Slava un nauda: vai tā ir bērna veselības vērta? 0
Lāsma Gaitniece, “Skola & Ģimene”, AS “Latvijas Mediji”
Konsultanti:
Basketbola trenere Ināra Bernāte
Basketbola treneris Mariss Bernāts
Liepājas Olimpiskā centra sporta ārsts Ģirts Mandrovicks
Sertificēta mājdzemdību vecmāte Baiba Stikute
Fiziskas aktivitātes ne tikai vispārizglītojošo skolu sporta stundās, bet arī brīvajā laikā vajadzīgas katram skolēnam – par to droši vien šaubu nav nevienam. Un būtu tikai pašsaprotami, ja, izvēloties sporta veidu – individuālo vai komandu, vecāki uzklausītu un ņemtu vērā sava bērna intereses. Diemžēl ir gadījumi, turklāt ne viens vien, kad sporta veida izvēle ir vienīgi pieaugušo noteikta, jo viņi savās fantāzijās iztēlojas, kā bērns ar šo sporta veidu veidos karjeru, būs slavens un pelnīs lielu naudu. Citiem vārdiem sakot, ir vecāki, kuri uz savu pēcnācēju rēķina piepilda pašu nerealizētās ambīcijas.
Vērojot jauno daiļslidotāju sniegumu 2022. gada ziemas olimpiskajās spēlēs un Krievijas Federācijas treneres Eteri Tutberidzes pretrunīgi vērtējamo attieksmi pret audzēkni, kurai ilgstoša stresa rezultātā nebija veicies, droši vien daudzi bija neizpratnē. Radās jautājumi: cik gan informēti par treniņu procesu ir sportojošo bērnu vecāki, un vai jauno sportistu, kuri, būdami nepilngadīgi, jau piedalās ļoti augsta līmeņa sacensībās, tajā skaitā olimpiskajās spēlēs, cena par iespēju kāpt uz pjedestāla nav pārāk augsta? Atbildes tiecos rast, iztaujājot basketbola trenerus ar vairāku gadu desmitu pieredzi Ināru un Marisu Bernātus. Savukārt par to, kādu ietekmi uz augošu organismu atstāj ilgstoša pārslodze un pārtrenēšanās, skaidroja vecmāte Baiba Stikute un sporta ārsts Ģirts Mandrovicks.
Bez vecāku gribas neiztikt
Mariss Bernāts ilgus gadus vadījis Liepājas basketbola skolu un strādājis par basketbola treneri, savukārt viņa dzīvesbiedre Ināra vispirms bijusi minētās skolas metodiķe un pēc tam trenere. Abu darba gaitas norisa gan padomju gados, gan pēc Latvijas neatkarības atgūšanas. Salīdzinot tik dažādos laika posmus, viņi norāda, ka mainījies ir bezgala daudz, taču viens gan palicis nemainīgs – tā ir bērnu vecāku iesaiste un ieinteresētība. “Vecāku iesaistei ir jābūt obligātai – tas attiecas uz visu sporta veidu treniņiem, taču jāsaprot, ka individuālajos sporta veidos daudz kas ir pilnīgi citādāk nekā komandu sportā. Abi ar Ināru sākām strādāt padomju laikā. Mums bija saskarsme ar tādiem vecākiem, kuri nāca uz sacensībām, bet uz treniņiem – ne. Vasarās savus audzēkņus vedām uz basketbola nometnēm, kas ilga 26 dienas. Vecāki piedalījās – atbrauca apskatīties, kā mums klājas,” atklāj Mariss Bernāts. “Vārdu sakot, izveidojās feina sadarbība – vecāki uzticējās un mūsu darbā nejaucās.”
Protams, ir vecāki, kuri vēlas vērot bērnu treniņus, taču mēdz būt treneri, piemēram, hokejā, kuri neļauj to darīt. Kāpēc? Lai nebūtu spiediena, lai neietekmētu audzēkni. Kas attiecas uz attieksmi, M. Bernāta ieskatā, tai pret visiem audzēkņiem jābūt absolūti vienādai. “Tu nevari pret vienu būt draudzīgāks kā pret citu.”
