Kārlis Streips: “Vidējais krievs latviešu valodu joprojām uzskata par nevajadzīgu suņa valodu” 0
Pirmais, ko ieraudzīju vakar no rīta, kad ieslēdzu savu datoru, bija šāds virsraksts sabiedrisko mediju portālā LSM:
“Biļetenu skenēšanas sistēmas problēmu dēļ tie jāskaita ar rokām; CVK liek balsis saskaitīt līdz svētdienas plkst. 13.”
Materiālā bija šāds atzinums no Centrālās Vēlēšanu komisijas vadītājas:
“VDAA ir atzinusi, ka jaunā balsu skaitīšanas sistēma nespēj darboties, tāpēc balsis jāskaita manuāli.”
VDAA – tā būtu Valsts Digitālās attīstības aģentūra, kurai nācās konstatēt, ka jaunā balsu skaitīšanas sistēma nespēja darboties.
No vienas puses – kam negadās?
Bet no otras un daudz lielākas puses – zinu, iepriekšējās balsošanas laikā pāris reizes izskanēja vēsts, ka kādā vai vairākos iecirkņos nācās procesu pārtraukt, jo bija uzkāries vēlētāju reģistrs.
Šajā pat LA.LV portālā pagājušajā ceturtdienā nopublicēts materiāls ar šādu virsrakstu:
“Tādu bardaku redzu pirmo reizi 20 gados!” Vēlēšanu komisijas vadītāja satriekta, darbinieki raud… Kas notiek?”
Tas bija par tām problēmām ar vēlētāju reģistru. Saprotu, tas ir salīdzinoši jauns elements vēlēšanu procesā, kas cita starpā Saeimas un Eiropas vēlēšanās ļauj balsot jebkurā iecirknī visā valstī, un pašvaldību vēlēšanās jebkurā iecirknī attiecīgās pašvaldības teritorijā. Bet darbiniecei bija jāraud, jo sistēmā bija krahs.
Ja kas, mūsu kaimiņi igauņi jau kādu laiku ir ļāvuši vēlētājiem balsot internetā, kas ir tā pavisam moderni. Nezinu, varbūt ļaudis no mūsu sistēmas varētu doties tur ciemos un painteresēties, kā viņi to dabū gatavu.
Pie viena, starp citu, līdz varētu doties speciālisti no citas jomas ar jautājumu, cik daudziem igauņiem nokrita kāds gabals tad, kad spēkā stājās likums par viendzimuma laulībām. Mūsu “gudrās galvas” tālāk par līdz kliņķim šauru un maznozīmīgu likumu par partnerattiecību reģistrēšanu tikušas nav, un tāpat, kā tas ir ar vēlēšanu lietām, arī šī ir joma, kurā tie, kuri pie teikšanas kaut ko nav sapratuši.
Bet tā nu es no rīta, saprotot, ka rezultātu nebūs, devos uz baznīcu, piedalījos Vasarsvētku dievkalpojumā.
Nu esmu atkal mājās un ķeros klāt. Vispirms pateikšu, ja tev, manu lasītāj, intensīvi interesē, kādi bija rezultāti, teiksim, Preiļu novadā, tad to var uzzināt vēlēšanu komisijas mājaslapā (cvk.gov.lv).
Es drīzāk gribētu paspriest par dažām tendencēm.
Pirmkārt, gribu paust visdziļāko līdzjūtību Rīgas domes deputātiem un darbiniekiem, jo vēlētāji Jums ir uzdāvinājuši pilnu buķeti ar viskretīniskākajiem demagogiem, kādi vien mūsu sabiedrībā ir uzradušies.
Lielākais begemots viņu starpā ir Šlesers, kurš laika gaitā ir paprovējis sešas vai septiņas politiskas partijas un ir mētājies starp Saeimu, Ministru kabinetu un Rīgas pašvaldību kā tāds ampelmanis.
Maskavas draudziņš, medicīnas un zinātnes ienaidnieks, un tas viens deputāts mūsu likumdevējā, par kuru droši var zināt – vienalga kāds jautājums, debatētāju sarakstā būs deputāts Šlesers, viņš būs pieprasījis visas 15 atļautās minūtes, un ir garantēti, ka viņš visas tās 15 minūtes arī izmantos. Šis nu reizi ir cilvēks, kuram dikti patīk klausīties pašam savā balsī.
