“Mums jāspēj saviem bērniem atkal iemācīt cieņu pret vecāku cilvēku!” Brigita asi kritizē mūsdienu bērnu audzināšanas metodes
0
Pēdējās dienas LA.LV sanācis aktualizēt svarīgas tēmas par izglītību – skolotāju, audzēkņu un vecāku savstarpējām attiecībām. Viss sākās ar kādas mammas Zanes vēstuli redakcijai. Viņai bija radušās pārdomas par ziedu dāvināšanu 1.septembrī un skolotāja lomu kopumā.
Vēlāk saņēmām arī tādu kā atbildes vēstuli Zanei no pieredzējušas skolotājas, kura dalījās ar savu redzējumu par šo tēmu.
Vēstules turpina pienākt, apliecinot, ka ir svarīgi par šo tēmu runāt. Šoreiz saņēmu vēstuli no Brigitas, kura neslēpj, ka pārdomu ir sakrājies daudz, ir pat grūti tās visas ietērpt vienā vēstulē. Dalos arī ar jums šajā Brigitas ziņā, jo tēma acīmredzami turpina būt aktuāla.
Brigita raksta…
“Sākumā gribu apliecināt, ka neteikšu, ka viss slikti, tā nav, bet diemžēl visa jau ir par daudz. Labi, no sākuma ar jautājumu: priekš kam mums bērni?
Jocīgi skan, bet tiešām. Kāds domā: “Es bērnu dzemdēju, un ar to mana misija faktiski it kā būtu beigusies, jo par pārējo būtu jārūpējas valstij, no kuras es pirkšu medicīnas pakalpojumus, audzināšanu, skološanu.”
Mēs joprojām pieturamies pie 20. gadsimta sākuma domas, kad bērnus “ražoja” valstij, visu, kas bērniem jāzina, valsts iemācīs.
Vai es pārspīlēju? Domāju, ka nē! Tagad taču uz “katra stūra” raksta, ka bērns nav vecākiem uz mūžu, ka viņam sava dzīve, bet vecākiem sava.
Psihologi vaiga sviedros raujas, lai apmācītu vecākus, skolotājus, cik nabaga bērniem vāja psihe, tā neizturēs nevienu bargāku aizrādījumu, no fiziska darba bērni vispār jātur pa gabalu.
Kur var izlasīt, kā bērniem jāizturas pret skolotāju, vecākiem? Kas viņiem to iemācīs, ja vecāki un skolotāji tagad pieņem no bērniem rupjības, klaju necieņu?
Ir pazudis galvenais – SKOLOTĀJS! Šoreiz es domāju ne tikai tos, kas strādā izglītības iestādēs. Jau no agras bērnības esam bērniem uzlikuši atbildību par visu viņu turpmāko dzīvi, jo mums taču “nav laika”. Bērniem jau agrā bērnībā iemāca necieņu pret vecākiem, skolotājiem. Bērnam, ar vecāku palīdzību, ir tiesības uzvesties, kā ienāk prātā, bet prāts vēl tikai veidojas.
Izrādot klaju necieņu pret skolotāju, mēs darām pāri saviem bērniem.
Tagad šausmināmies par zemajiem eksāmenu rezultātiem. Es atļaušos teikt, kā tā arī bija jābūt. Ko var skolotājs iemācīt, ja mēs pret skolotāju izturamies kā pret pakalpojuma sniedzēju. Lasīju, ka skolotājs ir “tas pats santehniķis”. Visu cieņu santehniķiem! Nē, nav vis!!! Ja nu vienīgi jūsu bērns ir tikpat vērtīgs, kā tualetes pods, ja nu kas, nopirks citu.
Secinājuns – uzņemsimies atbildību par saviem bērniem, mēs esam vecāki un arī atbildīgi par to, kādi viņi izaugs! Valstij būtu jābūt atbildīgai tikai par to, cik kvalificēti pedagogi nonāk skolās. Pedagoģiskajās fakultātēs būtu jābūt pamatīgam konkursam, jo pēc tam skolotājs saņemtu ierēdņa cienīgu algu. Lai paaugstinātu skolotāja prestižu, tad par skolotāja aizvainošanu, pazemošanu būtu jābūt tādai pašai atbildībai, kāda ir atbildība, kad aizvaino, pildot dienesta pienākumus.
Nepretendēju, ka viss, ko rakstīju, nebūtu diskutējams, bet par vienu esmu pārliecināta – tikai tad, kad spēsim saviem bērniem atkal iemācīt cieņu pret vecāku cilvēku – neatkarīgi no tā, kas viņš ir, jo bērns vēl nedrīkst būt tiesnesis, kad varēsim bērnam iemācīt cienīt skolotāju, tikai tad skolotājs varēs bērnam iedot zināšanas, un bērns tās būs spējīgs apgūt.
Valstij ir pienākums mūsu bērniem dot SKOLOTĀJU.”