Arī I. Bernāte uzskata, ka vecākiem ar treneriem jāsadarbojas vienmēr! “Par laimi, vecāku uzticība nezuda, mainoties valsts iekārtai. Kaut gan, laikiem mainoties, pārveidojāmies arī mēs kā cilvēki,” teic M. Bernāts.
Ināra Bernāte papildina, ka atšķirībā no mūsdienām padomju laikā treneru, vecāku un audzēkņu savstarpējās attiecības bija citādas. Tas tāpēc, ka atšķirīga bija dzīves uztvere un vērtību sistēma. “Mēs savus bērnus mīlējām; nereti treniņos basketbolu spēlējām visi kopā. Vecākiem tolaik pat prātā nenāca, ka viņu atvase kādreiz ar sportu varētu pelnīt miljonus. Tā tas diezgan bieži ir tagad.” Abi treneri piebilst, ka mūsdienās jaunākas paaudzes treneri lemj, kuru audzēkni varētu palaist trenēties uz Spāniju, kuru – uz ASV.
“Vēl nedaudz vēlos pakavēties pie jautājuma, kas šajos gados ir mainījies bērnu sportā. Pirmkārt tās ir metodes. Tagad varam dabūt NBA treneru plānus, taču padomju laikā Mariss no Krievijas veda grāmatas, no kurām abi mācījāmies. Bāze ir palikusi tā pati – jāprot pareizi elpot, skriet un krist,” rezumē Ināra Bernāte.
Plānoto panākumu vietā apātija
Problēmas rodas, ja vecāki godprātīgus savu bērnu trenerus gan uzklausa, taču viņu ieteikumus nerespektē. Dažkārt vērojams, ka bērna panākumi sacensībās daudz vairāk nekā pašam ir vajadzīgi viņa mātei un tēvam.
Mūsdienās ir norma, ka jaunie sportisti Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā reizi gadā iziet kompleksu veselības pārbaudi. Pārbaudīt jauno sportistu veselību iespējams arī Liepājas Olimpiskajā sporta centrā, kur par sporta ārstu strādā Ģirts Mandrovicks. Viņš novērojis, ka vecāki bieži neievēro ne tikai treneru, bet pat sporta ārstu norādes. Sekas var būt pārtrenēšanās. “Klasiskas pārtrenēšanās pazīmes var būt gan psiholoģiskas, gan fiziskas. Zūd interese par sportu, bērns kļūst apātisks, var sākt kavēt skolu. No pamatfizioloģijas lietām tās var būt pastiprinātas veģetatīvās nervu sistēmas reakcijas: paātrināts pulss, pastiprināta svīšana, sirdsklauves, uztraukums, svara samazināšanās. Meitenēm – menstruālā cikla traucējumi, dzimumnobriešanas kavēšanās, īpaši sporta veidos, kur ir jābūt vieglai, piemēram, daiļslidošanā,” stāsta ārsts.
Pārslodzes radītās traumas ir atkarīgas no konkrētā sporta veida. Jāuzmanās ar sporta veidiem, kur ir agrīna specializācija, piemēram, daiļslidošana un mākslas vingrošana. Ģ. Mandrovicks savā praksē novērojis, ka 14 un 15 gadus veci sportisti nereti sūdzas par sāpēm ceļos, savukārt mākslas vingrotājiem ir ļoti izmainīta mugura. “Vecākiem un diemžēl arī treneriem nav saprašanas, ka agrīna specializācija nevar būt garants panākumiem dzīvē,” atklāj dakteris. “Latvijā patlaban iecienīts ir hokejs, kur arī ir agrīna specializācija. Mani pacienti bieži nāk ar pārslodzes traumām – šķībi, līki, ar apnikumu pret sportu jau 14–15 gadu vecumā!”
Kam draud traumatiskas dzemdības?
Līdzīgs viedoklis ir vecmātei Baibai Stikutei. “Jebkura ļoti smaga fiziska slodze ietekmē meitenes – es varu runāt tikai par daiļā dzimuma sportistēm – ciklu. Ja ir bijuši lieli fiziski, emocionāli vai psihiski stresi, var pazust ovulācija, līdz ar to menstruācijas. Daba ir paredzējusi, ka meitenes ķermenī notiek ikmēneša procesi – mainās cikla fāzes, kas ir cieši saistīts ar reproduktīvo funkciju,” viņa skaidro. “Esmu pret bērnu iesaisti profesionālajā sportā un lielu fizisku slodzi augošām meitenēm.” Viņa arī ievērojusi – ja dzemdētājai ir pārtrenēts organisms, dzemdības bez plīsumiem ir retums. Parasti tā esot sievietēm, kuras nodarbojušās ar jāšanas sportu, arī ar mākslas vingrošanu un daiļslidošanu.