Šlesers bija milzīgs demagogs Covid-19 pandēmijas laikā, un tur viņam laba draudzene bija Stepaņenko – dāmīte, kura pēc ievēlēšanas Saeimā no “Saskaņas” saraksta, pirmajā dienā paziņoja, ka viņa būs frakcijām nepiedienīga deputāte.
Savas deputātēšanas laikā viņa vislabāk bija pazīstama ar likumu par “tikumību” skolās, kurš bija tik nejēdzīgs un sapuvušas olas vanckaram līdzīgs, ka viņa pati nekad nevarēja paskaidrot, kas ar jēdzienu “tikumība” vispār ir domāts.
Āža kāja tajā bija attieksme pret LGBT kopienu. Šajā ziņā dāmīte saturu nošpikoja no Kremļa fašista režīma kaimiņvalstī, kur arī vēršanās pret LGBT kopienu pacelta teju vai reliģiska līmeņa augstumos.
Arī Jūlijas kundze politikā ir bijusi gājputns. Gatavojoties uz iepriekšējām, 14. Saeimas vēlēšanām, viņa kādu laiku bija Šlesera jaunākā politiskā biznesa projekta “kandidāte uz valsts prezidenta amatu.” Sakašķējās ar bosu, iestājās citā partijā un 14. Saeimā paldies visam labajam ievēlēta netika.
Nu viņa acīmredzot ar savu “tikumību” traucēs gaisotni Rīgas domē. Jauki.
Tad vēl Rosļikovs, kurš pagājušajā nedēļā piesaistīja daudz uzmanības ar savu patiešām kretīnisko uzvedību Saeimas plenārsēdes laikā.
Arī viņš ar savu rupjību tagad laikam būs Rīgas pašvaldības deputāts. Ar visu bļaustīšanos un rupjajiem žestiem un visu pārējo.
Gan Stepaņenko, gan arī Rosļikova partijas ir jāskatās plašākā kontekstā, kuru varētu saukt šādi:
Kur palika Saskaņa?
Ilgus, ilgus gadus Saskaņa tās dažādajos veidojumos un paveidos bija zirgā. Vēlēšanas pēc vēlēšanām, un saskaņiešiem nekādas īstas konkurences nebija, kamēr “latviešu” partiju pusē katru reizi bija padsmit, kuras deķi vilka katra uz savu pusi.
Atkārtoti ievēlēta ar vislielāko deputātu skaitu, Saskaņa reizēm tika pie vietas parlamenta prezidijā, bet nevienā valdošā koalīcijā tā aicināta netika.
Pienāca 14. Saeimas vēlēšanas, kurās Saskaņa mazliet pietrūka, bet Rosļikova “Stabilitātei!” no zila gaisa iznirstot tika pie 6,80% balsu un 11 mandātiem parlamentā.
Savukārt šogad pašvaldību vēlēšanās Saskaņa vairs nebija viena un vienīgā. Rīgā, kur tā saimniekoja ilgus gadus (stipri graujošā veidā, bet tomēr) partija saņēma vien 3,45% balsu.
Saskaņas ilggadīgais Siāmas brālis Gods Kalpot Rīgai saņēma vēl mazāk – 2,47%. GKR šoreiz nolēma kandidēt kopsarakstā ar Zaļo un Zemnieku savienību. ZZS Rīgā nekad nav bijusi veiksmīga un rezultatīva, un saraksta pirmajam numuram Burovam bija taisnība tad, kad viņš ar skumjām acīm atzina šādu lietu:
Krievu vēlētājs ir radikalizējies.
Cik var spriest, ir divi jautājumi, kādi šim “radikalizētajam” krievam ir būtiski.
Pirmkārt, attieksme pret Kremļa fašista genocīdu Ukrainā. Ja tu esi cilvēks, vai partija, kura atzinusi acīmredzamo – Krievija bija agresors, Krievija ir vainīga pie karošanas, vien Krievijas dēļ joprojām attāla šķiet uguns pārtraukšana – tad “radikalizētajam” krievam tu vairs neesi vajadzīgs.
