“Ko jūs darītu, ja Krievija rīt iebruktu Latvijā?” Sabiedrības viedokļi un plāni “X” stundai krasi atšķiras 0
“Ko jūs darītu, ja Krievija, teiksim rīt, iebruktu Latvijā?” vietnē “Threads” vaicā kāds soctīklu lietotājs, aizsākot plašu diskusiju. Viņš pats atzīst, ka būtu gatavs upurēt dzīvību savas valsts labā, taču aicina arī citus atbildēt godīgi.
“Nopietni, bez jokiem, ko jūs būtu gatavi darīt?” viņš vaicā.
Viens no komentētājiem uzsver: “1.Dabūt ģimeni ārā. 2. Iet cīnīties. Jā, godīgi. Pat, ja dzīvību zaudētu. Bērni un mazbērni runā par saviem vecākiem un veccvecākiem kā iedvesmas avotiem. Neesmu dzirdējis lepnus stāstus no cilvēkiem, kuriem tēvi ir aizbēguši kopā ar sievietēm. Mans kā vecāka pienākums ir arī iedvesmot savu nākamo paaudzi – aizstāvēt vērtības, principus un pienākumus.”
“Es parūpētos par savas ģimenes drošību un brauktu prom. Uzskatu, ka ne man, ne arī kādam citam būtu jāmirst politisku mērķu vārdā. Kaut tāda domāšana būtu pilnīgi visiem – tad beigās karot varētu tikai tie, kas to karu izraisīja, nevis parastie mirstīgie tiktu uztverti kā gaļa, kuru nošauj drons sekundes laikā. Tie no augšas, kas saka, ka jācīnās par savu zemi – visdrīzāk pirmie jau būtu tālu prom no šejienes ar savu ģimeni, ja kaut kas tāds notiktu,” kāda komentētāja spriež.
“Daudzi raksta par bēgšanu, ko es saprastu, bet.. Daudzās EU valstīs ir tādas pašas problēmas kā LV.(korupcija, robi likumā, neapmaksāta medicīna utt.) Bēgt no kara uz kodolvasti nebūtu loģiski. Bēgt no kara uz valsti, kura ir pārpildīta ar migrantiem, neizklausās vilinoši. Ar vienkāršu izslēgšanas metodi, kuras valstis būtu tās uz kurām tie, kuri vēlētos bēgt, bēgtu? Un mana atbilde būtu – es mēģinātu izdzīvot tepat, man ir nevis valsts, bet manas mājas svarīgas – mentalitāte,” vēl kāda piebilst.
Izskan arī šāds viedoklis: “Mana zeme, dzimtene ir Latvija, un es uzskatu, ka tas ir mans pienākums palikt un censties aizstāvēt. Nekad nesapratīšu tos, kuri grib aizbēgt, neatdot savus dēlus karā utt. Tā retoriski – ja tā būtu domājuši cilvēki Pirmā, Otrā pasaules kara laikā, Barikādēs, mums šobrīd nebūtu savas valsts, nebūtu brīvības. Brīvība ir darbības vārds un mums visiem ir pienākumi, nevis tikai tiesības, kā tas lielai daļai šķiet. Vai kāpēc viņiem bija jācīnās, lai jums šobrīd būtu neatkarīga valsts?”
“Visi te gatavi mirt par savu valsti, kalpot savai valstij, nogalināt. Kur ir cilvēki, kuri ir gatavi godīgi strādāt savas valsts labā? Tādu praktiski vairs nav. Tava valsts par ko tu te blēj sen jau nepieder Tev. Un ja Tu skolā kaut nedaudz lasītu vēsturi, Tu saprastu ka Latviju nekad nav glābuši līķu kalni, bet gan cilvēki kas, neskatoties ne uz ko, ir palikuši te strādājuši un dzīvojuši. Vienīgais izņēmums ir Latviešu strēlnieki,” ar savu viedokli dalās vēl kāds.
“Atrastos darbā – medicīnā un palīdzētu cietušo glābšanā. Zinu, ka vecvecākiem palīdzēt nevarētu, vecāku un bērnu man nav un vīrs būtu frontē. Tiesa, būtu jāizdomā kā evakuēt vīra vecākus. Bet viennozīmīgi paliktu savā vietā,” spriež vēl kāda komentētāja.
Cita pirms došanās frontē glābtu kaķi: “Atdotu savu kaķi drošas rokās un dotos frontē.”
“Kāpēc jādomā, ka Krievija iebruks Latvijā? Domā, ka neviens neiebruks Latvijā un jūs visi varat čilot,” spriež vēl kāds.
“Uzreiz ar bērniem dotos prom, arī vīru ņemtu līdz,” lakoniski atbild kāda komentētāja.
Cits uzsver: “Vajag nevis atdot savu dzīvību vai nomirt par savu zemi, bet iet un aizstāvēt. Šeit ir liela starpība.”
Lūk, arī citi viedokļi!
“Pirmo laiku paliktu un censtos izdzīvot , jo mēs zinām, ka neviens ārā tāpat netiktu .. pēc tam mēģinātu tikt prom pie pirmās izdevības.”
“Primāri man būtu izvest savus bērnus, suni un kaķi ārpus valsts! Cik tas būtu reāli? Domāju, ka ne visai reāli, jo uz ceļiem būtu haoss. Es kā sieviete, kam jārūpējas par saviem bērniem, nebūtu gatava savus bērnus nolikt otrajā plānā.”
“Būsim reāli, aizbraukt prom lielai masai cilvēku no Latvijas ir neiespējami. Stāvēs visi sastrēgumā uz Ventspili vai Tallinu. Ilgtermiņā aizbraukt jā, bet ne vienā dienā un vienā laikā. Lielisks mērķis, lai uzmestu kādu bumbu vai dronu. Ļoti daudz sekoju līdzi, ko dara Ukrainā un kas tur notiek un notika sākumā. Mums drošība vienīgā ir rezerves pārtika, 72h soma, viss nepieciešamais, lai dzīvotu mežā, teltī, ja būs vajadzība, ko mēs mēdzām bieži darīt vasarās. Mājās ir pagrabs. Protams, radi dzīvo ārzemēs.”
“Esmu zemessargs. Devu zvērestu un to arī pildīšu. Un tieši tāpēc, lai aizsargātu savu bērnu un savu ģimeni.”
“Palasiet vēsturi. Latvieši ir bijuši ļoti prasmīgi un drosmīgi karotāji. Mūsu problēma ir skaits, bet tam ne vienmēr ir nozīme, ja ir sabiedrotie, karo gudri un ir labvēlīga politiskā situācija. To pierāda 1. pasaules kara norise Latvijā, Latvijas valsts dibināšana. Sava valsts jāaizstāv, bet jāgatavojas un jācīnās gudri – ne tikai kaujas laukā, bet arī ar visiem citiem iespējamiem līdzekļiem.”
Diskusija sociālajos tīklos spilgti parāda, cik dažādi ir cilvēku skatījumi un pienākumu pret valsti brīdī, ja draudi kļūtu reāli. Vieni uzskata, ka svarīgākais ir nodrošināt ģimenes drošību un meklēt iespējas izdzīvot, citi uzsver – pienākums ir palikt un aizstāvēt dzimteni. Vēl kāds atgādina, ka ne mazāk svarīga ir gatavība strādāt un atbalstīt valsti ikdienā.