Gan ārsts Mandrovicks, gan vecmāte Stikute uzsver, ka viņi nav pret fiziskām aktivitātēm – mērena fiziskā slodze gan meitenēm, gan puišiem ir vitāli svarīga, lai ķermenis normāli attīstītos. Pats minimums būtu pusstunda fizisku aktivitāšu katru dienu. “Pie sporta ārsta tiek vesti arī tādi bērni, kuriem ir palielināts ķermeņa svars, kuri nevēlas kustēties. Esmu drošs, ka aiz tā slēpjas citas lietas, visbiežāk – psiholoģiskas, tāpēc mans uzdevums ir motivēt pievērsties aktīvam dzīvesveidam. Jāsaprot, ka no visiem jauniešiem sportisti nesanāks, taču ir bezgala svarīgi, lai izaugtu fiziski aktīvi cilvēki,” tā ārsts Ģ. Mandrovicks.
Baiba Stikute atklāj savu pieredzi: “Man ir pieci dēli, kas arī ir sportojuši, piedalījušies sacensībās. Viņu sporta veids bija peldēšana. Mums kā vecākiem vissvarīgākais bija, lai bērniem šie treniņi sagādātu prieku. Treniņi tika pārtraukti, kad sapratām, ka gandrīz visās nedēļas nogalēs notika sporta aktivitātes, kas mums neļāva būt kopā kā ģimenei. Lai sports nepazustu pavisam, pārorientējāmies uz to, ka vismaz reizi nedēļā visi kopā braucām uz mežu paskriet. Tas sagādāja prieku! Vēl vēlos piebilst, ka toreiz mūsu ģimenei bērnu treniņi neko neizmaksāja, taču ir sporta veidi, kas ir ļoti dārgi.”
Slims bērns sacensībās?
Runājot par Krievijas Federācijas jauno daiļslidotāju panākumiem, masu medijos izskanējusi informācija, ka trenere Tutberidze savām audzēknēm likusi piedalīties sacensībās arī veselības problēmu gadījumā.
“Latvijā neviens loģiski domājošs treneris nekad uz ko tādu neparakstīsies. Esmu pārliecināts par 99,9 procentiem, ka neviens no maniem kolēģiem nav tāds idiots, lai tā darītu,” pauž Mariss Bernāts. “Tas ir jautājums, kā treneris uz to lietu skatās. Ja man kā trenerim ir ārkārtīgi svarīgi dabūt to balvu vai prēmiju, tad var likt darīt ne to vien. Tas ir raksturīgi Krievijā. Ja sportists ir slims – sašpricē, un uz priekšu.”
Savukārt Ināra Bernāte piebilst, ka gadījumos, ja ir svarīga finālspēle, varētu būt, ka jaunais sportists nodzen temperatūru vai nosaitē kāju un dodas uz laukuma. “Es pati esmu dažādi gājusi uz spēli.”
Abi treneri ir pārliecināti, ka Latvijas bērnu sportā nevienam ar paaugstinātu temperatūru vai fiziskām sāpēm uz laukuma iet neliek. Varot gan būt tā, ka sportists pats par savu pašsajūtu nevienam nesaka. Tad atliek paļauties uz to, ka treneris, labi pazīstot savus audzēkņus, pamanīs un reaģēs.
Varēja dzīvot vēl un vēl…
M. Bernāts zina teikt, ka Krievijā jauno sportistu veselību bojā arī ar dopingu lietošanu. Ināra Bernāte piebilst, ka tā ir vecāku vaina, ja jaunā sportista veselība netiek saudzēta. Savukārt M. Bernāts nepiekrīt, sakot, ka dopings ir sporta “melnā puse”, nevis vecāku vaina.
