtu veidojusi ģimeni ar vīrieti, par kuru nebūtu pārliecinājusies, ka viņš atbalstīs mani, tajā skaitā manu profesionālo izaugsmi.
Posmā, kad ir rozā brilles, ir sarežģīti iztēloties, kā būs tad, kad būs bērni. Taču attiecības var apzināti veidot. Galvenais neklusēt, pārrunāt lietas. Ja cilvēks slīkst, tad jāsauc pēc palīdzības. Ja netiec galā un ir sajūta, ka viss uz pasaules jādara vienam, tad tā nav pareiza sajūta. Par to, ka otrs nav pamanījis, nevajag dusmoties un apvainoties. Ir jāizrunājas,” iesaka M. Zitmane.
Kad laukos vieglāk
Agrāk zemniecībā bija izteikta darba dalīšana. Piemēram, vīrieši gāja uz lauka sēt, sievietes mājās vērpa. Tomēr visa dzīve kā vīram, tā sievai pagāja kopā ar ģimeni, bērnu tuvumā.
Vēsma (vārds mainīts), kura izaudzinājusi četrus bērnus un savulaik dzīvojusi Rīgā, divu vecāko bērnu aprūpi atceras kā ārkārtīgi nogurdinošu pieredzi: “Vīrs strādāja pat trīs darbavietās vienlaikus, ļoti vēlu pārnāca mājās. Biju tik nogurusi, ka reiz teju aizmigu pie zupas katla virtuvē.
Kad piedzima trešais bērns, pārcēlāmies uz dzīvi laukos. Manuprāt, mana trešā meita un jaunākais dēls uzauga daudz harmoniskākos apstākļos. Vīrs bija klātesošs. Visi kopā darījām lauku darbus. Tagad mazmeitas pa vasaru nāk palīgā lasīt ogas, barot lopus vai vectēvam padod skrūves, veicot galdniecības darbus.” Spēlēm un rotaļām ikdienā laika neatliek ne viņai, ne vīram. Reizumis visi kopā dodas kādos izbraukumos, ekskursijās, bet pamatā ikdiena rit, iesaistot bērnus pieaugušo pienākumu izpildē. “Dēls jau kopš trīs gadu vecuma mācēja malku skaldīt, apguvis arī citus vīra darbus.”
Vēsma uzskata, ka bērna kopšanas atvaļinājumu var ņemt kā sieviete, tā vīrietis – vislabāk, ja tamdēļ mājās ir visa ģimene kopā, nevis pienākumu nasta gulst tikai uz viena vecāka pleciem.
Vēsma visvairāk nožēlo, ka par maz katram bērnam atsevišķi veltījusi laiku pusaudža gados. Bet, domājot vispārīgi par kopā ar bērniem pavadīto laiku, viņa secina, ka, iespējams, vecāku piedāvātajām nodarbēm bijusi izšķiroša nozīme bērnu profesiju izvēlē.
Ar vecākajām meitām Rīgā apmeklētas izstādes, muzeji, teātra izrādes, un meitas kļuvušas par gleznotājām. Savukārt ar trešo meitu laukos kopīgi saimniekots, un meita izaugusi ārkārtīgi saimnieciska, izvēlējusies ēdināšanas jomu. Dēls gan nav pārņēmis ne tēva galdnieka arodu, ne lopkopību – atradis pats savu ceļu pilsētā. Viņam interesē fotografēšana, un tas droši vien ģimenes ekskursiju ietekmē.
Viedoklis
Prioritāte: būt kopā ar ģimeni
“Latvijas vīru biedrības” priekšsēdētājs, divu meitu tēvs Andars Ignacs: Kopumā neredzu, ka vīriešu un sieviešu lomas ģimenē mainījušās, bet šķiet, ka tās ir palikušas bālākas. Nevaru noliegt, ka tēva iesaiste ģimenes vadīšanā ir mazinājusies, par ko liecina šķiršanās statistika. Visos laikos vīrietis bijis aizņemts ar darbu, lai nodrošinātu ģimeni. Drošība – tā ir ļoti svarīga, un to var izjust tikai tad, kad tā jau sāk šķobīties.
