Kapitālsabiedrību padomēm jābūt nelielām, profesionālām un brīvām no politisko partiju ietekmes 0
Ģirts Lapiņš, Rīgas domes deputāts (NA), Drošības, kārtības un korupcijas novēršanas jautājumu komitejas priekšsēdētājs
Valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību pārvaldības efektivitāte arvien biežāk nonāk gan visas sabiedrības, gan politisko aprindu uzmanības lokā – ir skaidrs, ka līdzšinējais modelis nav bijis optimāls, īpaši saistībā ar uzņēmumu padomju darbību. Manuprāt, ir pēdējais laiks ķerties pie šā jautājuma risināšanas, samazinot padomju locekļu skaitu, izvirzot augstus profesionālās kompetences kritērijus un nosakot atsevišķus valstiski nozīmīgus stratēģiskus mērķus.
Optimālais padomju locekļu skaits – divi
Lai gan politisko kaislību virpulī nereti izskanējusi doma, ka no kapitālsabiedrību padomēm vispār varētu atteikties, riskēšu paust nepopulāru viedokli, ka uzņēmumu padomju loma tomēr ir pietiekami nozīmīga, lai tās saglabātu, protams, nosakot jaunus to iecelšanas un darbības kritērijus.
Jāsāk būtu ar padomju locekļu skaita optimizēšanu. Gan dažādi eksperti, gan politiķi šobrīd nosauc skaitli no 1 līdz 3. Manuprāt, labākais variants ir tā dēvētais “četru acu” princips, proti, kapitālsabiedrības padomē darbojas divi cilvēki, kuri regulāri kontrolē vai uzņēmuma valde pilda tai dotos uzdevumus, pārrauga un analizē regulāros kapitālsabiedrības audita rezultātus, strādā kā tieša saite starp uzņēmuma vadību un nozari pārraugošo ministru, vienlaikus “uzmanot” (šā vārda labākajā nozīmē) viens otra darbu.
Cita pieeja varētu būt tajos uzņēmumos, kuros ir vairāk kā viens vai divi īpašnieki – šādos gadījumos padomes locekļu skaits varētu būt lielāks, katram no tiem pārstāvot konkrēta kapitāla daļas īpašnieka intereses.
Pārējos gadījumos divu cilvēku padome ir vairāk nekā pietiekama. Gatavojot šo rakstu pētīju vairāku uzņēmumu padomju darbību un lielākajā vairumā gadījumu pat pie labākās gribas nespēju saskatīt, ar ko nodarbojas trešie, ceturtie un nereti n-tie padomes locekļi, kuri, starp citu, saņem itin pieklājīgu atalgojumu no valsts vai pašvaldību līdzekļiem (“klasiska” padomes locekļa alga ir 3000 eiro).
Nedaudz cita situācija ir ar uzņēmumu valdēm – tajās locekļu skaits var būt tieši atkarīgs no katra uzņēmuma darbības apjoma un specifikas. Tomēr viens princips būtu jāievēro – darbs jebkuras kapitālsabiedrības valdē ir pilna laika darbs (ar atbilstošu atalgojumu) un to nevar savienot ar darbu citu uzņēmumu valdēs.
Līdzšinējā padomju iecelšanas prakse – lēna, neefektīva un apšaubāma
Kādreiz iedibinātā kārtība, kad padomēs nonāca ministrijas valsts sekretāri, viņu vietnieki vai vienkārši ministrijas ierēdņi, skaidri parādījusi, ka šāds modelis ir mazefektīvs – daudziem padomju locekļiem trūka jebkādas profesionālas sagatavotības un cita veida kapacitātes doto uzdevumu veikšanai. Rezultātā šīs mazspējīgās un neprofesionālās padomes maz pamazām sāka kļūt par partiju politiskajām “barotavām”, jo slikti strādājošos un nekompetentos ierēdņus mierīgi varēja nomainīt ar tikpat slikti strādājošiem un tikpat nekompetentiem savas partijas ielikteņiem.
Īsti sevi nav attaisnojusi arī plašu un laikā izstieptu konkursu rīkošana uz padomes locekļu amatiem – nereti tie tikuši organizēti birokrātiski lēnā tempā, ar visai izplūdušām prasībām un pēc neskaidriem principiem veidotām konkursa atlases komisijām.
Vēl apšaubāmāka ir padomju locekļu iecelšanas faktiska deleģēšana institūcijai, kas sevi pašpasludinājusi par “ekspertu galīgajā instancē” un kas vienlaikus ir vienai partijai – “Jaunā Vienotība” – pietuvināts veidojums, proti, jau pieminētajam Grafa kantorim (par tā darbību sīkāk nedaudz vēlāk).
Nevar nepieminēt arī tā dēvētos “universālos kareivjus” – personas, kuras ar pārsteidzošu regularitāti migrē no vienas kapitālsabiedrības uz otru, neskatoties ne uz viņu atbilstību jebkādiem profesionālajiem kritērijiem, ne izvērtējot viņu iepriekšējās darbības rezultātus (pat ja tie bijuši katastrofāli vāji). Pēdējā laika spilgtākais piemērs – no “airBaltic” padomes atlaistais Klāvs Vasks, kurš mierīgi turpina darbu valstij ne mazāk nozīmīgā uzņēmuma “TET” padomē. Turklāt daudzi no šādiem “staigātājiem” atrodami pat vairāku kapitālsabiedrību padomēs.
