Anda Līce: Pēc baisajiem Krievijas noziegumiem Ukrainā pasaule piedāvā vienoties ar Putinu. Kas nosaka šādu miera cenu? 84
Anda Līce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pēc visiem baisajiem postījumiem, ko Ukrainā jau ir veikusi un turpina Krievijas armija, pasaules saziņas līdzekļos tiek pausts kāds absurds priekšlikums par miera slēgšanu ar Putinu – divdesmit pirmā gadsimta Hitlera inkarnāciju. Kam kalpo tie, kas ir noteikuši miera cenu – Ukrainas atteikšanos no krievu okupētajām teritorijām.
Šī padoma devēji vai nu ir Kremļa nopirkti, vai tik aprobežoti, ka neapjēdz – rašisms, ja tam ļaus vaļu, aizsniegsies arī līdz šiem “miera baložiem”.
Visās valodās ir jāieskaņo šogad iznākusī Igorja Piddubnija pētnieciskā filma “Parastais rašisms”, lai savtīgumā un korupcijā iegrimušie ierauga savas nākotnes scenāriju, ko daži dēvē arī par vēstures galu.
Tas nepienāk pats no sevis, bet krājas no daudz mazākā mērogā notiekošām lietām, arī no tā, ka brīvību un demokrātiju ieguvušās tā saucamās postpadomju valstis to atkal dažādos veidos zaudē. Kā tas notiek, piemēram, Latvijā, kad novadu domes savu varu nostiprina ar pātagu un burkānu. Pātaga ir autoritāri un netaisnīgi pieņemti lēmumi.
Ja sabiedrība tiem pretojas, izmanto burkānu – piemaksas pensionāriem, bezmaksas transportu, koncertus un citas ēsmas. Un tas nostrādā – neapmierinātajiem mute ciet, un demokrātija irst kā kožu saēsts adījums.
Ja Rīgas centrā Lieldienās un arī citkārt un citviet uz trakojošiem prokrieviskiem jauniešiem policija skatās caur pirkstiem un viņi tiek cauri sveikā, tad mēs nedzīvojam tiesiskā valstī.
Ja valsts austrumu robeža atšķirībā no Igaunijas un Lietuvas joprojām nav pienācīgi nostiprināta, tad valsts nav aizsargāta. Ja dažu pierobežas novadu domes zem jaunu partiju izkārtnes kļūst par Kremļa piektās kolonnas inkubatoriem un visi cīnās tikai par amatiem un algām, kas atbild par valsti?
Daudzi jautā – kāda ir Krievijas ideoloģija? Karš pret visiem citādajiem, un tajā iespaidīgs ierocis ir baznīca un kultūra. Kara laikā diemžēl viss kļūst politika. Arī kultūra.
Kas notiks, ja laikā, kamēr turpinās karš, koncertzālēs neskanēs Pētera Čaikovska lieliskā mūzika vai Aleksandra Puškina dzeja, kurš, starp citu, pirms divsimt gadiem ar vārdiem “Kam vergiem brīves sniegtās veltes…” pateica būtisko par savu tautu?
Nekas ļauns ar viņu ģeniālajiem darbiem nenotiks! Bet kas notiks ar šo darbu izpildītājiem? Viņi nesaņems honorārus. Pieklusināt savas ambīcijas nozīmē solidarizēties ar tiem, kam šobrīd sāp.
Jautājums nepavisam nav par raganu medībām, bet gan par morālo stāju. Par pilsoņa, sevi cienoša mākslinieka morālo stāju un atbildību, jo šodien visam cenu nosaka vienīgi līstošās ukraiņu tautas asinis.