Otrs ir jautājums par valodām Latvijā. Rosļikova kretīniskais dvēseles brēciens Saeimas plenārsēdē nozīmēja skaļi pateikt to, kas daudzu gadu garumā bija noklusēts:
Vidējais krievs latviešu valodu joprojām uzskata par nevajadzīgu suņa valodu.
Visticamāk gan Šlesera demagogiem, gan arī dažādajiem “krievu” vēlētāju atbalstītājiem, Rīgas domē nāksies dirnēt opozīcijā.
Progresīvie, Jaunā Vienotība un Nacionālā apvienība izcīnīja 30 vietas domē ar 60 deputātiem. Apvienotais saraksts, kurā šogad startēja Zaļā partija, Reģionu apvienība un Liepājas partija, saņēma vēl četrus mandātus.
Protams, nevaram garantēt, ka nenotiks apostīšanās ap Šlesera bandu un pārējiem. Konkrēti Nacionālā apvienība laika gaitā ir pierādījusi, ka tā ir gatava kāpt gultā kaut ar sātanu, ja tas nozīme bīdīt tās pašas bieži vien provinciālās intereses un iegribas.
Bet teorētiski vismaz ir novērsts drauds, par kuru viens no sakarīgo partiju vadītājiem brīdināja priekšvēlēšanu laika reklāmas:
“Neatdosim Rīgu tumsas spēkiem.”
Otra lieta ir vēlētāju gatavība pilnībā aizmirst visus iepriekšējos grēkus un noziegumus, ja reiz kandidāts šķiet tīkams.
Tā ir lieta, kuru es nekad nesapratīšu. Amerikā pērn novembrī mazs vairākums ASV prezidenta amatā ievēlēja notiesātu noziedznieku, kurš sešreiz bankrotējis, pret kuru pirmā termiņa laikā impīčments par nopietniem noziegumiem vērsts ne vienu, bet divas reizes, kuru zvērināta žūrija ir atzinusi par seksuālu noziedznieku un par kuru nav daudz šaubu, ka smadzenēs viņam ir ķīselis.
Un vienalga šis cilvēks saņēma vairāk balsu nekā oponente.
Rīgā Latvija Pirmajā vietā sarakstā saraksta līderis Šlesers saņēma 27574 balsis “par” un tikai 613 “pret.”
Tas par spīti visai minētajai demagoģijai un populismam, tajā skaitā atceroties, ka 10. Saeimas laikā konkrēti Šlesers kļuva par vienīgo politikāni Latvijas vēsturē, kura personīgās vainas dēļ atlaista Saeima un izsauktas ārkārtas vēlēšanas.
Ventspilnieki šķietami vismaz mazliet ir atbrīvojušies no sava Stokholmas sindroma attiecībā uz notiesāto noziedznieku, kurš tur ir saimniekojis jau kopš padomju laikiem.
Lemberga “Latvijai un Ventspilij” partija vēlēšanās saņēma visvairāk balsu un septiņus mandātus no 13. Savukārt Lembim pašam “par” iedeva 1774, bet pret – 1084 vēlētāju.
Pirms četriem gadiem politiķis saņēma 2526 plusiņus un tikai 552 svītrojumus.
Nezinu, vai fakts, ka šogad bija mazāk atbalsta un vairāk noraidījuma, bija tāpēc, ka bija jauna balsošanas sistēma, kura varbūt visiem vēlētājiem nebija saprotama?
Es pats iecirknī iekrāsoju lodziņus tikai dažiem kandidātiem sarakstā, kuru es izvēlējos. Sēdēt desmit minūtes un krāsot par vai pret visiem 60? Nu, nē.
Prieks šogad, ka vēlētāju līdzdalība bija krietni augstāka, nekā pirms četriem gadiem. Jau minētajā Ventspilī 2021. gadā nobalsoja 35,83% vēlētāju, bet šogad tādu bija 40,35%.
Rīgā pirms četriem gadiem vēlēšanu nebija tāpēc, ka iepriekšējais sasaukums izrādījās tik ārprātīgi neveiksmīgs un korumpēts, ka nācās padzīt visu domi un sarīkot ārkārtas vēlēšanas.
Tajās piedalījās 40,58% balsstiesīgo, salīdzinot ar vairāk nekā 50% šogad.