Nākamais, par ko varam domāt, ir darba efektivitāte. Savulaik izlēmu, ka es neesmu ar mieru strādāt astoņas stundas dienā algotu darbu.
Tās bija efektīvākās dienas stundas, un man bija žēl, ka enerģijas pilnākajos gados viss šis laiks aiziet darbā. Sevi izaicināju sadalīt laika proporciju par labu ģimenei. Kad man piedzima otrā meita, devos bērna kopšanas atvaļinājumā. Nebija viegli pārkāpt pāri daudziem šķēršļiem, lai to realizētu, bet bērnus es audzinu vienreiz, un atpakaļ to laiku es neatgūšu ne par kādu naudu. Mana pieredze rāda, ka ir iespējams mainīt savu dienas režīmu. Tas prasa lēmumu, mērķtiecību, misijas apziņu un neatlaidību.
Esmu novērojis, ka tēvi mazāk iesaistās bērnu audzināšanā tieši produktīvākajā dzīves posmā darba dēļ.
Grūti pateikt, kāda proporcija ir pareizā, bet, manuprāt, tēva iesaistīšanās audzināšanā ir ļoti saistīta ar to, kā pats tēvs ir piedzīvojis sava tēva un ģimenes kopumā iesaisti.
Mans tēvs mājās bija pietiekami, un man netika liegta dauzīšanās, pastaigas, spēles, dalība remontos, tēvs arī palīdzēja mācībās. Līdz ar to man ir viegli dauzīties, staigāties, jokot un spēlēties ar saviem bērniem. Vērojot citas ģimenes, sapratu, ka šo visu varu darīt, jo paveicies, ka sieva man uzticas. Viņa saprot, ka tēvs ar bērniem atšķirīgi spēlēsies, sarunāsies, dosies izbraucienos vai pārgājienos.
Sievai dažkārt nav viegli noskatīties, ka dažādos manos un bērnu pasākumos meitas varbūt nebūs tik tīras, un spēlēšanās vai aktivitātes dažkārt no malas var pat šķist pārlieku ekstrēmas, bet sieva ir pieņēmusi apzinātu lēmumu nekontrolēt manas un meitu attiecības. Viņa saprot, ka bērnus audzina arī tētis un tas meitām ir ļoti būtiski attīstībai, daudz svarīgāk par tīrām drēbēm.
Varrens Farrels (Warren Farrell) aprakstījis pētījumu, kā bērnu iespaido tēva dauzīšanās, laušanās vai cīkstēšanās. Šādas darbības attīsta smadzeņu pieres daivu, kas ļauj apjaust savu ķermeni, saprast gan savas, gan citu cilvēku robežas. Tie bērni, ar kuriem tēvi nedauzās, emocionāli neatšķir pārsteigumu no sāpēm, tie izaug emocionāli trausli. Dauzīšanās arī motivē paklausīt – viņi ir gatavi daudz darīt, lai atgrieztos pie dauzīšanās pieredzes. Šis ir ļoti efektīvs veids, kā tēviem izveidot ciešu saikni ar saviem bērniem. Man ir divas meitas, un mana pieredze liecina, ka tas strādā.
Protams, bez dauzīšanās ir arī citi pienākumi. Ar sievu uzskatām, ka tie nav iekalti formulās un katrā ģimenē ir atšķirīgi.
Uz maniem pleciem ir vērtību sistēmas audzināšana un noturēšana, tas neaizņem daudz laika, bet tie ir kritiski brīži, kas neatgriezeniski veido bērnu raksturu, nākotni un likteni.
Mūsu ikdiena pierāda, ka, neplānojot kopīgu laiku ar bērniem vai ģimeni kopā, tas izplūst nebūtībā, kā ūdens caur pirkstiem. Nevar veltīt laiku bērniem tikai tad, kad ir brīvs laiks vai labi jūtamies.
