“Kādas ir izredzes, ka skolotāja spēs palikt objektīva?” Raisās diskusija par dāvanām un to apmēru Skolotāju dienā 0
5.oktobrī Latvijā tiek svinēta Skolotāju diena. Tās mērķis ir godināt skolotājus, izteikt sabiedrības atzinību par viņu darbu un uzsvērt izglītības nozīmi katras valsts attīstībā. Tā kalpo kā simboliska iespēja pateikties pedagogiem par viņu ieguldījumu zināšanu nodošanā, vērtību veidošanā un nākotnes sabiedrības veidošanā.
Nereti gan šī diena raisa arī diskusijas sabiedrībā, lielākoties par apdāvināšanas nozīmi. Interesanti lasīt soctīklā “Thread” izveidojušies diskusiju par šo tēmu.
@lelde ke raksta: “Es principā esmu vienmēr bijusi PAR skolotāju sveikšanu un apdāvināšanu. Saskatīju tajā tikai pozitīvo. Līdz brīdim, kad redzu, kā klases ‘bullijs’ nes audzinātājai milzu pušķi un konfekšu kasti skolotāju dienā, un rodas jautājums – kādas ir izredzes, ka skolotāja spēs palikt objektīva attiecībā pret šo bērnu? Interešu konflikts. Individuālas dāvanas pedagogiem laikam tiešām vajadzētu aizliegt.”
Komentāros gan tomēr dominē viedoklis, ka skolotāju nav iespējams uzpirkt ar ziediem vai dāvanām, šīs profesijas pārstāvju raksturs stāv tam pāri, tomēr ne visi arī ir vienisprātis.
“Jūs nopietni domājat, ka uzdāvinātu puķu un konfekšu dēļ skolotāja zaudēs objektivitāti? Puķu un konfekšu dēļ???”
“Jūs esat skolotāja? Ja esat, iesaku mainīt profesiju, ja nē, tad jautājumu man vairs nav, jo puķu un konfekšu dēļ attieksme nemainās. Attieksme nemainās arī tad ja neapsveic.”
Savas pārdomas ievietojusi arī kāda skolotāja: “Man laikam ir cits skatījums uz šo (kā skolotājai). Pirmkārt, es visas dāvanas/ziedus uztveru vairāk kopskatā, nevis kurš man ko atnesa. Otrkārt, nesaprotu kāpēc lai klases “bullijs” nevarētu vēlēties apsveikt? Viņš arī ir tāds pats bērns kā citi, kuram arī ir vai nu pašam vēlme apsveikt skolotāju, vai ir bijusi vecāku vēlme apsveikt. Noteikti, man pilnīgi tas neliktu paskatīties uz bērnu citādāk pat 1% ietvaros.”
Kāda sieviete ironizē: “Protams, skolotājas pieraksta, kurš ko atnesis mazā melnā blociņā. Un, ja kāds nekad neko nedāvina, tad pret to izturas vissliktāk. Jo – nav tak pelnījis labu attieksmi! Nezinu, no kurienes viedoklis, ka puķu pušķis un konfekšu kārba ko mainīs skolotājas attieksmē pret bērnu. Ja skolotāja piever acis uz bulingu klasē, tad ne jau dāvanu dēļ. Varbūt viņai ir vienalga-tas tā, diemžēl, bet mēdz būt.
Bērna zīmējums, kurš tapis speciāli man, ir daudz vērtīgāks par puķēm un konfektēm. Tas pārdomām.”
Laima ir kategoriska: “Dāvanas nevajag. Tā no bērnības pieradina pie kukuļošanas.”
Sanitai ir skolas gadu atmiņas par šo tēmu: “Šī ir mana bērnība – klases audzinātāja labāk izturējās pret tiem bērniem, kuru vecāki dāvināja labākās dāvanas. Es gan nebiju to starpā.”
Kāda komentētāja piesaukusi KNAB noteiktās robežas: “Ziedu un saldumu dāvināšana mūsu kultūrā ir norma – veids kā cilvēks pauž savu īpašo attieksmi un pateicību. KNAB: Dāvana no kukuļa atšķiras ar došanas motīvu un mērķi. Dodot dāvanu, dāvinātājs negaida par to neko pretī. Taču dāvana par kukuli kļūst tajā brīdī, kad ar to mēģināts gūt labumu vai panākt labvēlīgu lēmumu devēja vai tam pietuvinātās personas interesēs. Skaidrs, ka nevienu ar ziediem un konfektēm nepiekukuļosi.”
Vai atbalstāt ziedu un citu labumu dāvināšanu skolotājām svētkos?