Tie joprojām un vienalga ir visai pieticīgi rādītāji. Nesen Polijā bija izšķirošas valsts prezidenta vēlēšanas, kurās piedalījās vairāk nekā 70% balsstiesīgo.
Pasaulē ir valstis, kurās piedalīšanās vēlēšanās ir likuma prasība. Austrālijā parlamenta vēlēšanas bija 3. maijā, un tur piedalījās mazliet vairāk nekā 90% vēlētāju.
Arī Latvijā bez juridiskas prasības par piedalīšanos tā ir bijis. Pirmajās Saeimas vēlēšanās 1922. gadā piedalījās 82,2% balsstiesīgo.
1990. gada Latvijas PSR Augstākās padomes vēlēšanās, kur jautājums bija par to, vai atradīsies nepieciešamais vairākums neatkarības deklarācijas pieņemšanai, vēlētāju līdzdalība bija 81,25% balsstiesīgo.
Un tad 5. Saeimas vēlēšanās 1993. gadā – pirmajās kopš tālā 1931. gada – arī tas bija kaut kas jauns valstī, kura vien nesen bija atjaunojusi savu neatkarību, un to divu dienu laikā (pēdējā reize, kad parlamenta vēlēšanas bijušas divu dienu garumā) līdz iecirknim tika visi 89,9% vēlētāju.
Tajā skaitā es. Esmu piedalījies visās vēlēšanās kopš tam un arī piedalījies tautas nobalsojumos par dažādām tēmām. Balsoju pret Latvijas nākotnes graušanu 1995. gadā, kad strīds bija par tā dēvētajiem “naturalizācijas logiem,” kurus atsevišķi politiski spēki gribēja krietni šaurināt un citi atkal nē. Manā izpratnē pareizais balsojums bija par liberālāku pieeju migrantiem un naturalizācijai, un tur arī sanāca vairākums.
Vairākumā arī biju 2003. gadā, kad balsojums bija par iestāšanos Eiropas Savienība. Iebildumi pret domu, ka būtu laba lieta piedalīties pasaules lielākā tirdzniecība bloka darīšanās, sākās ar muļķīgiem un beidzās ar stulbiem.
2012. gadā biju lielā vairākumā tad, kad atsevišķi politikāņi forsēja referendumu par domu, ka krievu valodai būtu jākļūst par otru valsts valodu. Tai domai sabiedrība kopumā pateica stingu nyet.
Šogad, 2025. gadā, divas lietas, par kurām padomāt. Pirmkārt, ja tu biji to starpā, kuriem vakar (un visas pagājušās nedēļas garumā) bija kaut kas cits darāms, tad tev nākamo četru gadu laikā nebūs nekādu tiesību kreņķēties, ja tavā pašvaldībā lietas aizies greizi.
Tu nepainteresējies par partijām un kandidātiem, tu paslinkoji, un tas bija slikti.
Otrkārt, visi tie, kuri balsoja par Stepaņenko varzu un it īpaši par Rosļikova bandu – tie visi pēc kārtas ir Latvijas Republikas pilsoņi.
Latvijas Republikas pilsoņi, kuriem acīmredzot nebija iebildumu tad, kad politikānis Latvijas Republikas Saeimā sāka aurot svešvalodā un rādīt rupjus žestus.
Kopumā vēlēšanu naktī eksperti bija tendēti domāt, ka šis izgājiens tieši palīdzēja “latviskajām” partijām, un tieši par to arī runāja Oļegs Burovs stāstā par elektorāta radikalizēšanos, kurā kādreizējai Saskaņai vietas vairs nav.
Taču nupat Rīgas domes vēlēšanās Aleksejs Rosļikovs saņēma 10402 balsojumus “par” un tikai 243 “pret.”
Saeimā partija “Stabilitātei!” ir bijis uzticams balsotājs par labu Kremļa fašista un krievu valodas interesēm. Nu šī pati varza ņemsies pa Rīgas domi, kurai ir pietiekami nopietni jautājumi etnisko attiecību tālākā virzīšanā, tajā skaitā un konkrēti izglītības sistēmā.
Ja tur tagad ņemsies kadrs, kuram acīmredzot valsts valodas likums bija pie pakaļas tad, kad viņš ālējās Saeimā, kāds viņš būs Rīgas pašvaldībā?
Dzīvosim, redzēsim.