Godīga pienākumu sadale starp vīru un sievu nenozīmē, ka tai jābūt vienādai. Manuprāt, nav jādara tikai tas, kas patīk. Daudz esmu mācījies no saviem vecākiem un sievas: ir pienākumi, kuri jāpilda bez emocijām. Pienākumus sadalām, apsēžoties, pārskatot ikdienu. Pārbaudām arī, vai plānotais atbilst mūsu vīzijai, kā mēs to esam gribējuši un kā tas ir pareizi.
Esam iemācījušies arī iesaistīt bērnus, kas viņiem iemāca atbildības sajūtu, disciplīnu un piepūli kopējā labuma dēļ. Plānošana nestrādā, ja tiek veikta pa ceļam, skrienot uz darbu, vai nogurušiem vakarā. Mums visefektīvāk izdodas plānot sestdienā pa dienu, kad apsēžamies pie galda un konstruktīvi izejam cauri ikdienas pienākumu sarakstam. Mēģinām nonākt līdz līdzsvaram, kad visi ir apmierināti, bet tas prasa pāris stundu un māku uzklausīt, saklausīt, uzdot jautājumus, piekāpties un pazīt sevi.
Vai vīrieši mūsdienās ir spiesti mainīties? Būšu tiešs – vīrietis tiecas būt tur, kur viņu uzslavē. Tas ir koncepts, kas ir dziļi katrā vīrietī, bet, manuprāt, tiek bieži slāpēts sabiedrībā. Ikdienā no savas sievas saņemu pateicību, cieņu, uzmundrināšanu un iedrošināšanu.
Arvien uzmanīgāk izvēlos hobijus un nodarbes, jo mana motivācija ir mana ģimene. Dažreiz domāju, cik ļoti manus bērnus ietekmē tas, ka viņi redz mūs abus ar sievu, motivējot vienam otru!
Vīrietis tiecas pēc komforta, drošības, izklaides un citām vietām ārpus ģimenes, kur pavadīt laiku un ieguldīt naudu, ja trūkst skaidras vīzijas par prioritātēm. Vīrietim jābūt atbildīgam par saviem lēmumiem. Ja kāds cits par tiem tiek vainots, tā ir pazīme, ka kaut kas nav kārtībā ar atbildību… Manuprāt, šodien ir viegli pelnīt efektīvi un izveidot savu darba un ģimenes ikdienu ļoti sabalansētu. Aizlaižot bērnus lielajā dzīvē, nebūs jānožēlo, ka tiem nav veltīts gana daudz laika. Mana pieredze rāda, ka aizņemtība ir lielākais ienaidnieks vīrieša vīzijai un prāta skaidrībai. Ar to es nesamierinājos un rīkojos. Ticu, ka, ja es to varu, tad var jebkurš.
Lai nonāktu ar savu otro pusīti līdz sazobei, jāiepazīst sevi un partnere. Man nebūtu iebildumu, ja mana sieva pelnītu vairāk par mani. Ne visiem tas būtu viegli un kādam varētu sist pa pašvērtējumu, bet tad ir jautājums, vai esi pietiekami veltījis laiku noformulēt savu identitāti un esi nostabilizējies tajā? Vieglāk paņemt vienkāršu formulu nekā kvalitatīvi iet sevis un partnera iepazīšanas ceļu un meklēt palīdzību pirms krīzes.
Vismaz mani neapmierinātu, ja manu pašvērtējumu ietekmētu algu starpība. Attiecību pamatā ir jābūt kaut kam stabilākam.
Man bēdīgi noskatīties, ka pieaug šķiršanos un ārpus laulības dzimušo bērnu skaits. Mainoties sabiedrības priekšstatiem par lomu sadalījumu ģimenē, tiek iespaidots ļoti plašs sabiedrības kategoriju spektrs. Manuprāt, nepieciešams noskaidrot, kāds bija Dieva – laulības “dizainera” – motīvs un instrukcijas, iedibinot ģimeni.