Ņemot vērā šo visu, nebūtu jābrīnās, ka sabiedrībā radusies noturīga nepatika pret valsts un pašvaldību uzņēmumu padomēm kā tādām – vairs nav noslēpjama ne visas šīs pārvaldības neefektivitāte, ne naudas bezjēdzīga tērēšana un, kas zina, varbūt pat ne tās slēptā koruptīvā piesmaka.
Padomei jādarbojas ar ministra tiešu mandātu
Manuprāt, vienīgais loģiskais solis, lai uzņēmumu padomju darbu beidzot padarītu optimālu un jēdzīgu, ir būtiska to iecelšanas kārtības maiņa – jebkuras valsts kapitālsabiedrības padomes locekļus amatā nozīmē attiecīgās nozares ministrs (pašvaldībā – domes priekšsēdētājs vai viņa vietnieks), tādējādi gan uzņemoties pilnu atbildību par savu izvēli, gan nodrošinot, ka kapitālsabiedrības tālākā attīstība un darbība notiks atbilstoši īstenotajai kopējai nozares politikai. Faktiski padomēm jākļūst par tiešu saiti starp katra uzņēmuma tiešo vadību (valdi) un attiecīgo ministru, iekļaujot tajā gan pārraudzības, gan kontroles funkcijas.
Protams, būtu nepieciešams definēt stingru prasību kopumu padomes locekļu kandidātiem, kas būtu saistošs arī ministriem. Iespēja, ka tik būtiskos amatos nonāk cilvēki nevis balstoties uz viņu profesionalitāti attiecīgajā jomā un vadībā kā tādā, bet gan atkarībā no tā, kādas partijas biedra karte ir viņu kabatās, ir jāizravē jau saknē.
Tikai tad padomes kļūs par patiesi efektīvu instrumentu kapitālsabiedrību pārvaldīšanā, sabalansējot gan kapitāldaļu turētēja (valsts vai pašvaldības), paša uzņēmuma un visas sabiedrības intereses.
Par uzņēmumu padomju locekļu atalgojumu. Pirmkārt, tas protams, atkarīgs no darba apjoma, kas dažāda lieluma un jaudas uzņēmumos var būtiski atšķirties. Otrkārt, būtu jānosaka stingri atalgojuma “griesti”, pie nosacījuma, ka persona dabojas ne vairāk kā divu uzņēmumu padomēs (ar vienu vai divu pilnu darba dienu nedēļā). Pieļauju, ka optimāli tie varētu būt ap 3000 eiro mēnesī – nosakot mazāku atalgojumu diezin vai piekrišanu darbam padomēs sagaidīsim no patiesi augstas kvalifikācijas speciālistiem.
Sarkanajām līnijām ir jābūt!
Šobrīd sabiedrības apziņā tiek iepotēta doma, ka viss, kas pieder valstij, ir pēc iespējas ātrāk jāprivatizē vai jāpārdod. Lai gan ir uzņēmumi, kuru valstij piederošo daļu atsavināšana tiešām ir labs un pat vēlams risinājums (kā, piemēram, “airBaltic” gadījumā, kas gan līdz šim nav vainagojies ar panākumiem), uzskatu, ka ir jānovelk stingras “sarkanās līnijas” attiecībā uz konkrētiem valsts uzņēmumiem.
Pirmkārt, uz “Latvenergo” (un Daugavas HES kaskādi) un “Latvijas Valsts mežiem” (par kuru “apstrādes” sākšanu jau minēju). Šiem uzņēmumiem ir jāpaliek 100% valsts kontrolē, lai kā arī tas nepatiktu Grafam un viņa politiskajiem “krusttēviem” vai “krustmātēm”. Šie uzņēmumi (un ne tikai šie) ir gan mūsu valsts drošības, gan nacionālās bagātības pamats un to iztirgošana nav pieļaujama ne pie kādiem apstākļiem. Diemžēl, virzība uz potenciālu atsavināšanas procesu pamazām jau notiek – sākumā gan tiek piesardzīgi runāts par “mazākuma daļu” kotēšanu biržā, tomēr tā ir apzināta liekulība – šis ceļš agri vai vēlu novedīs pie pilnīgas kontroles zaudēšanas par valstij tik nozīmīgajiem uzņēmumiem.
Tādēļ kapitālsabiedrību vadības modeļa maiņa kļūst arvien nozīmīgāka – ne tikai lai būtisku uzlabot valstij un pašvaldībām piederošo uzņēmumu darbu, bet arī lai mazinātu iespēju visa veida mahinatoriem droši “peldēt” šobrīd tik duļķainajos un neskaidrajos pārvaldības ūdeņos, tādējādi, iespējams, gatavojoties sakampt to, kas ir visai Latvijas sabiedrībai un valstij neatņemami piederošs. Sekosim un būsim modri!