“Vienmēr jāsaprot, kāds ir mērķis. Lai sacensību brīdī būtu ideāla fiziskā kondīcija? Bet pēc tam? Vispirms jau pašiem vecākiem jāsaprot, kā vārdā viņu bērni nodarbojas ar profesionālo sportu,” norāda Baiba Stikute. Viņa pieļauj, ka viens no dopinga veidiem ir hormonālie medikamenti, kas var neatgriezeniski ietekmēt meitenes reproduktīvo veselību. “Cilvēka hormonālā sistēma ir ļoti delikāta; to sagraut ar hormoniem vai kādiem uztura bagātinātājiem nav liela māka. Taču, ja sportistēm tiek doti steroīdi, tas vispār var beigties dramatiski.”
Mariss Bernāts no savas jaunības atceras vieglatlēti Renāti Lāci, kura nomira 24 gadu vecumā onkoloģiskas slimības dēļ. Tās izraisītājs bija stimulējošu vielu lietošana pirms sacensībām. “Biju Renātes bērēs. Viņa varēja vēl dzīvot un dzīvot. Vai tiešām tas bija tā vērts?”
Pieredze
Pandēmijas laikā pazuda motivācija
Rīgas Katoļu ģimnāzijas 10. klases skolēns, trenējies akrobātikā Rojs Ralfs Bidzāns: Sporta veids, kurā es trenējos, bija akrobātika. Treniņu laikā iemācījos dažādus trikus. Apguvu arī pasaulē pazīstamus trikus – tādus kā frontflip, backflip un citus. Sākumā šos trikus mācījos uz batutiem, lai pēc tam varētu to pašu izdarīt arī uz zemes.
Trenera darbu vērtēju pozitīvi. Varētu teikt, ka mums bija labas attiecības. Es novērtēju sava trenera prasmi mācīt. Viņš prata mūs motivēt un iedrošināt darīt arī tad, ja bijām nobijušies pamēģināt ko jaunu. Treniņus uztvērām nopietni, taču bija arī kādi jociņi, kas spēja uzlabot gaisotni. Tie palīdzēja īpaši tad, kad kādi triki un vingrinājumi neizdevās, kā cerēts. Kad sākās Covid-19 pandēmija, Olimpisko sporta centru, kur trenējos, slēdza, līdz ar to treniņi vairs nenotika. Kad radās iespēja tos atsākt, bija zudusi motivācija. Kāpēc? Bija mainījušies treneri, kā arī treniņu biedri – mani draugi, ar kuriem kopā trenējāmies. Tā ir sanācis, ka arī viņi nevēlējās atsākt trenēties šajā sporta veidā.
Sākumā baidījos no trenera
Rīgas Katoļu ģimnāzijas 10. klases skolēns, trenējies futbolā, Raivis Kārlis Bērzkalns: Mums ar tēti bija daudz kopīgu interešu, piemēram, mūzika, videospēles, filmas, kā arī futbols. Kad bija brīvs laiks, kopā ar tēti spēlējām videospēli “Fifa 14”. Tā ir futbola spēle. Tas arī bija galvenais iemesls, kāpēc man radās interese tieši par futbolu. Kad biju sešus, septiņus gadus vecs, izdomāju, ka vēlos trenēties futbolā. Aizgājām uz mūsu mājām vistuvāko futbola klubu, uz “FC Mārupe”. Pirmoreiz mani aizveda tētis, biju ļoti satraukts, jo nevienu tur nepazinu. Būdams kautrīgs bērns, šķiet, ka pat sāku raudāt. Vairs neatceros, ko vajadzēja darīt pirmajā treniņā, taču mans tētis visu stundu nosēdēja klāt, mani atbalstīdams. Viņš to darīja piecus gadus – katrā treniņā bija klāt, katrā spēlē. Vērtējot no laika atstatuma, šķiet, ka spēlēju futbolu gan sevis, gan lielā mērā arī sava tēta dēļ.
Attiecības ar treneri nebija sliktas, bet arī ne labas. Es teiktu – tās bija neitrālas. Atceros, ka pirmo reizi, kad viņu redzēju, man palika bail, jo viņš katru reizi izskatījās dusmīgs un ļoti reti smaidīja. Ar laiku tas mainījās, kļuvām nosacīti tuvāki, it īpaši – mans tētis ar treneri.
